Zivsaimniecības nozarei Latvijā ir trīs galvenās darbības sfēras: zvejniecība, zivju apstrāde un akvakultūra. Zivsaimniecībai, īpaši zvejniecībai, Latvijā ir sena vēsture un tradīcijas. To noteica gan pieeja Baltijas jūrai, gan iekšējo ūdeņu bagātība. Līdz 20. gs. vidum zvejniecībā pārsvarā tika izmantoti pasīvie zvejas rīki: tīkli, murdi, āķi. No aktīvajiem zvejas rīkiem – velkamie vadi. Zveja Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī tika veikta tikai piekrastē. Zveju jūras atklātajā daļā uzsāka 20. gs. 40. gadu beigās līdz ar jaudīgāku zvejas kuģu ieviešanu. Līdz ar Baltijas jūras zvejas floti attīstījās arī tāljūras flote. 20. gs. 50. gados izveidoti 11 zvejnieku kolhozi, kas atradās lielākajos piekrastes ciematos un pilsētās: Salacgrīvā, Zvejniekciemā, Carnikavā, Rīgā, Jūrmalā, Lapmežciemā, Engurē, Mērsragā, Rojā, Ventspilī un Liepājā. Līdz ar neatkarības atjaunošanu zvejnieku kolhozi likvidēti un zvejas flote – privatizēta.