Dzintarjūras iela atradās Bolderājas apkaimē, bet mūsdienās vairs nepastāv. Iela bija strupceļa posms, kas nozarojās no Lielās ielas līdz Loču kanāla krastam, un tās precīzs izveidošanas laiks nav zināms. Pastāvēja līdz 20. gs. gadiem, kad ielas apbūve tika nojaukta.

Sākotnējais ielas nosaukums bija Ūdens iela. Rīgā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Jūras ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo Ūdens ielas nosaukumu Rīgas statistiskajos rajonos – Āgenskalnā, Zasulaukā un Iļģuciemā. Līdz 1940. gadam oficiāla numerācija vienā gruntsgabalā (Nr. 1). Otrā pasaules kara laikā, nacistiskās Vācijas okupācijas periodā saglabājās iepriekšējais nosaukums Jūras iela (Meerstraße). 1957. gadā pārdēvēta par Dzintarjūras ielu. Izzuda 60. gados, nojaucot tai piegulošo apbūvi, lai atbrīvotu teritoriju projektētās skolas ēkas būvniecībai. Rīgas izziņu krājumu ielu sarakstos Dzintarjūras iela minēta līdz pat 1992. gadam.

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi.

Strupceļa iela, kas nozarojās no Lielās ielas starp gruntsgabaliem Nr. 8 un Nr. 10 līdz kādreizējām pļavām Loču kanāla krastā.

Bolderājas apkaimes iedzīvotāji un ielas Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās – “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).