Tautas kultūrā Valpurģu nakts (Volbriöö) asociējas ar pavasari, ugunskuriem, masku tērpiem un raganām. Turpretim Tartu akadēmiskā Valpurģu nakts ir īpaša universitātes tradīcija, kuras centrā ir studentu biedrības, korporācijas, publiski gājieni, studentu organizāciju savstarpējā viesošanās, dziedāšana, kā arī simboliska sadarbība universitātei ar pašvaldību. 

Tartu akadēmiskā Valpurģu nakts ir universitātes pavasara svētki, kuru saknes meklējamas 19. gs. vācvalodīgo studentu kultūrā un vācbaltiešu akadēmiskajās tradīcijās. Sākot ar 19. gs. vidu, tie Tērbatā (mūsdienās – Tartu) izveidojās par īpatnējiem publiskiem svētkiem; 20. gs. 20. gados tie tika pārveidoti par kopīgiem studentu pavasara svētkiem, padomju okupācijas laikā – pārtraukti, bet 1988.–1989. gadā – atjaunoti. Mūsdienās tie apvieno vēsturiskās studentu paražas, rekonstruētās tradīcijas un jaunākas norises, veidojot būtisku daļu no Tartu kā universitātes pilsētas identitātes.

Volber ir igauņu nosaukums Valpurģu naktij – naktij no 30. aprīļa uz 1. maiju. Šis vārds vēsturiski cēlies no personvārda Valburga/Valpurga (Walburga/Walpurga). Ar to saistītas formas igauņu valodā fiksētas jau 18. gs.: Augusts Vilhelms Hūpels (August Wilhelm Hupel) 1780. gadā reģistrēja formu wolbri pääw (Valpurģu nakts). Ferdinanda Johana Vīdemana (Ferdinand Johann Wiedemann) “Igauņu-vācu vārdnīcā” (1869) Wolber un Wolbri minēti kā sieviešu dzimtes vārda Valburga formas, savukārt Wolbri-päew – kā 1. maija jeb Valpurģu dienas (Walpurgistag) apzīmējums. Mūsdienās lietotais vārds volber, kas apzīmē svinības 1. maija priekšvakarā, ir radies no šī kalendārā nosaukuma.

Tradicionālajā igauņu lauku kultūrā maija sākums nebija tik nozīmīgs kā Svētā Jura diena (23. aprīlis), kas iezīmēja nozīmīgu pārejas posmu lauksaimniecības gadā. Priekšstats, kas 30. aprīļa nakti saista tieši ar raganām, igauņu apdzīvotajā teritorijā izplatījās salīdzinoši vēlu – galvenokārt 19. gs. Centrāleiropas kultūras ietekmē. Turpretim Tartu akadēmiskā Valpurģu nakts tradīcija veidojās galvenokārt Eiropas studentu kultūras kontekstā, nevis tieši no folkloras tradīcijām.

Visciešākās paralēles tam atrodamas 19. gs. studentu maija svinībās vācvalodīgajās zemēs un Ziemeļeiropā. Vācu universitāšu kultūrā maija atnākšana tika atzīmēta ar tādām norisēm kā Maifeier (1. maija svinības) vai Maieinsingen (Maija dziedājumi) – svinīgu maija sagaidīšanu dziedot 30. aprīļa vakarā vai pusnaktī. Īpašu popularitāti studentu vidū ieguva Emanuela Geibela (Emanuel Geibel) dzejolis “Maijs ir klāt” (Der Mai ist gekommen, 1841), kuram 1842. gadā mūziku sacerēja Justuss Vilhelms Līra (Justus Wilhelm Lyra). Līdzīgas maija svinības aptuveni no 1840. gada veidojās arī Upsālas Universitātē (Uppsala universitet), apvienojot dziedāšanu, gājienus un pavasara svētku aktivitātes ar kopējas studentu identitātes veidošanos dažādās universitātes studentu organizācijās.

Tērbata (mūsdienās – Tartu) bija daļa no šīs plašākās vācvalodīgās akadēmiskās pasaules. Ziņas par nelielām, privātām maija sagaidīšanas svinībām ir saglabājušās jau no 19. gs. 50. gadiem – sākotnēji tās notika ārpus pilsētas, savukārt 60. gados studenti jau kopīgi pulcējās Tōmemegi kalnā. Par svinību centrālo elementu kļuva ugunskuri. Sākotnēji galvenā pulcēšanās vieta bija Kasitome, kur atsevišķas studentu korporācijas ieņēma savas ierastās vietas ap ugunskuriem. Pēc tam, kad 19. gs. 70. gados Kasitome tika pārveidota par parku, svinības pārcēlās uz atklāto laukumu katedrāles drupu priekšā. Studentu korporācijas ieradās ar karogiem un dziesmām; iestājoties tumsai, tika iedegti ugunskuri, un pusnaktī studenti sagaidīja maiju, dziedot dziesmu “Maijs ir klāt”. Korporāciju savstarpējā viesošanās turpinājās līdz pat agrai rīta stundai.

Būtiski jauna svinību forma izveidojās pēc Igaunijas Republikas nodibināšanas un Tērbatas Universitātes (mūsdienās – Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) pārveidošanas par igauņu valodā strādājošu nacionālo universitāti. 1921. gadā Studentu padome (Üliõpilaskonna Edustus) sāka organizēt 1. maija sagaidīšanu kā kopīgus studentu pavasara svētkus. To centrālais notikums bija lāpu gājiens cauri Tērbatas centram ar pieturvietām pie rātsnama un universitātes galvenās ēkas, kā arī uzrunām, akadēmiskajām dziesmām un noslēguma ugunskuru, kas tika sakurts no lāpām.

Starpkaru perioda studentu svētki veidojās, pārņemot un pielāgojot jau pastāvošas akadēmiskās ceremoniju tradīcijas. To rīkotāji īpaši iedvesmojās no senajiem apsveikuma gājieniem (vivat) gājieniem, kuros studenti ar lāpām godināja rektorus, profesorus un citas ievērojamas personas, kā arī no 21. aprīļa – pirmā studenta imatrikulācijas gadadiena Tartu Universitātē – svinēšanas. No šīm tradīcijām radās lāpu gājiens, svinīgas pieturas pie universitātes un rātsnama, uzrunas, akadēmiskās dziesmas un kopīga lāpu dedzināšana. Līdz 20. gs. 20. gadu beigām un 30. gadiem 1. maija svinības bija izveidojušās par oficiāliem, svinīgiem un izteikti pilsoniskiem un patriotiskiem Tērbatas studentu svētkiem.

Padomju okupācija 1940. gadā izbeidza organizēto akadēmisko Valpurģu nakts tradīciju, jo tika likvidētas neatkarīgās studentu organizācijas. Atsevišķi elementi īsu brīdi saglabājās padomiskotā veidā, un daļa no agrākā ceremoniju klāsta atkal parādījās Tartu studentu dienās (Tartu üliõpilaspäevad) – vērienīgā ikgadējā rudens festivālā, ko no 1965. līdz 1971. gadam kopīgi rīkoja Tartu Valsts universitātes un Igaunijas Lauksaimniecības akadēmijas (Eesti Põllumajanduse Akadeemia) komjaunatnes komitejas. Tartu studentu dienu programmā ietilpa lāpu gājieni, universitāšu rektoru uzrunas, dziesmas “Gaudeamus” dziedāšana un kopīga lāpu dedzināšana.

Akadēmiskā Valpurģu nakts tika atjaunota 20. gs. 80. gadu beigās nacionālo un studentu organizāciju atjaunošanas laikā. 1988. gadā Igaunijas studentu biedrības (Eesti Üliõpilaste Selts, EÜS) īslaicīgā priekšgājēja EÜS Sodalicium pie dabas pētnieka Karla Ernsta fon Bēra (Karl Ernst von Baer) pieminekļa sarīkoja daļēji spontānus svētkus, apvienojot dziedāšanu, līksmošanu un pieminekļa galvas mazgāšanu. 1989. gadā līdz ar studentu organizāciju atjaunošanu tika rīkota pirmā pēckara “oficiālā” akadēmiskā Valpurģu nakts.

Mūsdienās svinības norisinās no 30. aprīļa līdz 1. maijam. Studentu biedrību, korporāciju locekļi tērpjas savu organizāciju krāsās, apmeklē cits cita namus un piedalās vērienīgā publiskā gājienā cauri Tartu centram. Tartu Universitātes rektoram un Tartu mēram ir nozīmīga ceremoniāla loma, kas apliecina ciešo saikni starp studentu kopienu, universitāti un pilsētu.

Viena no pazīstamākajām mūsdienu tradīcijām ir K. E. fon Bēra pieminekļa galvas mazgāšana, ko mūsdienās veic EÜS. Saskaņā ar dažām liecībām šī prakse pastāvēja jau padomju okupācijas laikā kā medicīnas studentu absolvēšanas tradīcija. 1988. gadā tā tika iekļauta atjaunotajos akadēmiskajos Valpurģu svētkos un kopš tā laika ir kļuvusi par vienu no to pazīstamākajām tradīcijām, iezīmējot publiskā gājiena simbolisku noslēgumu.

Mūsdienu svinības piesaista arī absolventus un studentu organizāciju biedrus no ārvalstīm, īpaši no Baltijas un Ziemeļvalstīm.

Mūsdienās publisko gājienu organizē tā studentu korporācija, kura tobrīd vada Igaunijas korporāciju apvienību (Eesti Korporatsioonide Liit, EKL). Tas nozīmē, ka atbildība par organizēšanu katru gadu mainās, savukārt vakara pasākumus atsevišķo studentu organizāciju namos katra organizācija rīko patstāvīgi.

Valpurģu nakts ir spilgts Tartu kā akadēmiskas pilsētas identitātes apliecinājums. Gājiens uz laiku pārvērš pilsētas centru par simbolisku studentu telpu un vienkopus pulcē studentu organizācijas, absolventus, universitāti un pašvaldību. Bieži dzirdētais teiciens, ka “uz vienu nakti vara Tartu nonāk studentu rokās”, precīzi raksturo šo svinīgo pilsētas pārņemšanu.

Svētki arī parāda, kā akadēmiskās tradīcijas tiek atkārtoti interpretētas un pārveidotas. 19. gs. vācbaltiešu paražas, starpkaru Igaunijas pilsoniskās un patriotiskās izpausmes, padomju okupācijas laika studentu svētku elementi un jauninājumi, kas ieviesti pēc 1988. gada, pastāv līdzās tam, ko parasti uztver kā nepārtrauktu tradīciju. Tās atjaunošana 20. gs. 80. gadu beigās bija cieši saistīta ar pirms padomju okupācijas laika studentu organizāciju atdzimšanu un plašāku Igaunijas nacionālo kustību.

Līdz ar to Valpurģu nakts cieši saistās ar pašu Tartu. Mēģinājumi starpkaru periodā iedibināt līdzīgas akadēmiskas maija svinības Tallinā un Rīgā neizvērtās par noturīgām tradīcijām, turpretī Tartu šie svētki kļuva par paliekošu pilsētas akadēmiskā rakstura un kolektīvās atmiņas zīmi.

Eiropas priekšstatu par Valpurģu nakti būtiski ietekmēja Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Fausts” (Faust, 1790) – darbs, kura Valpurģu nakts ainas nostiprināja saikni starp 30. aprīli un raganām. Arī Tartu akadēmiskā Valpurģu nakts ir ieņēmusi īpašu vietu igauņu literatūrā un kultūras atmiņā.

Tas īpaši izteikti parādās Bernarda Kangro (Bernard Kangro) daiļradē. Viņa dzejā un Tartu veltītajos romānos no trimdas skatpunkta tiek atainota 20. gs. 30. gadu studentu dzīve. Dzejolis “Pavasara vēsmas 1951” (Kevadaimus 1951) uzbur pavasara iestāšanos Tartu, izmantojot tādus raksturīgus tēlus kā kafejnīca Ateen, maija lāpas, naktī skanošas dziesmas, Valikrāvi iela un Emajegi upe. Vēlāk igauņu dziedātāja un komponiste Mari Kalkuna (Mari Kalkun) šim dzejolim radīja mūziku un iekļāva to savā albumā “Nakts iestāšanās” (Üü tulõk, 2007). Valpurģu nakts ir nozīmīgs norises laiks arī B. Kangro Tartu romānu ciklā. Romāns “Emajegi” (Emajõgi, 1961) sākas 1. maija rītā, kad studenti atgriežas no nakts svinībām, savukārt romāna “Tartu” (Tartu, 1962) kulminācija ir Valpurģu nakts svinības un 1. maija rīts.

Agrāks vizuālais attēlojums rodams Eberharda Krausa (Eberhard Kraus) ilustrētajā darbā “Atsevišķas lappuses no studentu dzīves Tērbatā” (Lose Blätter aus dem Dorpater Burschenleben, 1882), kurā iekļauta aina ar nosaukumu “Valpurģu nakts” (Walpurgisnacht). Mūzika bija neatņemama šo vēsturisko svinību sastāvdaļa: dziesma “Maijs ir klāt” bija raksturīga 19. gs. svētku pusnakts dziesma, savukārt “Gaudeamus” kļuva par nozīmīgu elementu starpkaru perioda studentu gājienos.