Senatoru revīzijas Krievijas Impērijā no 18. gs. sākuma bija pārvaldes kontroles un reformu plānošanas paņēmiens.

Manaseina revīzija bija robežpunkts administratīvās centralizācijas un rusifikācijas politikas īstenošanā Baltijā, kas aktīvāk tika īstenota Krievijas imperatora Aleksandra III (Александр III Александрович) valdīšanas laikā (1881–1894). Revīzijā visaptveroši tika pārbaudīta Baltijas guberņu situācija un sagatavots ziņojums imperatoram. Šajā ziņojumā bija izklāstītas nepieciešamās reformas, lai mazinātu Baltijas guberņu pārvaldes un tiesību normu atšķirības no citām Krievijas Impērijas teritorijām. Lai gan reformu politika Baltijā netika ieviesta atbilstoši revīzijas ziņojumam, tā radīja ievērojamu rezonansi Krievijas Impērijas birokrātijā un vadošajās politiskajās aprindās, vācbaltiešu elitē Baltijā, latviešu un igauņu nacionālajās kustībās.

Senatora revīzija Vidzemes un Kurzemes guberņās tika ierosināta 1881. gada beigās, Aleksandram III reaģējot uz Baltijas muižniecības institūciju, latviešu un igauņu nacionālo kustību aktīvistu sūdzībām un savstarpējām denunciācijām. Tās izmantoja par iemeslu, lai uz Vidzemes un Kurzemes guberņām nosūtītu senatora revīziju visaptverošai dažādu jomu pārbaudei.

Revīzijas tiešais iemesls bija Vidzemes bruņniecības landmaršala Heinriha fon Boka (Heinrich Anton Hermann Moritz Friedrich von Bock) sūdzība iekšlietu ministram par Vidzemes gubernatora Aleksandra fon Ikskila-Gildenbanda (Alexander von Üxküll-Güldenband) nepietiekamo kontroli pār igauņu un latviešu presi, tās kaitīgo aģitāciju. Politisku cēloņu dēļ ierasto pārbaudes un kontroles pasākumu vietā tika ierosināts veikt senatora revīziju.

Revīzijas politiskie cēloņi bija saistīti gan ar norisēm Krievijas Impērijā, gan tās Baltijas guberņās. Pirmkārt, Aleksandra III politiskais kurss iezīmēja virzienu uz intensīvāku administratīvas centralizācijas un rusifikācijas politiku, t. sk. attiecībā uz Baltijas guberņām. Otrkārt, Baltijas privileģēto kārtu (pamatā muižniecības) nespēja vienoties par modernizācijas reformu virzīšanu 19. gs. veicināja argumentus to ieviešanai “no augšas”. Treškārt, Baltijā bija pieaugusi arī vietējo nacionālo kustību politiskā loma, ko spilgti parādīja 1878. gada pilsētu domju vēlēšanu kampaņas; ne tikai vācbaltiešu, bet arī latviešu un igauņu kopienu konsolidācija uzmanības centrā izvirzīja jautājumu par Baltijas guberņu pārvaldes nākotni.

Lēmums par senatora revīzijas veikšanu tika pieņemts 1881. gada beigās. 20.01.1882. ar Aleksandra III piekrišanu revīzijas īstenošanai tika deleģēts N. Manaseins.

Revīzijas praktiskā norise sākās līdz ar revidentu grupas ierašanos Rīgā 12.05.1882. Tajā darbojās senators N. Manaseins, deviņi vecākie un seši jaunākie Krievijas Tieslietu ministrijas ierēdņi, divi tulki un vairāki rakstveži. Revīzija norisinājās līdz 31.08.1883.

Revidentu pētītie jautājumi aptvēra Baltijas agrāro kārtību (zemes sadalījums, nodokļi, nodevas), tiesu un pārvaldes sistēmu, arī Baltijas guberņu administratīvi teritoriālo dalījumu, skolu uzturēšanas kārtību, t. sk. mācību valodas jautājumu un pareizticīgo iespējamu diskriminēšanu izglītības sistēmā un citus jautājumus. Revidenti veica tiesību aktu izpēti, pieprasīja un analizēja dažādu iestāžu lietvedības dokumentus, veica klātienes pārbaudes iestādēs, pārbaudīja sūdzības. Revīzijas laikā tika apkopoti arī statistiskie dati – anketēšanas ceļā tika savākts nozīmīgs oriģinālu statistisko datu kopums par Vidzemes un Kurzemes guberņu pagastiem.

Revīzijas laikā tika iesniegti līdz 20 tūkstoši lūgumrakstu no Vidzemes un Kurzemes guberņu iedzīvotājiem. Lielākā lūgumrakstu daļa bija individuāli un kolektīvi zemnieku lūgumi, kā arī pagasta institūciju iesniegumi par agrārās sistēmas, pārvaldes, nodokļu un tiesu jautājumiem. Politisku motīvu dēļ lūgumrakstu sastādīšanā iesaistījās Rīgas Latviešu biedrība (RLB), kas 1882. gadā sagatavoja petīciju paraugu pagastiem, kurās bija ietverts plašs prasību loks dažādās jomās. Sagatavotajā ziņojumā Aleksandram III izvērsti skaidrota zemnieku kārtas situācija Vidzemes un Kurzemes guberņās (1. un 2. ziņojuma nodaļa), pārvaldes un tiesu sistēma (3. nodaļa), izglītības organizācija (4. nodaļa). Agrārās sistēmas raksturojumā uzsvērtas negatīvās agrāro likumu ietekmes, Baltijas pārvaldes un tiesu sistēmā konstatēta disproporcionāla muižniecības vara un ietekme visos līmeņos, savukārt izglītības sistēmā – pārvācošanas tendences.

Revīzijai nesekoja tūlītēja reformu ieviešana Baltijā, bet revīzijas laikā vairākas amatpersonas tika atceltas no amata, ierosināta to disciplināra sodīšana vai nodošana tiesai. Savu amatu 11.1882. zaudēja Vidzemes gubernators barons A. fon Ikskils-Gildenbands, disciplinārsodu (stingro rājienu) saņēma arī Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds (Paul von Lilienfeld).

Aleksandrs III revīzijas ziņojumu sākotnēji vēlējās publiskot, tomēr tas palika stingri slepens; latviešu valodā 1906. gadā tika publicēti nopludināti ziņojuma fragmenti, bet pilns tā teksts publicēts 1949. gadā. Līdz brīdim, kad vēsturnieks Igors Greitjānis 20. gs. 50. gados Maskavā atrada revīzijas ziņojuma oriģinālu, pastāvēja uzskats, ka tas ir zudis vai arī Baltijas muižniecības interesēs nozagts un apzināti iznīcināts.

No Krievijas politikas centrālās varas perspektīvas revīzijas mērķis bija savākt drošticamas ziņas par situāciju Baltijas guberņās dažādās jomās, “kuras būtu nepieciešamas, ieviešot to pārvaldē atsevišķas reformas”. Revīzija un tās ziņojums bija izteikti vērsti uz administratīvu centralizāciju un Krievijas Impērijas nomaļu rusifikāciju. Vienlaikus krievu sabiedrībā revīzija tikusi arī kritizēta kā tuvredzīga, lojālo vācbaltiešu eliti noskaņojot pret cara patvaldību.

Vācbaltiešu sabiedrībā revīzija tika uztverta lielākoties negatīvi, īpaši muižniecības vidū, kas to pamatoti uzskatīja par apdraudējumu vēsturiskajām privilēģijām un Baltijas guberņu atšķirībai. Vācvalodīgajā presē tika iniciētas publikācijas, kas revīziju raksturoja izteikti negatīvi, bet N. Manaseins uzsvēra, ka Baltijas pārvaldes iestādes muižniecības uzdevumā apzināti kavēja revīzijas darbu.

Latviešu sabiedrībā un nacionālās kustības līderu vidū revīzija tika uztverta pozitīvi, no tās sagaidot neprivileģētajām kārtām izdevīgu reformu ieviešanu. Revīzija kļuva arī par nozīmīgu notikumu latviešu politiskās pašorganizēšanās vēsturē. Pēc RLB iztrādātajiem pagastu lūgumrakstu paraugiem 1882.–1883. gadā tika sastādīts kopējs RLB memorands – ieteicamo reformu plāns. Manaseina revīzija apliecināja latviešu nacionālās kustības politisko dimensiju, veicināja īslaicīgu sabiedrības politisku aktivizēšanos.

Revīzijai bija politiska nozīme Baltijas guberņu un latviešu nacionālās kustības vēsturē. Vienlaikus būtiski atšķiras vērtējumi, vai un kā revīzijas secinājumi ietekmēja Krievijas Impērijas īstenoto reformu politikas praksi Baltijā.

Daļa pētnieku uzsvēruši, ka revīzija devusi vadlīnijas reformu ieviešanai Baltijas guberņās, daļa gluži pretēji norādījuši, ka Manaseina revīzijai nebija gandrīz nekādas ietekmes uz reformu praktisko plānošanu un īstenošanu. Mūsdienās biežāk izteikts viedoklis, ka revīzijai bija saikne ar reformu plānošanu, taču ieviesto reformu principi nebija balstīti revīzijas ieteikumos. Turklāt pēc revīzijas veiktās reformas Baltijā neskāra revīzijas ziņojuma visplašāko sadaļu – agrāro jomu –, bet no RLB memorandā izvirzītajiem reformu priekšlikumiem netika ieviests gandrīz neviens ierosinājums, tādējādi neīstenojot ar revīziju saistītās politiskās gaidas.