Viens no ilgtspējīgas attīstības uzdevumiem ir dabas resursu efektīva izmantošana. Tās mērķis – paaugstināt neatjaunīgo resursu izmantošanas efektivitāti, to aizvietošanu ar atjaunīgiem resursiem, vienlaikus saglabājot bioloģisko un kultūru daudzveidību. Dabas resursu ilgtspējīgas attīstības principi – cilvēka radītās vielas un vielas, kas iegūtas no litosfēras, nedrīkst sistemātiski akumulēt ekosfērā; ražošanas un dabas daudzveidības fiziskie apstākļi ekosfērā nedrīkst sistemātiski pasliktināties; resursu izmantošanai jābūt efektīvai, respektējot cilvēka vajadzības; jebkura resursa samazināšana jākompensē ar resursu pieaugumu citā vietā/veidā, tādējādi saglabājot kopējo dabas kapitāla apjomu. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam viena no prioritātēm ir Latvijai kļūt par līderi Eiropas Savienības (ES) dabas kapitāla saglabāšanā, palielināšanā un ilgtspējīgu dabas pakalpojumu izmantošanā. Rīcības virzieni – dabas daudzveidība, kultūras mantojums un ainava kā nacionālās identitātes un starptautiskās atpazīstamības sastāvdaļa; bioloģiskās daudzveidības un vides kvalitātes saglabāšana; ekosistēmas preču un pakalpojumu vērtības apzināšana un dabas kapitāla pārvaldība; ilgtspējīga dzīvesveida veicināšana.

Meža resursi ir vieni no nozīmīgākajiem Latvijas atjaunīgajiem dabas resursiem. Meža resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas principi definēti ES Meža stratēģijā (EU Forest Strategy, 1998). Atskaites punkts šo principu ievērošanai ir mežu sertifikācija, ko apliecina Meža uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council, FSC) saudzīgas mežsaimniecības sertifikāts un Meža sertifikācijas veicināšanas programmas (Programme for the Endorsement of Forest Certification, PEFC) ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāts. Meža resursu lielās tautsaimniecības nozīmes un daudzveidīgo funkciju dēļ mežu apsaimniekošanas plānošana Latvijas sabiedrībai ir jutīgs jautājums. Pēc Valsts meža dienesta 2017. gada datiem meži aizņem 3 006 655,3 ha jeb 46,55 %; bet meža zemes (mežaudžu platība kopā ar purviem, laucēm, pārplūstošiem klajumiem, infrastruktūras objektiem) – 3 319 549,7 ha jeb 51,39 % no valsts teritorijas. Kopš neatkarības atgūšanas novērojams mežainuma pieaugums. 2000.–2015. gadā meža zemju platības palielinājušās par 366 000 ha jeb 11 %. Kopējā koksnes krāja mežaudzēs sasniedz 667 miljonus m³. 2003.–2013. gadā koksnes resursu pieaugums gadā pārsniedz 25 miljonus m³, bet koksnes ieguves apjomi – vidēji 11–12 miljonus m³. Analizējot šos skaitļus, kopumā secināms, ka koksnes resursu ieguve ir ilgtspējīga. Tomēr, skatoties ilgtermiņā, saglabājot šādus mežu izstrādes apjomus nākotnē, Latvijā var pietrūkt pieaugušu mežaudžu, jo audžu (īpaši skujkoku) struktūrā vērojams būtisks kritums vidējā vecuma audzēs. Meža resursus visvairāk izmanto enerģētikā neatjaunīgo resursu (gāzes, akmeņogļu, naftas produktu) aizstāšanā ar atjaunīgajiem resursiem – koksnes biomasu. Latvijā katru gadu enerģijas ražošanā patērē vairāk nekā 7 miljonus m³ koksnes. Tomēr ilgstpējīgas attīstības kontekstā nepietiekošā daudzumā tiek ierīkotas enerģētiskās koksnes plantācijas. Mežos iegūto nekoksnes produktu (ogu, sēņu, medījumu u. c.) un rekreācijas pakalpojumu vērtība gadā pārsniedz 140 miljonus eiro. Kaut arī Latvijā mežu apsaimniekošanā integrētas prasības bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai (piemēram, ekoloģisko mežu un koku saglabāšana, mežizstrādes ierobežojumi ūdens objektu aizsargjoslās u. c.), pie intensīvas mežizstrādes konstatēta negatīva ietekme uz mežu bioloģisko daudzveidību. Par to liecina bioloģiskās daudzveidības novērtēšanā izmantotie mežu putnu uzskaites dati. Pēdējā desmitgadē būtiski samazinājies mežirbju (Tetrastes bonasia), melno dzilnu (Dryocopus martius), dižraibo dzeņu (Dendrocopos major), mazo dzeņu (Dendrocopos minor), koku čipstu (Anthus trivialis) u. c. meža putnu skaits. Latvijas mežu resursu ilgtspējīga izmantošana ir izaicinājumu priekšā, kas saistīti ar mežu lielo lomu tautsaimniecībā un līdzšinējai mežsaimniecības praksei nākotnē relatīvi nelabvēlīgu audžu vecuma un sastāva struktūru, kas var radīt nopietnu spiedienu uz bioloģisko daudzveidību.

Augsne ir viens nozīmīgākajiem dabas resursiem un pamats lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstībai. Augsnes resursu ilgtspējīgas izmantošanas mērķi un principi definēti Eiropas Kopienas komisijas dokumentā “Tematiskā stratēģija augsnes aizsardzībai” (2006). Galvenie principi: augsnes degradācijas nepieļaušana un tās funkciju saglabāšana; augsnes kvalitātes nodrošināšana atbilstoši tās izmantošanas un apsaimniekošanas veidiem; piesārņojuma avotu darbības ierobežošana augsnes piesārņošanas gadījumā; degradēto augšņu funkciju atjaunošana, lai tās atbilstu pašreizējai vai plānotajai zemes izmantošanai. Augsnes degradācijas veidi: erozija, organisko vielu samazināšanās, piesārņojums (t. sk. augsnes paskābināšanās), produktīvo platību samazināšanās, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, sablīvēšanās un nosēšanās, sasāļošanās, hidroloģisko un hidroģeoloģisko risku (plūdu, zemes noslīdeņu) pieaugums. Informācija par augsnes kvalitatīvo un ekoloģisko stāvokli Latvijā ir fragmentāra. Aktuālākās problēmas ir organisko vielu samazināšanās, augsnes paskābināšanās (30–70 % Kurzemes, Rīgas, Vidzemes un Latgales lauksaimniecības zemju augšņu ir ar paaugstinātu skābumu), kālija un fosfora deficīts lauksaimniecības zemju augsnēs (10–65 % no izpētītajām augsnēm ir ar ļoti zemu un zemu fosfora daudzumu, 7–30 % – ar ļoti zemu un zemu kālija daudzumu). Augsnes kvalitāti pazemina arī sliktais meliorācijas sistēmu stāvoklis, kas veicina augsnes pārpurvošanos un glejošanos. Pašreizējā situācijā Latvijā nav vērojami būtiski uzlabojumi augsnes agroķīmiskajā kvalitātē. Valstī kopumā ir 243 piesārņotas un 2654 potenciāli piesārņotas vietas (bijušās degvielas uzpildes stacijas un naftas bāzes, katlu mājas u. c.), kurās ir vai ir iespējams augsts augsnes un/vai gruntsūdeņu piesārņojums. Tiek veikta piesārņoto vietu sanācija. Jaunas piesārņotas vietas parasti ilgstoši nepastāv, jo avāriju izraisīts augsnes un grunts piesārņojums ātri tiek likvidēts. Augsnes resursu ilgtspējīga izmantošana saistīta arī ar CO₂ emisiju ierobežošanu no augsnes (īpaši kūdraugsnes) tās apstrādes rezultātā. Pieaugot aramzemju platībām, šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks. Augsnes resursu izmantošanas politika un rīcības iestrādātas Zemes politikas plānā 2016.–2020. gadā, kā arī lauksaimniecības un mežsaimniecības politikas dokumentos. Nākotnē viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sabalansēt lauksaimniecības un mežu zemju izmantošanas intensifikāciju ar augsnes ilgtspējīgas izmantošanas principiem.

Ūdens ir viens no nozīmīgākajiem dabas resursiem; vitāli nepieciešams cilvēka fizioloģisko vajadzību nodrošināšanai, kā arī lielos daudzumos svarīgs lauksaimniecībā, enerģētikā, zivsaimniecībā un citur. Ūdens resursu ilgtspējīga izmantošana saistīta ar to kvalitātes nodrošināšanu un efektīvu izmantošanu visā tā aprites ciklā. ES un Latvijas vides politika ūdens resursu efektīvas izmantošanas un tās kvalitātes saglabāšanas nodrošināšanai tiek realizēta ar sateces baseina apgabalu apsaimniekošanas plānu palīdzību. Latvijā ir četri šādi apgabali: Daugavas, Lielupes, Gaujas un Ventas. Latvija ir viena no bagātākajām valstīm Eiropā ar pazemes un virszemes ūdens resursiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ražošanas uzņēmumu likvidācijas un pārstrukturēšanas rezultātā būtiski samazinājies ūdens patēriņš. Ūdens efektīvu izmantošanu veicina arī ūdens patēriņu skaitītāju ieviešana mājsaimniecībās. Ūdens izmantošanas indekss Latvijā (1 %) ir zemākais ES. Neskatoties uz pozitīvām tendencēm, ūdens efektīvas izmantošanas jautājums valstī aktuāls, jo novērojami lieli ūdens zudumi ūdens apgādes sistēmās un ūdens neefektīvas izmantošanas piemēri. Latvijas iedzīvotāji vairumā gadījumu ir nodrošināti ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni. Tomēr apdzīvotās vietās tikai 63 % iedzīvotājiem pieejami centralizētas ūdensapgādes pakalpojumi un tikai 57 % – centralizētas kanalizācijas pakalpojumi. Aktuāls jautājums ir virszemes un pazemes ūdeņu kvalitātes nodrošināšana. Latvijas iekšējo ūdeņu stāvoklis vērtējams kā salīdzinoši labs – 75 % ūdensobjektu (upju un ezeru) ūdens kvalitāte ir vidēja, laba vai ļoti laba. Relatīvi sliktāka ekoloģiskā kvalitāte ir ezeriem. Upju ūdens kvalitāti būtiski ietekmē pārrobežu piesārņojumu pārnese un intensīvā lauksaimniecība, īpaši Lielupes sateces baseinā. Ūdens resursu ilgtspējīgas izmantošanas kontekstā Latvijas izaicinājums ir lauksaimniecības intensifikācijas procesā novērst ūdens kvalitātes pasliktināšanos.

Derīgo izrakteņu ilgtspējīga izmantošana saistīta ar resursu efektīvu izmantošanu, to aizstāšanu ar atjaunīgajiem resursiem un ietekmes uz vidi minimizēšanu resursu ieguves vietā, tās rekultivāciju un tai sekojošu izmantošanu sabiedrības vai dabas vajadzībām. ES netiek regulēta derīgo izrakteņu izpēte un ieguve, to regulē nacionālajā līmenī. Latvijas tautsaimniecībā nozīmīgākie derīgie izrakteņi ir smilts, kvarca smilts, grants, māls, dolomīts, kaļķakmens un ģipšakmens, kuru krājumi valstī ir pietiekošā daudzumā. Liela saimnieciska nozīme ir arī kūdrai, ko izmanto lauksaimniecībā. Ilgspējīgas attīstības kontekstā pozitīvi vērtējams, ka kūdru kā daļēji atjaunīgo resursu vairs neizmanto enerģētikā. Latvija ir bagāta arī ar kūrorta resursiem (dziednieciskajām dūņām un minerālūdeņiem). Ezeros sastopams sapropelis, kuru var izmantot lauksaimniecībā un ķīmiskajā rūpniecībā. Ogļūdeņražu ieguves perspektīvas ir Latvijas rietumu daļā un Baltijas jūrā. Nelielos daudzumos valstī ir arī saldūdens kaļķieži un šūnakmens, kuriem nav saimnieciska nozīme, bet ir nozīme ģeodaudzveidības un bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanā. Jaunu derīgo izrakteņu karjeru un ieguves lauku ierīkošanas vai paplašināšanas gadījumos vispirms novērtē to ietekmi uz vidi. Pēc ieguves procesa pabeigšanas jāveic karjeru rekultivācija un kūdras ieguves lauku renaturalizācija. Aktuāls jautājums ir kūdras ieguves lauku renaturalizācija, jo atsegti tie emitē CO₂, ilgtermiņā ietekmējot klimatu. Ilgtspējīgas attīstības kontekstā nākotnes izaicinājums ir jaunu produktu izstrāde, kas paaugstinātu Latvijā pieejamo derīgo izrakteņu produkcijas vērtību.