Vietējai faunai pieskaita sugas, kas izveido pastāvīgas populācijas. Mūsdienu Latvijas fauna sāka veidoties pirms apmēram 12 gadu tūkstošiem (pēc pēdējā apledojuma), tādējādi Latvijā ir viena no visjaunākajām faunām pasaulē. Sākotnēji Latvijas teritorijā bija tundras klimats ar tai raksturīgiem aukstuma izturīgiem dzīvniekiem. Klimatam kļūstot siltākam, dzīvnieku daudzveidība palielinājās. Faunas veidošanās turpinās arī mūsdienās. 21. gs. sākumā tā strauji papildinās ar jaunām sugām, galvenokārt klimata pasiltināšanās un cilvēka darbības (introdukcijas, reintrodukcijas, neapzinātas ievazāšanas) rezultātā. Baltijas jūras faunu parasti neattiecina uz noteiktas valsts teritoriju, bet gan uz visu jūru. Latvijas piekrastes ūdeņi, pateicoties zemajam sāļumam, atšķiras ar samazinātu sugu daudzveidību, salīdzinot ar jūras rietumu daļu. Latvija atrodas starp boreālo un nemorālo dabas zonu, kas ir pamatā dažādu faunu sajaukumam. Piemēram, staltbriedis (Cervus elaphus) un lielais susuris (Glis glis) pārstāv nemorālo faunu, brūnais lācis (Ursus arctos) un baltirbe (Lagopus lagopus) – boreālo faunu, bet ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula) – stepes faunu. Novēro atsevišķu sugu nevienmērīgu sastopamību, ko nosaka attālums no to pamatareāla, piemēram, urālpūce (Strix uralensi) sastopama galvenokārt Austrumlatvijā, bet gredzenūbele (Streptopelia decaocto) un brūnvālīšu zilenītis (Maculinea teleius) – Rietumlatvijā.
dzīvnieki Latvijā
Saistītie šķirkļi
Dambrieži. Jumurdas pagasts, Viesakas. 2011. gads.
Satura rādītājs
Savvaļas dzīvnieki ir pārtikas resurss (medījamie dzīvnieki). Tie var nodarīt arī lielus ekonomiskus zaudējumus (meža un lauksaimniecības kaitēkļi, cilvēka un dzīvnieku parazīti). Dzīvnieki piedalās svarīgu ekosistēmu funkciju nodrošināšanā, piemēram, organisko atlieku noārdīšanā, ziedaugu apputeksnēšanā, sēklu izplatīšanā. Putniem un tauriņiem ir estētiska nozīme. Dzīvnieku sugu sastāva izmaiņu (izmiršanas, invāzijas, populāciju lieluma svārstības) un to cēloņu noskaidrošanai ir teorētiska nozīme. Jebkuras vietējās faunas apzināšana ir pamats sugu un to sabiedrību ekoloģijas izpētei. Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, lielākā sugu daudzveidība ir kukaiņiem, helicerātiem un citiem bezmugurkaulniekiem, savukārt hordaiņu sugu īpatsvars faunā ir neliels. Hordaiņi ir vislabāk izpētītais dzīvnieku taksons. Vāji izpētīti ir kukaiņi, helicerāti, nematodes u. c. bezmugurkaulnieki. Par dažām dzīvnieku grupām, piemēram, gauskājiem, vispār nav ziņu.
| Sugu skaits lielajos dzīvnieku taksonos Latvijā un to aizsardzības statuss | |||
| Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrības, Latvijas Ornitoloģijas biedrības dati; T. Zorenko. Latvijas zīdītāju noteicējs. Rīga, 2008; M. Plikšs, Ē. Aleksejevs. Zivis. Rīga, 1998; MK Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu, 2004. | |||
| Autora veidota. | |||
| Klase | Sugu skaits | Īpaši aizsargājamo sugu skaits | Ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu skaits |
| Bezmugurkaulnieki | >14000 | 104 | 2 |
| Apaļmutnieki | 3 | 3 | 1 |
| Zivis | 101 | 0 | 8 |
| Abinieki | 13 | 6 | 0 |
| Rāpuļi | 7 | 3 | 0 |
| Putni | 371 | 95 | 4 |
| Zīdītāji | 69 | 26 | 5 |
| Klase | Sugu skaits | Īpaši aizsargājamo sugu skaits | Ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu skaits |
Latvijas lielākie dzīvnieku taksoni, to kopējais sugu skaits un procentuālais ieguldījums faunā.
Multivide
Dambrieži. Jumurdas pagasts, Viesakas. 2011. gads.
Latvijas lielākie dzīvnieku taksoni, to kopējais sugu skaits un procentuālais ieguldījums faunā.