Iedzīvotāju vecumstruktūra ir viens no svarīgākajiem demogrāfiskajiem un ekonomiskajiem raksturojumiem. No tām proporcijām, kas pastāv starp iedzīvotāju vecumgrupām, ir atkarīgs ekonomiski aktīvo un neaktīvo iedzīvotāju apjoms un īpatsvars, darbspējas iedzīvotāju noslodze ar bērniem un pensionāriem, iedzīvotāju novecošanās līmenis un tamlīdzīgi. Tātad no iedzīvotāju vecumsastāva lielā mērā atkarīga to nodarbinātība, patēriņa struktūra un arī tautas dzīves līmenis.
Dažādas sieviešu un vīriešu vecumgrupas atšķirīgi iesaistās iedzīvotāju atražošanās un migrācijas procesos. Daudzi demogrāfiskie raksturojumi ir specifiski tikai noteikta vecuma iedzīvotājiem. Ar iedzīvotāju vecuma sastāva tipoloģijas jautājumiem nodarbojušies dažādu nozaru zinātnieki. Zviedru statistiķis un demogrāfs Gustavs Sundbergs (Axel Gustav Sundbärg) 19. gs. beigās visus iedzīvotājus iedalīja trīs vecuma grupās: bērni vecumā līdz 14 gadiem, vecāki (no 15 līdz 49 gadiem) un vecvecāki (50 gadi un vairāk). Saskaņā ar šo klasifikāciju vecāku īpatsvars parasti svārstās ap 50 %. Atkarībā no bērnu un vecvecāku skaitliskajām attiecībām G. Sundbergs izšķīra progresīvo, stacionāro un regresīvo vecumstruktūru. 19. un 20. gs. mijā iedzīvotāju dzimumvecuma struktūru izpētei lielu uzmanību pievērsa latviešu tautsaimnieks, statistiķis un demogrāfs Kārlis Balodis. 1913. gadā Bērlīnē izdotajā grāmatā “Statistikas pamati ar iedzīvotāju, ekonomikas, finanšu un tirdzniecības statistikām” (Grundriss der Statistik enthaltend Bevölkerungs-, Wirtschafts-, Finanz- und Handels-Statistik) viņš pirmo reizi aprakstīja demogrāfiskās slodzes koeficientu, kuru nosauca par Belastungskoeficient, kas raksturo bērnu un veco iedzīvotāju attiecību pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem. K. Balodis izdalīja piecas vecuma grupas: 1) bērni līdz 14 gadiem ieskaitot, 2) pusaudži un jaunieši vecumā no 15 līdz 20 gadiem, 3) darbspējīgie pieaugušie 21‒59 gadu vecumā, 4) pavecie cilvēki ar ierobežotām darbspējām 60‒70 gadu vecumā un 5) 71 gadu vecie un vecāki, kuri vairs nestrādā. Demogrāfiskās slodzes vispārējais koeficients tiek aprēķināts kā attiecība starp bērnu un veco cilvēku skaitu pret darbspējīgo skaitu, kuri spēj sevi pilnībā uzturēt. Otrās un ceturtās grupas indivīdi var nodrošināt savu eksistenci, bet to apgādībā parasti nav citu vecumgrupu pārstāvju. Mūsdienās starptautiskajos salīdzinājumos, t. sk. ANO sistēmā, visbiežāk piemēro vienādas darbspējas vecuma grupas, veicot aprēķinus vairākos variantos. ANO 2019. gada izstrādnes veiktas ar šādiem vecuma intervāliem: 15‒64, 20‒64, 20‒69, 25‒64, 25‒69. Atbilstoši tam aprēķina arī bērnu slodzes un veco cilvēku slodzes koeficientus. Atkarībā no katras valsts (teritorijas) pārvaldības vai pētnieciskiem uzdevumiem nereti lietderīgi izvēlēties nevis konkrētas aplūkojamo grupu vecuma robežas, bet ‒ atbilstoši mainīgajiem ‒ attiecīgo kalendāro gadu likumdošanā noteiktajam bērnu apmācības ilgumam, darbspējas iestāšanās vai faktiskās pensionēšanas vecumam. Dažkārt darbspējas vecuma robežas var nedaudz atšķirties vīriešiem un sievietēm. Piemēram, Krievijā vīriešiem tas ir no 16 līdz 60 gadiem, bet sievietēm no 16 līdz 55 gadiem.