Salaspils no 14. līdz 16. gs. bija ordeņa fogta pārvaldīta pils pie Daugavas, kur bija upes pārejas vieta. Pils celta pēc ordenim raksturīgā kastelas būvtipa kā kvadrātam tuva plānojuma celtne ar trim vai četriem korpusiem ap iekšējo pagalmu, stūra torni un divām priekšpilīm. Livonijas kara laikā 1577. gadā rīdzinieki pili nopostīja un pēc tam vairs neatjaunoja. Pilsdrupas atsegtas arheoloģiskajos izrakumos 1967.–1975. gadā.

Vācu ordenis ap 14. gs. vidu ieguva teritoriju mūsdienu Salaspils apkārtnē. Jauna ordeņpils celta Daugavas labajā krastā uz apmēram 10 m augstas dolomītakmens klints, kur iepriekš līdz 14. gs. vidum pastāvēja lībiešu dzīvesvieta. Tā kā vecā Salas pils Mārtiņsalā 14. gs. vidū tika pamesta, tās vārdā nosauca jauno ordeņpili un tāpēc vācu valodā to reizēm dēvē par Jauno Salaspili (Neu-Kirchholm). Rakstītajos vēstures avotos tā pirmo reizi minēta 1380. gadā, bet pēc arheoloģiskajos izrakumos atrastajām liecībām secināts, ka mūra pils celtniecības sākta ap 1360.–1370. gadu. Pili dienvidu un rietumu malā aizsargāja dabiski ūdensšķēršļi – Daugava un tās neliela pieteka, bet abās pārējās malās bija izrakts aizsarggrāvis.

Arheoloģiskajos izrakumos gar Daugavas krastu austrumu–rietumu virzienā atsegti nocietinājumi 113 m garumā, kas sastāvēja no galvenās pils un divām priekšpilīm. Izrakumos konstatēti divi galvenie būvperiodi. Pirmajā būvperiodā 14. gs. otrajā pusē uzcelta plānā ap 40 x 40 m liela kvadrātiska kastela ar rietumu un austrumu korpusu, bet vēlāk starp tiem iebūvēts ziemeļu korpuss. Pils dienvidrietumu stūrī bijis ap 13 m plats astoņstūrains tornis. Zem četrām pirmā stāva telpām bija pagrabi. Apkurei izmantota siltgaisa krāsns. Galvenā ieeja veda caur rietumu korpusu. Gar Daugavu bijušais mūris vai, iespējams, pat korpuss nogruvis upē pavasaru palu laikā. Pils ārsienas apakšdaļā mūrētas no lieliem laukakmeņiem, bet augstāk izmantoti apskaldīti dolomīti. Par augšstāvu greznu izveidojumu liecināja kalta akmens būvdetaļas un profilķieģeļi. Pilij bija 17 x 19 m liels iekšējais pagalms, kura vidū atradās aka ar mūrētām akmens sienām. Ap 7 m attālumā no galvenās pils ārsienām to apņēma parhama mūris.

Otrajā būvperiodā ap 1500. gadu tika pastiprināti pils ārējie nocietinājumi, piemērojot aizsardzībai pret uguns šaujamajiem ieročiem. Paplašināja rietumu priekšpili, tās ziemeļrietumu stūrī uzcēla apaļu lielgabalu torni 21,5 m diametrā. Otrs apaļš tornis ar 18 m diametru celts galvenās pils ziemeļaustrumu stūrī. Ieeja pārvietota uz austrumu korpusu, ierīkota ap 50 m gara austrumu priekšpils ar plānā pusapļa formas vārtu torni un izrakts jauns aizsarggrāvis.

Salaspils pils bija ordeņa fogtu mītne, fogtejas administratīvais, militārais un saimnieciskais centrs. Salaspils sargāja pieeju Rīgai no austrumiem gan pa zemes ceļu, gan pa Daugavu; tā bija nozīmīgs atbalsta punkts aizsardzībai šaurajā zemes joslā, kas savienoja ordeņa zemes Daugavas labajā un kreisajā krastā. Kopā ar Jelgavas, Daugavgrīvas, Ādažu un Ropažu pilīm Salaspils veidoja aizsardzības līniju pret ordenim nereti naidīgi noskaņoto Rīgas pilsētu.

Salaspils pilī 1452. gada 30. novembrī Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers (Silvester Stodewescher) un ordeņa mestrs Johans no Mengedes (Johann von Mengede) noslēdza līgumu, sadalot abu zemes kungu virskundzību pār Rīgas pilsētu. Livonijas kara laikā 1577. gada 28. augustā rīdzinieki Salaspils pili nodedzināja, bet 4. septembrī nopostīja, lai neatstātu to par atbalsta punktu krievu cara Ivana IV (Иван IV Васильевич) karaspēkam ceļā uz Rīgu. Pēc tam Salaspils pils kā nocietinājums vairs nav atjaunota un pārvērtās drupās. 17. gs. pilsdrupās ierīkots kaļķu ceplis, kurā par izejmateriālu kaļķu dedzināšanai izmantoja no mūriem izlauztos dolomīta akmeņus. 1907. gadā daļēji aizbērts ziemeļu aizsarggrāvis.

Kopš Rīgas HES uzplūdināšanas 1975. gada beigās pilsdrupas atrodas zem ūdens. Kad ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni, pilsdrupu mūra augstākā daļa tiek atsegta netālu no krasta.

1839. gadā pilsdrupu plānu skicējis un 1842. gadā darbā “Necrolivonica...” (Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Esth-, und Curlands bis zur Einführung der Christlichen Religion in den Kaiserlich-Russischen Ostsee-Gouvernements) publicējis Frīdrihs Krūze (Friedrich Kruse). 1903. gadā pilsdrupu plānu skicējis Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar), – tas publicēts 1998. gadā. 1967.–1975. gadā pilsdrupas arheoloģiskajos izrakumos atsedza Ādolfs Stubavs. Pēc viņa pētījumu materiāliem pils plānu mēģināja rekonstruēt un publicēja arheologi Ēvalds Mugurēvičs 1994. gadā, Andris Caune 1996. gadā un Ieva Ose 1998. gadā.

Pilsdrupas 1797. gadā zīmējis Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze), 1829. gadā Karls fon Ungerns-Šternbergs (Johann Carl Emanuel von Ungern-Sternberg) un 1833. gadā Augusts Matiass Hāgens (August Matthias Hagen).