Zivsaimniecības nozarei Latvijā ir trīs galvenās darbības sfēras: zvejniecība, zivju apstrāde un akvakultūra. Zivsaimniecībai, īpaši zvejniecībai, Latvijā ir sena vēsture un tradīcijas. To noteica gan pieeja Baltijas jūrai, gan iekšējo ūdeņu bagātība. Līdz 20. gs. vidum zvejniecībā pārsvarā tika izmantoti pasīvie zvejas rīki: tīkli, murdi, āķi. No aktīvajiem zvejas rīkiem – velkamie vadi. Zveja Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī tika veikta tikai piekrastē. Zveju jūras atklātajā daļā uzsāka 20. gs. 40. gadu beigās līdz ar jaudīgāku zvejas kuģu ieviešanu. Līdz ar Baltijas jūras zvejas floti attīstījās arī tāljūras flote. 20. gs. 50. gados izveidoti 11 zvejnieku kolhozi, kas atradās lielākajos piekrastes ciematos un pilsētās: Salacgrīvā, Zvejniekciemā, Carnikavā, Rīgā, Jūrmalā, Lapmežciemā, Engurē, Mērsragā, Rojā, Ventspilī un Liepājā. Līdz ar neatkarības atjaunošanu zvejnieku kolhozi likvidēti un zvejas flote – privatizēta.

20. gs. 70. gadu vidū pieauga zivju krājumu izmantošana un Baltijas jūrā ieviesta starptautiskā zvejas pārvaldība. Izveidota Starptautiskā Baltijas jūras Zvejniecības komisija (International Baltic Sea Fisheries Commission, IBSFC), kuras sastāvā bija Baltijas jūras valstis. Dalībvalstis vienojās par nozīmīgāko zivju sugu kopējo un katras valsts pieļaujamo nozveju. 1992.–2005. gadā IBSFC darbā piedalījās arī Latvija. 2005. gadā IBSFC funkcijas pārņēma Eiropas Komisija. Zinātnisko padomu zivju krājumu izmantošanā sniedz Starptautiskā Jūras pētniecības padome (International Council for the Exploration of the Sea, ICES), kuras darba grupās dažādu valstu zinātnieki veic zivju krājumu novērtējumus. Latvija ir ICES dalībvalsts, un Latvijas zinātnieki piedalās ICES darbā. 20. gs. 90. gados Latvijas zvejas flotes kapacitāte Baltijas jūrā ievērojami pārsniedza pieejamos zvejas resursus, tāpēc zvejas rentabilitāte bija zema.

Kuģu ekspluatācijas izmaksas palielināja arī kuģu un to dzinēju vecums. Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), pakāpeniski tiek risinātas flotes optimizācijas problēmas. 2014. gada sākumā Latvijas zvejas floti veidoja 703 kuģi, ieskaitot pašpatēriņa zvejniekiem piederošās 628 laivas un septiņus kuģus, kas zveju veic Atlantijas okeānā. Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī aiz piekrastes joslas 2014. gada sākumā zvejoja 68 kuģi. Zvejas flotes sabalansēšanas pasākumu rezultātā šajā flotes segmentā zvejas kuģu skaits 2004.–2014. gadu periodā samazinājās par 68 %, bet nozveja uz zvejas kuģi pieauga gandrīz divas reizes.

Nozīmīgākās zivju sugas Baltijas jūrā ir brētliņa, reņģe un menca, kuru īpatsvars kopējā nozvejā Baltijas jūrā no 2006. līdz 2015. gadam bija vidēji 95,9 %. Šo zivju sugu zvejas kvotu apguve no 2004. līdz 2013. gadam svārstījās 85–100 % robežās atkarībā no zivju sugas un zvejas vietas. Kopējā visu zivju nozveja no 2006. līdz 2015. gadam bija vidēji 71 500 tonnas un tai bija tendence samazināties sakarā ar Eiropas Komisijas ieviestajiem nozvejas kvotu noteikšanas kritērijiem. Piekrastes zvejā vidējā nozveja no 2006. līdz 2015. gadam bija 3120 tonnas un tā svārstījusies bez redzamām tendencēm. 79,4 % no kopējās nozvejas piekrastē veido reņģes. Salīdzinot ar atklāto jūru, nozveja piekrastē ir zema, tomēr tur tiek iegūta lielākā daļa vērtīgo zivju: laši, taimiņi (foreles anadromā forma), vimbas, zandarti. Pēdējos gados zveju piekrastē būtiski ietekmē roņu skaita palielināšanās. Latvijas zvejas kuģi zvejo arī Atlantijas okeānā. No 2014. līdz 2016. gadam zveja notiek Atlantijas okeāna ziemeļu daļā (viens kuģis) un Atlantijas okeāna centrālajā daļā pie Āfrikas krastiem, Mauritānijas un Marokas ekonomiskajās zonās (no trīs līdz sešiem kuģiem). Zvejas iespējas šajos ūdeņos atkarīgas no līgumiem, ko ES noslēdz ar trešajām valstīm. 2011. gadā, pateicoties zvejai pie Mauritānijas krastiem, kopējā nozveja Atlantijas okeānā sasniedza 91 700 t, taču turpmākajos gados ES nespēja noslēgt līgumu ar Mauritāniju, un nozveja 2015. gadā bija 18 700 tonnu.

Iekšējos ūdeņos nozvejai ir tendence samazināties. Tas saistīts ar izmaiņām normatīvajos aktos, kas regulē zveju iekšējos ūdeņos. Ir aizliegta zveja upēs, izņemot Daugavu, Buļļupi un specializēto nēģu zveju; aizliegta zveja ar tīkliem Daugavas ūdenskrātuvēs, ar tīkliem pašpatēriņa zvejniekiem. Daudzas pašvaldības aizliedz rūpniecisko zveju savās ūdenstilpēs, jo vēlas attīstīt makšķernieku tūrismu. 2015. gadā ar rūpnieciskajiem zvejas rīkiem apzvejoti tikai 203 ezeri no 12 500 Latvijas ezeru. Iekšējo ūdeņu zvejniecībai ir problēmas ar personāla maiņu. Latvijas iekšzemē saglabājies tikai viens zvejniekciemats pie Lubānas ezera – Īdeņa. Lubānas ezers dod arī lielāko nozveju no visām Latvijas ūdenstilpēm. 2015. gadā tur nozvejotas 63,7 tonnas zivju jeb 23,8 % no kopējās iekšējo ūdeņu nozvejas. Nozīmīgākās zivju sugas iekšējo ūdeņu nozvejā ir nēģis, plaudis, līdaka, līnis, zandarts, asaris, rauda un zutis.

Lielākās zvejnieku firmas zvejai aiz piekrastes zonas ir SIA “Verģi”, SIA “Grifs”, SIA “Irbe”, SIA “Sanda B”. Zvejnieku organizācijas: Latvijas Zivsaimnieku asociācija (prezidents Inārijs Voits) – apvieno Baltijas jūras atklātajā daļā zvejojošos zvejnieku uzņēmumus; Latvijas Zvejnieku federācija (valdes priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns) – apvieno piekrastes un iekšējo ūdeņu zvejniekus.

Līdz ar zvejniecību attīstījās zivju apstrāde: sālīšana, kaltēšana, kūpināšana. Pirmā zivju konservu ražošana Latvijā sākta 19. gs. beigās, radot slaveno zīmolu “Rīgas šprotes”. Zivju pārstrādes uzņēmumu skaits ievērojami palielinājās 20. gs. 50. gados līdz ar zivju resursu plašāku apguvi aiz Baltijas jūras piekrastes zonas. Nākamais uzņēmumu skaita pieaugums notika 20. gs. 90. gados līdz ar privātuzņēmējdarbības atsākšanos. 2015. gadā valstī kopumā bija 87 zivju pārstrādes uzņēmumi, no kuriem 35 mikrouzņēmumi (ar strādājošo skaitu zem 10 cilvēkiem), 34 mazie uzņēmumi (ar strādājošo skaitu 10–49), 14 vidējie uzņēmumi (ar strādājošo skaitu 50–249) un četri lielie uzņēmumi (ar strādājošo skaitu virs 250). Mazie un mikrouzņēmumi ražo galvenokārt nesterilizētu produkciju, bet vidējie un lielie uzņēmumi – sterilizētus konservu produktus. Uzņēmumu (īpaši lielo uzņēmumu) skaits 2015. gadā samazinājās Krievijas ieviesto sankciju dēļ. Daži uzņēmumi apturēja ražošanu, citi meklēja eksporta iespējas citās valstīs. 2015. gadā Latvijas zivju konservi tika eksportēti uz 58 valstīm. Kopējā realizētās zivju produkcijas un sagatavoto un konservēto zivju vērtība 2015. gadā bija 125,1 miljoni eiro (salīdzinājumā ar 174,9 miljoniem eiro 2013. gadā). Lielākie zivju pārstrādes uzņēmumi valstī ir a/s “Brīvais vilnis”, SIA “Karavela”, SIA “Līcis 93”, SIA “Unda”, a/s “Ventspils zivju konservu kombināts”. Lielākā sabiedriskā organizācija – Latvijas Zivrūpnieku savienība (prezidents Didzis Šmits).

Akvakultūras attīstība Latvijā iesākās viduslaikos, kad tika izveidoti pirmie zivju dīķi. 19. gs. zivju dīķus sāka ierīkot arī zemnieku saimniecības kā papildu nodarbošanos un ienākumu avotu. Dīķsaimniecības ir galvenie akvakultūras uzņēmumi Latvijā arī mūsdienās. 2014. gada sākumā tikai 10 % no 145 reģistrētajiem akvakultūras uzņēmumiem zivis tika audzētas baseinos vai recirkulācijas sistēmās. Akvakultūras uzņēmumos visvairāk tiek audzētas karpas, lai gan to īpatsvaram ir tendence samazināties. 2008. gadā karpu īpatsvars bija 82 % no kopējās saražotās produkcijas, bet 2015. gadā – 64 %. Tiek audzētas arī strauta foreles (foreles rezidentā ekoloģiskā forma), līdakas, stores un sami. 80 % saražotās produkcijas tiek realizēta svaigā veidā. Kopējais saražotās un pārdotās produkcijas apjoms pieaug. Tā vērtība 2015. gadā sasniedza 2,39 miljonus eiro, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedza 2009. gadā līmeni. Tomēr akvakultūras attīstība ir gausāka, nekā varētu sagaidīt no nozarē ieguldītajiem ES struktūrfondu un investīciju fondu līdzekļiem. Lielākās problēmas akvakultūras attīstībai valstī ir augsta līmeņa speciālistu trūkums. Akvakultūras sektorā nepieciešamās specifiskās profesionālās prasmes Latvijā iespējams iegūt tikai zemākajā līmenī. Ir pieejama Latvijas Lauksaimniecības universitātē izveidotā izglītības programma akvakultūras jomā, kā arī Zivsaimniecības sadarbības tīkla organizētie kursi un labās prakses apmaiņa akvakultūrā. Akvakultūras produkcijas ražotāji nespēj nodrošināt pietiekami stabilu apjomu pastāvīgai akvakultūras produktu pārstrādes ražošanai, tādēļ Latvijā nav plaši attīstījusies akvakultūrā iegūto zivju tālāka rūpnieciskā apstrāde. Akvakultūras sektora produktivitāte ir tikai 6300 eiro uz vienu strādājošo, kas ir 5–6 reizes mazāka nekā zvejniecības un zivju apstrādes sektoros. Tomēr akvakultūras attīstībai Latvijā ir perspektīva.

Lielākie privātie akvakultūras uzņēmumi: SIA “Mottra”, SIA “Nagļi”, SIA “Oskars”, SIA “Skrunda”, z/s “Ūdensrozes”. Liela nozīme akvakultūras jomā ir valsts zivju audzētavai “Tome” (uzcelta 1929. gadā) un filiālēm “Kārļi” (1932) un “Pelči” (1935), kas izveidotas, lai kompensētu zaudējumus lašveidīgo zivju resursiem HES būvēšanas dēļ. Kopš 2010. gada zivju audzētava “Tome” un tās filiāles “Kārļi”, “Brasla”, “Dole” un “Pelči” atrodas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR sastāvā. Valsts zivju audzētavās tiek audzēti laša, taimiņa (foreles anadromā ekoloģiskā forma), strauta foreles (foreles rezidentā ekoloģiskā forma), līdakas, zandarta, vimbas, nēģa un citu zivju mazuļi to izlaišanai Latvijas ūdenstilpēs Zivju resursu valsts atražošanas programmas ietvaros. 2016. gadā kopumā valsts zivju audzētavas ūdenstilpēs izlaida 12,767 miljonus zivju kāpuru un mazuļu, kas veido ap 90 % no kopējā izlaistā apjoma Latvijā. 2016. gadā zivju audzētavā “Tome” atvērts Akvakultūras pētniecības un izglītības centrs, kura mērķis ir sekmēt akvakultūras attīstību Latvijā. Svarīgākās akvakultūras uzņēmumu organizācijas: Latvijas Zivju audzētāju asociācija, Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija.

Kopumā zivsaimniecības nozares ieguldījums Latvijas iekšzemes kopproduktā no 2008. līdz 2015. gadam bija 0,7–0,8 % robežās. Zivju produkti Latvijas kopējā eksporta apjomā šajā periodā veidoja 1,8–2,4 %. Ārējās tirdzniecības bilance vienmēr ir bijusi pozitīva un 2015. gadā veidoja 28,6 miljonus eiro. Zivsaimniecības nozares attīstībai īpaša nozīme ir Latvijas piekrastes novadiem, kur izvietota lielākā daļa no zvejniecības uzņēmumiem.

Kopš 1997. gada katru gadu iznāk izdevums “Latvijas Zivsaimniecība”, kuru kopš 2013. gada izdod SIA “Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra” Zivsaimniecības sadarbības tīkls. Šajā izdevumā tiek sniegta aktuāla informācija par Latvijas zivsaimniecības nozarēm, kā arī statistikas dati. Zivsaimniecības sadarbības tīkls reizi ceturksnī izdod informatīvu materiālu “Zivju Lapa”.