1874.–1917. gadā darbojās Austrijas (pēc 1868. gada − Austroungārijas) Impērijā ietilpstošajās čehu zemēs (Bohēmijā, Morāvijā un Silēzijā). Radusies, atdaloties no Nacionālās partijas (Národní strana) jeb t. s. vecčehiem un izveidojot jaunu partiju (Strana svobodomyslná). 

Politiskās dzīves aizsākums Austrijas Impērijā saistāms ar 1848./1849. gada revolūciju, kas pavēra iespēju tās pavalstniekiem veidot pirmās politiskās biedrības un formulēt savas politiskās prasības. Bohēmijā šāda bija Svētā Vāclava komiteja (Svatováclavský výbor, 11.03.1848.), mēnesi vēlāk (10.04.1848.) – Nacionālā komiteja (Narodní výbor). Tajā darbojās pirmie nozīmīgākie čehu politiskie un kultūras darbinieki: Františeks Palackis (František Palacký), Františeks Ladislavs Riegers (František Ladislav Rieger), Karels Havlīčeks-Borovskis (Karel Havlíček-Borovský). Savās prasībās viņi uzsvēra nacionālās līdztiesības jautājumus, pilsoņu tiesības, vēsturisko čehu zemju tiesisku apvienošanu un izglītības jautājumus.

Vecčehi un jaunčehi sākotnēji darbojās kopā Nacionālās partijas ietvaros. Šī partija reālu darbību varēja sākt izvērst tikai 19. gs. 60. gados, kad bija kritis austriešu jurista un politiķa, faktiskā valdības (“Baha ministrijas”) vadītāja (no 1852) Aleksandra fon Baha (Alexander von Bach) represīvais absolūtisma režīms, pieņemta jauna Satversme (1861), ievēlēta Impērijas padome Vīnē un vietējās pārstāvniecības iestādes čehu kroņa zemēs.

Nacionālā partija bija politiskā partija, kas sevi pozicionēja par visas čehu tautas interešu aizstāvi. Tomēr faktiski tā bija elitāra organizācija, kas pārstāvēja vien šauru iedzīvotāju sociālo slāni. Sākumposmā partijas vadība nemaz netika vēlēta, tajā tika rekrutēti čehu atmodas kustības turīgākie un izglītotākie pārstāvji. Tā kā partiju pārstāvniecība nebija visai izvērsta, faktiskā politisko diskusiju platforma bija Nacionālās partijas biedru vadītais preses izdevums “Nacionālā Avīze” (Národní listy, 1861–1941), kas deva iespēju politiskajiem darbiniekiem savas idejas paust plašākai sabiedrībai.

19. gs. Austrijas Impērijas sabiedriskajā, politiskajā un pat ikdienas dzīvē nacionālajam faktoram bija ārkārtīgi liela nozīme. Visa līmeņa pārstāvniecības iestādes biedrības, dažādi pulciņi un interešu grupas veidojās ne tikai pēc uzskatu/ideoloģiskajām atšķirībām (liberālie, konservatīvie un agrārieši), bet arī pēc etniskās piederības.

Jaunčehi nebija politisko uzskatu ziņā monolīta kustība, tā sevī ietvēra daudzus atzarojumus, kas atšķīrās gan pēc politiskās taktikas izvēles, gan pēc radikālisma pakāpes. Jaunčehu politiskās kustības un vēlāk partijas attīstībā ir vairāki posmi: 19. gs. 60. gadu sākums – 1874.; 1874.–1879.; 1879.–1891. un 1891.–1917. gads.

Pirmajā posmā jaunčehi darbojās Nacionālās partijas ietvaros kā šīs partijas liberāli demokrātiskais spārns. Redzamākie pārstāvji: Karels Sladkovskis (Karel Sladkovský), Jakubs Škarda (Jakub Škarda), Jans Neruda (Jan Neruda), Prokops Hoholoušeks (Prokop Chocholoušek). Viņu vadītājs bija laikraksta Národní listy dibinātājs un izdevējs Juliuss Grēgrs (Julius Grégr). Jaunčehi veidoja opozīciju vecčehu līderiem F. Palackim un F. L. Riegeram un nebija apmierināti ar vecčehu īstenoto politiku. Visasākā kritika bija vērsta pret vecčehu sadarbību ar konservatīvi noskaņoto čehu zemju šļahtu (zemākās bruņniecības kārtas un muižniecības vairākuma apzīmējums). Šī sadarbība vēsturiski bija veidojusies, balstoties uz kopīgo interesi saglabāt čehu zemju autonomiju un iestāties pret Austrijas valdības īstenotajiem centralizācijas pasākumiem. Tomēr jau sākotnēji abiem sadarbības partneriem bija arī atšķirīgi mērķi. Ja vecčehu partijas vadība uzskatīja, ka, sadarbojoties ar šļahtu, viņu partija ar laiku iegūs vairāk balsu vietējā līmeņa pārstāvības iestādēs un tādējādi varēs stiprināt čehu pozīcijas, tad aristokrātiju tik daudz neinteresēja konkrētās zemes autonomija, bet gan tas, lai viņu līdzšinējais priviliģētais stāvoklis sabiedrībā paliktu nemainīgs.

Jaunčehi sev izvirzīja liberālus un nacionālus mērķus, savukārt vecčehi turpināja respektēt Romas katoļu baznīcas un lielo zemes īpašnieku intereses. Jaunčehi vēlējās likvidēt baznīcas ietekmi skolās, prasīja lielāku vēlēšanu sistēmas un Satversmes demokratizāciju. Uzskatu ziņā jaunčehu spārns Nacionālās partijas ietvaros nebija viendabīgs. Tā radikālākie pārstāvji Jozefs Barāks (Josef Barák), Emanuels Tonners (Emanuel Tonner) un citi darbojās laikrakstos Boleslavan, Pravda un Svoboda.

Neskatoties uz nesaskaņām, 19. gs. 60. gados vecčehiem izdevās noturēt jaunčehus Nacionālās partijas sastāvā. Nepieciešamību sadarboties noteica arī tā laika politiskā situācija, jo Bohēmijas vāciešu politiskais potenciāls tolaik bija tik liels, ka čehu pārstāvji pret viņiem varēja iestāties tikai rīkojoties kopīgi. Duālās monarhijas veidošanās laikā 1867. gadā abi spārni rīkoja kopīgas demonstratīvas akcijas. Taču ar laiku, kad opozīcijas spēki pieņēmās spēkā, no sabiedrības neapmierinātības izpausmēm demonstrācijās lielāki ieguvēji bija jaunčehi, kuri nebaidījās no pieaugošā radikālisma un pretvaldības noskaņojuma, bet tieši pretēji − paši bija šo akciju organizatori un galvenie runas vīri. Viņi centās apvienot visus opozicionāros spēkus savā vadībā. Savukārt vecčehi sabiedrības opozicionāro noskaņojumu centās izmantot, lai panāktu Austrijas valdības piekāpšanos sev būtiskos jautājumos. 1870. un 1871. gadā tika panākta nozīmīga diplomātiska vienošanās starp vecčehiem un šļahtu, kas paredzēja lielāku Bohēmijas autonomiju, tomēr, baidoties no vācu un ungāru neapmierinātības pret šādu pretimnākšanu čehiem, imperators Francis Jozefs I (Franz Joseph I) to atteicās parakstīt. Tas radīja sabiedrībā lielu vilšanos čehu politiķos; Nacionālās partijas jaunčehu spārns zaudēja jebkādu uzticību partijas vadībai – tika pieņemts lēmums par pilnīgu atdalīšanos. 1873. gada rudenī abi partijas spārni jau faktiski darbojās atsevišķi.

Otrais jaunčehu darbības posma sākums datējams ar Jaunčehu brīvdomātāju partijas (Národní strana svobodomyslná) dibināšanas kongresu Prāgā 27.12.1874., kurā piedalījās 800 delegātu. Kongresā tika noteikts, ka visaugstākais partijas orgāns ir 21 cilvēku padome, ko vada K. Sladkovskis. Tika pieņemta astoņu punktu programma (autors J. Grēgrs), kurā tika deklarēts, ka partija īstenos liberālu politiku, pieprasīs vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības vietējā līmenī, lielāku sirdsapziņas brīvību. Jaunčehi vēlējās arī pilnveidot parlamentārismu, paplašināt pašpārvaldes tiesības, kā arī uzlabot izglītības sistēmu, prasot ieviest bezmaksas pamatizglītību un vidējo izglītību, paaugstināt skolotāju algas un izveidot čehu universitāti.

Jaunčehu partija guva piekritējus visā Bohēmijā, visvairāk – mazpilsētu vidējā slāņa iedzīvotāju vidū. Jaunā partija pārstāvēja daudz plašāku iedzīvotāju spektru nekā vecčehi. Viņi centās iegūt arī strādnieku vēlētāju balsis, tomēr tas līdz galam neizdevās, jo 19. gs. 70. gadu otrajā pusē par viņu politiskajiem konkurentiem kļuva jaunā sociāldemokrātiskā partija.

Nākamajos gados pēc partijas nodibināšanas tai nebija īpaši lielas ietekmes politikā. Partijas politiskajai darbībai šajā laikā drīzāk raksturīga zināma stagnācija, kas 1876.–1878. gadā noveda pie tās tuvināšanās ar Nacionālo partiju. Līdz ar to vēl 10 gadus pēc jaunčehu partijas nodibināšanas vecčehiem izdevās saglabāt vadošās pozīcijas čehu politiskajā dzīvē. Viņu rīcībā bija vairāki periodiskie izdevumi un dažādas biedrības. Savukārt jaunčehiem bija tikai viena politiska biedrība – Nacionālais klubs (Narodní klub, dibināts 1873), 1875. gadā pārdēvēts par Reālistu klubu (Klub Narodní strany svobodomyslné).

Otrais jaunčehu kongress notika 07.11.1875., kurā tika konstatēts, ka partijas biedru skaits ir samazinājies. Šajos apstākļos 1876.–1878. gadā notika abu konkurentu (vecčehu un jaunčehu) tuvināšanās, kas 80. gados izpaudās kā ilgstoša politiskā sadarbība gan vietējā līmenī, gan Vīnē Austrijas Impērijas padomē (Österreichischer Reichsrat). Lai saskaņotu savu darbību šajā pārstāvniecības institūcijā, abi konkurenti izveidoja Čehu klubu (Český klub, 1879). Tajā vecčehi saglabāja noteicošās pozīcijas. Lai gan jaunčehu partijas delegāti Vīnē bija solījuši respektēt Čehu kluba kopīgi pieņemtos lēmumus, tomēr Čehu zemēs tos īstenot viņi nespēja, jo viņu vēlētāji bija pret jaunčehu sadarbību ar vecčehiem. Līdz ar to ideja par vecčehu un jaunčehu apvienošanās kongresu 1880. gadā tā arī neguva atbalstu.

Trešais jaunčehu darbības posms saistāms ar grāfa Eduarda Tāfas (Eduard Taafa) valdības laiku (1879−1891). Pateicoties savām spējām veiksmīgi tikt galā ar impērijā pieaugošajām nacionālajām un sociālajām problēmām, kā arī saskaņot dažādu interešu grupu prasības, nepieļaujot atsevišķu kustību radikalizāciju, šī valdība tiek uzskatīta par vienu no stabilākajām Austroungārijas valdībām. Valdība piekāpās arī vairākām čehu prasībām. 19. gs. 80. gadu pirmajā pusē tika pieņemti vairāki lēmumi, kas stiprināja čehu valodas pozīcijas: 1879. gadā par ministru bez portfeļa tika iecelts Morāvijas Nacionālās partijas pārstāvis (Národní strana na Moravě) barons Aloiss Pražāks (Alois Pražák), 1880. gadā izdoti valodas norādījumi, kas noteica, ka čehu valodai un vācu valodai ir līdzvērtīgas pozīcijas lietvedībā un saziņā ar vietējās varas iestādēm, 1882. gadā Kārļa Ferdinanda Universitāte (Karlo-Ferdinandova univerzita, mūsdienās Kārļa Universitāte, Univerzita Karlova) tika sadalīta čehu un vācu daļā, 1883. gadā pieņemta vēlēšanu reforma, kas paredzēja, ka 1885. gadā vēlēšanās tiks samazināts mantas cenzs.

Tomēr neapmierinātība ar čehu pārstāvju darbību Impērijas padomē un valdībā tikai pieauga, jo tie ne vienmēr sekoja čehu sabiedrības noskaņojumam, bet gan pakļāvās konservatīvās šļahtas un valdības interesēm, piemēram, 1883. gada likuma grozījumu rezultātā skolas daļēji atkal nonāca baznīcas ietekmē.

19. gs. 80. gados sabiedrības radikalizāciju lielā mērā veicināja strīdi starp vācu un čehu iedzīvotājiem. Ikdienā arvien vairāk pieauga dažādi konflikti un sadursmes, jo daļā čehu zemju vācu iedzīvotāji sāka simpatizēt Lielvācijas ideoloģijai, vēloties panākt, lai Bohēmija tiktu administratīvi sadalīta vācu un čehu apdzīvotajos apgabalos, uz vietām veidoja pašaizsardzības vienības. Tādi paši procesi norisinājās arī čehu sabiedrībā. Esošajā situācijā arvien biežāk tika vainoti tieši vecčehi, kuri nespēja aizsargāt čehu intereses. Līdz ar to arī jaunčehi nonāca neviennozīmīgā situācijā, jo Vīnē Impērijas padomē viņi sadarbojās ar vecčehiem un atbalstīja valdības īstenotos pasākumus, bet čehu zemēs faktiski darbojās pilnīgi patstāvīgi, bieži vien uzstājoties par valdības politikas galvenajiem kritiķiem. Šajā laikā viņu delegāti vēl nebija tik spēcīgi, lai varētu realizēt patstāvīgu opozīcijas politiku. Gan 1883. gada vietējās, gan 1885. gada Impērijas padomes vēlēšanās jaunčehi balotējās kopā ar vecčehiem, bet viņu kandidāti palika mazākumā.

80. gadu laikā plaisa starp abiem čehu spēkiem padziļinājās. Jaunčehiem izdevās piesaistīt savai partijai arvien vairāk sekotāju. Viņiem pievienojās strādnieki, vietējie uzņēmēji, lauksaimnieki, kā arī studenti. Līdz ar to jaunčehiem izdevās visus šos spēkus apvienot kopīgai cīņai pret vecčehiem. Viņi apsteidza vecčehus arī partijas biedru skaita ziņā, kā arī jaunčehu idejām simpatizējošo biedrību un pulciņu skaita ziņā (1888. gadā Bohēmijā jaunčehiem bija 70 politiskie pulciņi, bet vecčehiem tikai seši). Viņi bija ieguvuši pārsvaru arī periodiskajā presē. Národní listy – tirāža 10 tūkstoši eksemplāru – kļuva par vienu no vislasītākajiem čehu laikrakstiem.

Jaunčehi ieguva pārsteidzoši labus rezultātus 1889. gada Bohēmijas vietējās vēlēšanās, vēl labākus rezultātus – 1891. gada Impērijas padomes vēlēšanās, pēc kurām vecčehi pilnībā zaudēja savu ietekmi (jaunčehi vēlēšanās bija ieguvuši 35 mandātus, vecčehi – tikai divus).

Jaunčehu partijas darbība visplašāk un aktīvāk izpaudās Bohēmijā. Morāvijā un Silēzijā viņiem trūka sociālās atbalsta bāzes. Daudz spēcīgāks šeit bija Romas katoļu baznīcas un agrāro partiju iespaids, piemēram, 19. gs. 80. gados jaunčehiem Morāvijā vēl nebija savas patstāvīgas organizācijas. Tā izveidojās tikai 1892. gadā – Morāvijas Tautas partija (Lidová strana na Moravě).

19. gs. 90. gados čehu sabiedrībā notika straujš sabiedrības sociālās, ekonomiskās un kultūras diferencēšanās process. Jaunčehi, uzvarot 1891. gada vēlēšanās, kļuva par vadošo čehu politisko spēku un saglabāja savas pozīcijas arī pēc 1907. gada vēlēšanām. Pēdējā partijas darbības posmā tā nodarbojās ar dažādu čehu politisko spēku apvienošanu un centieniem īstenot konstruktīvu politiku, tomēr tas līdz galam neizdevās. No partijas piekritēju pulka atdalījās strādniecība un studentija.

1907. gadā no partijas izstājās tās ilggadējais (1891–1907) vadītājs Karels Kramāržs (Karel Kramář). 1908. gadā notika partijas reorganizācijas, kuras rezultātā partija pilnībā zaudēja atbalstu lauku apgabalos; arī pilsētās tai bija jācīnās ar arvien pieaugošos sociāldemokrātisko ideju popularitāti. 22.10.1917. jaunčehu partijas kongresā tika pieņemts lēmums par partijas likvidēšanu. 1918. gadā tika pabeigta vairāku čehu politisko spēku apvienošanās process un tika izveidota jauna partija – Valsts tiesiskā demokrātija (Státoprávní demokracie), kuras kodolu veidoja daudzi bijušās jaunčehu partijas darbinieki.