Brioloģijas pirmsākumi rodami 16.–18. gs. Rietumeiropā. Pirmie briologi – vācu botāniķis Johans Dileniuss (Johann Jacob Dillenius) – darbs “Sūnu vēsture” (Historia Muscorum, 1741), Kazimirs Šmīdels (Casimir Christoph Schmiedel), Johans Hedvigs (Johann Hedwig). Par atsevišķu zinātni brioloģija izveidojās 19. gs., kad sūnu pētījumiem bija plašāk pieejami mikroskopi un vācu briologs Vilhelms Hofmeisters (Wilhelm Hofmeister) 1851. gadā sūnām atklāja paaudžu maiņu. Līdz tam sūnas iekļautas vienā grupā ar aļģēm, sēnēm un ķērpjiem. Vācu briologs Vilhelms Šimpers (Wilhelm Philipp Schimper) pirmais 1879. gadā sūnas (Bryophyta) apskata kā atsevišķu nodalījumu, un mūsdienās tām bioloģijas sistemātikā joprojām ir saglabājies tāds pats rangs. Plašākie sākotnējie pētījumi ir aprakstošajā sūnu sistemātikā, floristikā un morfoloģijā, kur darbojušies Edmunds Rusovs (Edmund Russow), Gustavs Girgensons (Gustav Karl Girgensohn), Oto Blandovs (Otto Christian Blandow) un Karls Varnstorfs (Carl Warnstorf), Sekstuss Lindbergs (Sextus Otto Lindberg) un citi. Brioloģijas izpētes objekti jau tradicionāli bija trīs augu valsts klases: ragvācelītes (Anthocerotophyta), aknu sūnas (Marchantiophyta) un lapu sūnas (Bryophyta); pēdējo tagad atzīst par atsevišķu apakšnodalījumu Bryophytina. Tā kā mūsdienu pētījumi pierāda, ka šo trīs klašu evolūcija bijusi atšķirīga, terminu “brioloģija” reizēm saprot šaurāk – kā lapu sūnu izpēti, bet aknu sūnas un ragvācelītes pēta atsevišķa botānikas nozare hepatikoloģija. Lielu ieguldījumu aknu sūnu izpētē (hepatikoloģijā) devuši Bartalemī Dimortjē (Barthélemy Charles Joseph Dumortier), Hanss Buhs (Hans Robert Victor Buch), Zigfrīds Arnells (Sigfrid Wilhelm Arnell) un citi.
