“Ises stāsti” ir dzejas un prozas formā aprakstīta idealizētas personas dzīve. Vairums literatūras pētnieku uzskata, ka autors un galvenais varonis ir viens no izcilākajiem japāņu dzejniekiem – Arivara no Narihira (在原業平, Ariwara no Narihira). Autobiogrāfiskā secībā sakārtoto dzeju paskaidro īsi prozas teksti, kas apraksta dzejoļu rašanās apstākļus. Krājumu veido 125 daļas, kas sastāv no dzejoļa un prozas teksta – 歌語り, uta-gatari jeb 歌物語, uta monogatari ‘dziesmu (dzejoļu) stāsti’.

Aptuveni 10 gadus pirms savas nāves aristokrāts Arivara no Narihira bija kļuvis par iecienītu un godātu leģendārā Heiana galma varoni, kurš, atsakoties no politiskās ietekmes un materiālajām vērtībām, bija ziedojis savu dzīvi dzejai un mīlestībai. Leģenda par idealizēto Narihiru neizdzisa vairākus gadsimtus, kas nodrošināja arī “Ises stāstu” popularitāti, un joprojām šis sacerējums ir viens no visvairāk citētajiem Japānas klasiskās literatūras darbiem.

“Ises stāstu” pamatu veido paša Narihiras sarakstītā un apkopotā vakas (和歌, waka) dzeja. Vēlākie krājuma veidotāji to papildināja ar dzejoļiem no “Kokinšū” (古今集, Kokinshū, 905) krājuma, kurus attiecināja uz Narihiru, pievienojot apjomīgus ievadrakstus (詞書, kotobagaki). Jaunākie krājumam pievienotie dzejoļi no “Kokinšū” un “Gosenšū” (pilnā nosaukumā 後撰和歌集, Gosenwakashū, 951) krājumiem bija anonīmi, taču Narihiras biogrāfi uzskatīja, ka to autors ir pats Narihira. Lakoniskajai prozai spilgts kontrasts ir emocionāli piesātinātā dzeja, literārā tehnika, kura vēlāk tika izmantota citos darbos, piemēram, romānā “Gendži monogatari” (源氏物語, Genji Monogatari, “Stāsts par princi Gendži”, 1008).

“Ises stāstos” iekļautās 125 uta-gatari, kas sakārtotas autobiogrāfiskā secībā, sākot ar dzeju, kas stāsta par Narihiras jaunību (1. daļa), apraksta viņa pārcelšanos uz galvaspilsētu (4. daļa), viņa izsūtījumu uz austrumiem (9. daļa), atgriešanos galvaspilsētā un beigās – viņa nāvi (125. daļa). Narihiras dramatiskais dzīves stāsts iekļauj epizodes par vispārpieņemto sociālo normu pārkāpumiem: neatļauti mīlestības sakari aizliegtās vietās (65. daļa), valdošās Fudživaru (藤原, Fujiwara) ģimenes kritika (101. daļa). Šāda rīcība neizbēgami noveda pie soda vai zaudējumiem, tādēļ krājumā iekļauta arī dzeja par Narihiras un viņa partneru skumjām, vilšanos un ciešanām.

“Ises stāsti” bija kā paraugs dzejas izmantošanai ikdienas dzīvē, aristokrātu elegantā dzīves veida neatņemama sastāvdaļa, kā arī ietekmēja vēlākos literāros sacerējumus, kuros tika imitēts “Ises stāstu” šarms un karstasinīga vīrieša-mīlētāja tēma. “Ises stāsti” bija arī paraugs vakas dzejas sacerēšanai.