Viena no vadošajām poļu sieviešu kustības pārstāvēm 19. un 20. gs. mijā. Justīna Budziņska-Tilicka apvienoja ārsta praksi ar darbību sabiedriskajā, politiskajā un veselības aizsardzības jomā, sekmējot sieviešu politiskās tiesības, māšu un bērnu aizsardzību, sociālās reformas, dzimstības kontroli un “apzinātu mātes lomu” (świadome macierzyństwo), vienlaikus piedaloties sociālistu un pacifistu kustībās.

J. Budziņska-Tilicka bija veterinārārsta, Janvāra sacelšanās (1863–1864) dalībnieka un uz Sibīriju izsūtītā Alfonsa Budziņska (Alfons Budziński) un Justīnas Gonsjorovskas (Justyna Gąsiorowska) meita.

J. Budziņska-Tilicka ieguva izglītību Varšavā – vispirms savas tantes Helēnas Budziņskas (Helena Budzińska) meiteņu skolā un pēc tam valsts vidusskolā, no kuras tika izslēgta. Sākot ar aptuveni 1885. gadu, strādāja par guvernanti Ukrainā, bet 1888. gadā ieguva skolotājas kvalifikāciju.

1894. gadā apprecējās ar sociālistu kustības aktīvistu Staņislavu Vojcehu Tilicki (Stanisław Wojciech Tylicki); bērni – dēls Staņislavs (Stanisław) un meita Vanda (Wanda).

1891. gadā J. Budziņska-Tilicka devās uz Parīzi, kur uzsāka medicīnas studijas Parīzes Medicīnas fakultātē (Faculté de médecine de Paris; no 1896. gada tā veidoja daļu no jaunās Parīzes Universitātes, Université de Paris). J. Budziņska-Tilicka nodibināja kontaktus ar sociālistu aktīvistiem, tostarp Boļeslavu Limanovski (Bolesław Limanowski), Vitoldu Rehņevsku (Witolda Rechniewska), Kazimežu Kellesu-Krauzu (Kazimierz Kelles-Krauz) un Mariju Šeligu (Maria Szeliga). Ar pseidonīmu Visla (Wisła) darbojās Poļu sociālistu ārvalstu savienības (Związek Zagraniczny Socjalistów Polskich) Parīzes nodaļā, taču vēlāk tika izslēgta politisko kontaktu dēļ (iespējams, ar Polijas un Lietuvas Karalistes Sociāldemokrātijas, Socjaldemokracja Królestwa Polskiego i Litwy, SDKPiL, aktīvistiem). 1899. gadā ieguva medicīnas doktora grādu ar disertāciju “Korsetes nelabvēlīgā ietekme no higiēnas un patoloģijas viedokļa” (Du corset; ses méfaits au point de vue hygiénique et pathologique, 1898) un pēc tam praktizēja kā ārste Etrepijī komūnā, netālu no Mo pilsētas.

Pēc 1905. gada revolūcijas viņa pārcēlās uz Krakovu. Kopā ar Mariju Tužimu-Višņevsku (Maria Turzyma-Wiśniewska) un Kazimeru Bujvidovu (Kazimiera Bujwidowa) J. Budziņska-Tilicka 1905. gada 20.–23. oktobrī piedalījās Pirmā poļu sieviešu kongresa organizēšanā Krakovā, kurā bija pārstāvētas sievietes no visām trim kaimiņvalstu sadalītās Polijas daļām. Aktīvi darbojās Tautas izglītības biedrībā (Towarzystwo Szkoły Ludowej), Krakovas Bērnu aprūpes biedrībā (Towarzystwo Opieki nad Dziećmi w Krakowie) un atturības biedrībā “Eleuteria”. Sadarbojās ar Krakovā izdoto feministisko žurnālu Nowe Słowo.

No 1907. gada J. Budziņska-Tilicka dzīvoja Varšavā, bet no 1908. gada strādāja Svētā Gara slimnīcā (Szpital Świętego Ducha). Pēc tam, kad 1909. gadā Pēterburgā (tagad Sanktpēterburga) tika atzīts viņas medicīnas grāds, J. Budziņska-Tilicka tur turpināja praktizēt kā ārste. Viņa aktīvi darbojās Poļu sieviešu līdztiesības savienībā (Związek Równouprawnienia Kobiet Polskich), publicēja rakstus Varšavā iznākošajos feministiskajos periodiskajos izdevumos Ster un Bluszcz, kā arī sadarbojās ar liberālo Poļu progresīvo partiju (Polska Partia Postępowa) un Poļu kultūras biedrību (Towarzystwo Kultury Polskiej). Laikā no 1907. līdz 1908. gadam viņa lasīja lekcijas par sieviešu higiēnu, meiteņu fizisko audzināšanu, mātes un bērna aizsardzību, kā arī laulību tiesību reformu. Sākot ar 1909. gadu, J. Budziņska-Tilicka vadīja privātu iekšķīgo slimību ārstniecības praksi, bet 1909.–1912. gadā strādāja par skolu higiēnisti. Aktīvi darbojās Boleslava Prusa Praktiskās higiēnas biedrībā (Towarzystwo Higieny Praktycznej im. Bolesława Prusa), kā arī poļu un starptautiskajā higiēnas kustībā. Publicēja rakstus izdevumā Zdrowie. Piedalījās higiēnas kongresos Parīzē (1910) un Ļvivā (1914), kā arī sieviešu kongresos Krakovā (1913).

Pirmā pasaules kara laikā J. Budziņska-Tilicka vadīja sanitāros un ķirurģijas kursus, kā arī kara hospitāli. No 1916. gada pildīja Varšavas Sieviešu airētāju kluba (Warszawski Klub Wioślarek) viceprezidentes pienākumus, saglabājot šo amatu līdz 1922. gadam, tostarp arī Otrās Polijas Republikas pirmajos gados. 1917. gadā Otrajā poļu higiēnistu kongresā Varšavā viņa pievērsās jautājumiem par strādājošo sieviešu aizsardzību grūtniecības un dzemdību laikā, kā arī par higiēnas izglītību; 1917. gadā viņa bija arī viena no Poļu sieviešu kongresa organizatorēm Varšavā (8.–9. oktobrī), darbojoties kā viceprezidente un uzstājoties ar referātu par sieviešu līdzdalību pašvaldību darbā. 1917. gada decembrī viņa parakstīja aicinājumu Reģentu padomei (Rada Regencyjna; Polijas Karalistes pārvaldes institūcija Vācijas un Austroungārijas okupācijas laikā), pieprasot sievietēm politiskās tiesības.

Pēc tam, kad 1918. gada novembrī Polija atguva neatkarību, viņa kopā ar sieviešu tiesību aktīvistēm Zofiju Sadovsku (Zofia Sadowska) un Mariju Ejsmontovu (Maria Eysmontowa) iesniedza prasības par sieviešu vēlēšanu tiesībām jaunizveidotās Polijas vadītājam Juzefam Pilsudskim (Józef Piłsudski). Pēc 1918. gada 28. novembra dekrēta, kas sievietēm piešķīra balsstiesības un tiesības kandidēt vēlēšanās, viņa piedalījās Progresīvo sieviešu vēlēšanu komitejas (Postępowy Komitet Wyborczy Kobiet) organizēšanā. 1919. gada janvārī J. Budziņska-Tilicka neveiksmīgi kandidēja vēlēšanās uz Likumdevēju Seimu (Sejm Ustawodawczy), taču 1919. gada februārī tika ievēlēta Varšavas pilsētas domē (Rada Miejska Warszawy), kurā darbojās līdz 1934. gadam, galvenokārt veselības aizsardzības un slimnīcu komisijās. 1919. gadā viņa kļuva par Progresīvo sieviešu politiskā kluba (Polityczny Klub Kobiet Postępowych) vadītāju. 1920. gada Polijas un padomju kara laikā viņa organizēja medicīnisko palīdzību un, būdama Sieviešu brīvprātīgā leģiona (Legion Ochotniczy Kobiet) ārste, Varšavas kaujas laikā (12.–25.08.1920.) izveidoja sieviešu frontes medicīnas vienību. 1920. gadā J. Budziņska-Tilicka nodibināja Starptautiskās sieviešu līgas mieram un brīvībai (Międzynarodowa Liga Kobiet na rzecz Pokoju i Wolności) Polijas nodaļu, kas 1921. gadā tika pārveidota par Polijas Sieviešu līgu (Liga Kobiet Polskich) ar viņu kā priekšsēdētāju. J. Budziņska-Tilicka piedalījās līgas kongresos Vīnē (1921), Hāgā (1922), Vašingtonā (1924), Insbrukā (1925) un Dublinā (1926). 1921. gadā viņa bija viena no Komitejas palīdzības sniegšanai silēziešiem (Komitet Pomocy Ślązakom) organizatorēm, bet 1923. gadā piedalījās Mazās sieviešu antantes (Mała Ententa Kobiet) dibināšanā, kļūstot par tās priekšsēdētāju 1927. gadā.

Kopš 1922. gada J. Budziņska-Tilicka bija Polijas Sociālistiskās partijas (Polska Partia Socjalistyczna, PPS) biedre. 1926. gadā kļuva par partijas Centrālās sieviešu nodaļas (Centralny Wydział Kobiecy) priekšsēdētājas vietnieci un izdevuma Głos Kobiet redaktori. 1927. gadā J. Budziņska-Tilicka pārstāvēja poļu sociālistes sociālistu kongresā Briselē, bet no 1931. līdz 1934. gadam bija Polijas Sociālistiskās partijas Augstākās padomes (Rada Naczelna PPS) locekle. Darbojās arī Varšavas-Bjalistokas Ārstu palātā, Sabiedrības veselības komitejā un Augstākajā ārstu palātā, bija viena no Polijas Ārstu sieviešu biedrības (Związek Zawodowy Lekarek Polskich) dibinātājām un piedalījās Rādija institūta izveidē Varšavā (Instytut Radowy w Warszawie). Ceturtajā Polijas higiēnistu kongresā un Piektajā ārstu un sanitāro darbinieku kongresā Viļņā (1926) viņa uzstājās ar referātu par pašvaldību darbību un alkoholismu.

Kopš 1929. gada J. Budziņska-Tilicka aktīvi iesaistījās kampaņā par apzinātu mātes lomu (t. i., sievietes tiesības pašai atbildīgi plānot bērnu radīšanu ne tikai reproduktīvo tiesību kontekstā, bet plašāk kā sievietes tiesības pašai lemt par savu dzīvi). Vadīja Polijas Sociālistiskās partijas Strādnieku sociālā dienesta biedrību un tās dzimstības kontroles nodaļu. 1931. gada 27. oktobrī kopā ar ginekologu Hermanu Rubinrautu (Herman Rubinraut) J. Budziņska-Tilicka Varšavā atvēra pirmo dzimstības kontroles klīniku Polijā. 1934. gadā viņa vadīja pirmo valsts mēroga kongresu par dzimstības kontroli un seksuālajām reformām Krakovā.

Pēc 1926. gada 12.–14. maija apvērsuma, kura rezultātā pie varas nāca J. Pilsudskis, J. Budziņska-Tilicka arvien vairāk iebilda Sanācijas (Sanacja) režīma īstenotajai politikai. 1930. gadā piedalījās opozīcijas partiju koalīcijas “Centrolew” (pilnais nosaukums “Tautas tiesību un brīvības aizsardzības savienība”, Związek Obrony Prawa i Wolności Ludu) organizētajās demonstrācijās, protestējot pret opozīcijas politiķu ieslodzīšanu Brestas (Bžescas) cietoksnī (twierdza Brzeska). 1931. gadā Varšavā notika tiesas prāva, kurā J. Budziņskai-Tilickai piesprieda viena gada cietumsodu. Pēc apelācijas iesniegšanas sods netika izpildīts. 1935. gada oktobrī J. Budziņska-Tilicka parakstīja aicinājumu, kurā tika pieprasīta amnestija politieslodzītajiem un slēgt aizturēšanas nometnes Berezā Kartuskā (tagad Bjaroza Baltkrievijā). 1935. gadā J. Budziņska-Tilicka kļuva par Polijas Brīvdomātāju biedrības (Polskie Stowarzyszenie Wolnomyślicieli) galvenās valdes viceprezidenti.

J. Budziņska-Tilicka aktīvi darbojās poļu un starptautiskajās sieviešu, sociālistu, pacifistu un sabiedrības veselības aizsardzības kustībās, apvienojot medicīnisko praksi ar cīņu par sieviešu emancipāciju, sociālajām reformām, politisko darbību un dzimstības kontroles veicināšanu. Starp viņas nozīmīgākajiem sasniegumiem bija ieguldījums sieviešu politisko tiesību paplašināšanā, medicīniskās palīdzības organizēšana Polijas un padomju kara laikā un iniciatīvas dzimstības kontroles jomā, tostarp pirmās dzimstības kontroles klīnikas izveide Polijā (1931), kas kļuva par praktisku apliecinājumu viņas darbam sieviešu veselības, apzinātas mātes lomas un reproduktīvās prakses reformēšanas labā.

J. Budziņskas-Tilickas nozīmīgākie sarakstītie darbi ir “Sieviešu higiēna un ar to saistītie sociālie jautājumi” (Higiena kobiety i kwestie społeczne z nią związane, 1909), “Abstinences ideja starptautiskajā skolu higiēnas kongresā Parīzē” (Idea abstynencka na międzynarodowym kongresie higieny szkolnej w Paryżu, 1911), “Tuberkuloze kā sabiedrības posts” (Gruźlica jako klęska społeczna, 1913), “Par mūsu eksistenci” (W sprawie naszego bytu, 1916), “Pašvaldības uzdevumi cīņā pret alkoholisma problēmu” (Zadania samorządu w walce z pijaństwem, 1926), “Dzimstības regulēšanas jautājums praksē” (Sprawa regulacji urodzeń w praktyce, 1932) un “Apzināta mātes loma” (Świadome macierzyństwo, 1935).

1924. gadā J. Budziņska-Tilicka tika apbalvota ar Dienvidslāvijas Svētā Savas ordeni. 1937. gadā viņas vārdā tika nosaukta Varšavas dzimstības kontroles klīnika. J. Budziņskas-Tilickas piemiņa ir godināta, 1960. gadā piešķirot viņas vārdu ielai Varšavas Prāgas Pulnocas rajonā.