20. gs. 20. gados sacensības, kurās slēpošana bija apvienota ar šaušanu, sāka rīkot daudzu valstu armijās. Latvijā pirmo reizi šādas sacensības norisinājās 1928. gadā; 12.03.1933. Rīgā notika pirmās Latvijas meistarsacīkstes slēpošanā ar šaušanu, kurās 19 komandu konkurencē uzvarēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Līdzīgas sacensības rīkotas Cēsīs, Madonā, Valmierā un Daugavpilī.
Šajā laikā sacensību norise ievērojami atšķīrās no mūsdienu biatlona, piemēram, nereti slēpošanā un šaušanā sacensības notika atsevišķi. Populārāki bija patruļu slēpojumi, kuros četru vīru komandai ar šautenēm bija jāveic soda aplis, ja kāds no dalībniekiem veica neprecīzu šāvienu. 1936.‒1939. gadā Latvijas, Polijas, Somijas un Igaunijas komandas piedalījās regulārās starptautiskās sacensībās militārajā slēpošanā. Sacensību programmā bija 30 km patruļu slēpojums un 4x10 km stafete.
Pēc Otrā pasaules kara tika veiktas būtiskas izmaiņas biatlona sacensību norisē, un 1960. gadā biatlons tika iekļauts olimpisko spēļu programmā. Latvijā 1961. gadā Ērgļos par pirmo Latvijas čempionu 20 km biatlonā kļuva talsinieks Elmārs Špīss. Par vienu no populārākajām disciplīnām kļuva 4x7,5 km stafete. Par pirmajiem Latvijas čempioniem biatlona stafetē kļuva Visvaldis Voins, Ilmārs Vilnis, Jānis Gulbis un Juris Kļaviņš. 1968. gadā Starptautiskā Modernās pieccīņas savienība (Union Internationale de Pentathlon Moderne, UIPM) savā nosaukumā iekļāva vārdu “biatlons” un kļuva par Starptautisko modernās pieccīņas un biatlona savienību (Union Internationale de Pentathlon Moderne et Biathlon, UIMPB), tomēr šajā laikā Latvijas PSR biatlons atradās Distanču slēpošanas federācijas paspārnē. Tikai 1993. gadā tika izveidota Starptautiskā Biatlona savienība (International Biathlon Union, IBU), kuras izstāšanās procedūra no UIPMB noslēdzās 1998. gadā.
Pirmajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kausa izcīņā biatlonā 1969. gadā 20 km uzvarēja J. Gulbis, kurš iepriekšējā sezonā pretendēja uz vietu olimpiskajā komandā startam Grenobles spēlēs. Par PSRS vicečempionu vissavienības “Dinamo” komandā kļuva rīdzinieks Jevgeņijs Paņukovs, kurš uzvarēja patruļu slēpojumā. Stafetē “Dinamo” komandā par PSRS junioru čempioniem kļuva Vitālijs Urbanovičs un Augusts Upens.
1970. gadā PSRS junioru izlasē iekļuva Juris Vingris, Edgars Verners un Aleksandrs Bogdanovs, kurš pasaules čempionātā Esterzundā izcīnīja 3. vietu stafetē. Nākamajā sezonā par divkārtēju pasaules junioru čempionu kļuva Jānis Čaurs, stafetē šādu titulu ieguva arī A. Bogdanovs. 1971. gadā V. Urbanovičs, uzvarot sociālistisko valstu sacensībās, kļuva par pirmo starptautiskās klases sporta meistaru. 1972. gadā J. Čaurs izcīnīja savu trešo pasaules čempiona medaļu, bet A. Bogdanovs kļuva par vicečempionu, stafetē abi finišēja trešie (1973. gadā pasaules čempionātā A. Bogdanovs izcīnīja vēl vienu bronzas medaļu stafetē).
70. gados Latvijā biatlonu attīstīja sporta biedrībās “Dinamo”, “Daugava”, “Vārpa” un ASK, kā arī Rīgas 1. un 5. bērnu un jaunatnes sporta skolā (BJSS), Cēsu, Talsu, Alūksnes, Madonas, Gulbenes un Daugavpils BJSS. Republikas līmeņa sacensībās Cēsu vai Gaiziņa apkaimē pieaugušo un junioru konkurencē nereti startēja vairāk nekā 50 dalībnieku. Latvijā un PSRS “Dinamo” sistēmā notika arī sacensības dienesta biatlonā, šaušanai izmantojot 9 mm automātisko pistoli. 80. gados biatlonam Latvijā pievērsās arī biedrība DOSAAF, aktīvi attīstot sieviešu biatlonu.
1983. gadā par pasaules junioru vicečempionu stafetē kļuva Ivars Silups, kurš 10 km sprintā finišēja 3. vietā. Par PSRS vicečempioni sprintā kļuva Dzintra Jakobsone. Dz. Jakobsone individuāli izcīnīja arī divas PSRS čempionāta bronzas medaļas. 1989. gadā par PSRS junioru čempioni kļuva Ieva Cēderštrēma.
