08.1912. Berlīnē (IAAF pirmā kongresa laikā) tika apstiprināti pirmie oficiālie, IAAF atzītie pasaules rekordi vieglatlētikā. Pirmsākumos tie bija tikai vīriešiem. Pasaules rekordu reģistrācija un to apstiprināšana ir stingri reglamentēts process. Svarīgākie šo noteikumu punkti:

a) IAAF atzīst un reģistrē šādas pasaules rekordu kategorijas: pasaules rekordi, pasaules rekordi junioriem un pasaules rekordi telpās;

b) par rekordiem atzīst rezultātus, sasniegtus godīgās valstu – IAAF locekļu ‒ oficiāli organizētās sacensībās;

c) sacensībās stingri jāievēro IAAF sacensību noteikumi;

d) sprinta skrējienos (100 līdz 200 m), kā arī horizontālajās lēkšanu disciplīnās (tāllēkšana un trīssoļlēkšana) ceļavēja ātrums nedrīkst pārsniegt 2,0 m/s;

e) sasniedzot jaunu pasaules rekordu, obligāti jāveic dopinga pārbaude;

f) visās skrējienu distancēs pa stadiona skrejceliņu obligāti jābūt sertificētai elektroniskai laika fiksēšanas iekārtai (ar precizitāti līdz 0,01 s; strīdīgos gadījumos līdz 0,001 s).

Sacensībās telpās visās skriešanu distancēs (pa apli) skrejceliņa garums nedrīkst pārsniegt 200 m. Sacensību apstākļi (sektoru celiņu segums, arī ceļavēja iedarbība) lēkšanu disciplīnās un lodes grūšanā telpās mūsdienās ir tādi paši kā sacensību apstākļi brīvdabas stadionos. Vienīgais telpās sasniegtais pasaules rekords, kuru IAAF ir apstiprinājusi līdzās stadionā sasniegtam rekordam kā oficiālu pasaules rekordu, ir Reno Lavilenī (Renaud Lavillenie) rezultāts 6,16 m augstlēkšanā, sasniegts 15.02.2014. Doņeckā. Skriešanas disciplīnās šādi apstākļi nav iespējami, jo atšķiras skrejceliņa garums un tā konfigurācija lokos.

Šajās tabulās ietverti oficiālie pasaules rekordi disciplīnās, kuras ir prestižo pasaules un reģionālo čempionātu programmā, kā arī dažās populārās tradicionālās disciplīnās (piemēram, vienas jūdzes skrējienā).