Atkritumu apsaimniekošana vides piesārņojuma novēršanai un infekciju izplatības mazināšanai kā nozīmīga ikdienas darbība aktualizējās viduslaikos, kad iedzīvotāji sāka blīvi apdzīvot pilsētu teritorijas un izveidojās jauna problēma – izmesto atkritumu sadalīšanās, radot smakas, piesaistot grauzējus un, kā rāda pētījumi, esot par vienu no cēloņiem Eiropā izplatītajai mēra epidēmijai. Atkritumus viduslaikos pilsētnieki izmeta tuvākajās upītēs, grāvjos u. c. ūdens caurtekās. 16. un 17. gs. Rīgā un Cēsīs tika izdoti pirmie pilsētas rātes noteikumi par ielu un teritoriju sakopšanu. Tas tomēr nepalīdzēja uzlabot pilsētu vispārējo sanitāro stāvokli. Ūdens caurtekas ātri piesērēja, izplatot smaku un infekcijas. Rīdzinieki gan šķidros, gan cietos atkritumus izmeta Rīdziņas upē, līdz pēc vairāku reižu bagarēšanas tā tomēr aizsērēja; 1734. gadā to ierobežoja ar dēļiem, bet, nojaucot pilsētas valni un ierīkojot pazemes kanalizāciju, to aizbēra. Savukārt citās Latvijas teritorijās, piemēram, Liepājā, Cēsīs un Ludzā, šķidro atkritumu novadīšanai izmantoja tuvējās ūdenstilpes.
Līdz 20. gs. sākumam pilsētu ielu tīrību uzturēja blakus esošo gruntsgabalu īpašnieki. Tikai pēc Pirmā pasaules kara Rīgas dome izveidoja centralizētu ielu apkopšanas uzņēmumu. Savukārt pilsētnieki savus cietos atkritumus pamatā sadedzināja vai noglabāja izraktās bedrēs. Šāda prakse turpinājās līdz pat 1928. gadam, kad ar Rīgas domes lēmumu pilsētniekiem bedres bija jāaizber un atkritumu savākšanai jāsāk izmantot metāla kastes. Pēc 1928. gada 760 Rīgas iekšpagalmos tika izvietotas 900 atkritumu tvertnes ar tilpumu 110 litri. Pārējās Latvijas pilsētās vēl joprojām izmantoja vienkāršākus veidus atkritumu savākšanai – tos aprokot vai izmetot.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, attīstoties rūpniecībai un pieaugot iedzīvotāju daudzumam pilsētās, atkritumu saimniecība pamazām attīstījās visā Latvijā. Atkritumi tika savākti ar zirgu pajūgiem un izvesti noglabāšanai vai pārstrādei, kompostējot netālu no apdzīvotiem centriem. Liepājā tā bija Zirgu sala, bet Rīgas vecpilsētai un nomalēm apkārt sāka izveidoties pauguri. Pēc Otrā Pasaules kara atkritumu saimniecībā tika nomainīts tehniskais aprīkojums. Zirgu pajūgus nomainīja mašīnas, atkritumu iebēršanu ar lāpstu nomainīja mehanizēta iekraušana. Līdz 20. gs. vidum atkritumus noglabāja pēc iespējas tuvāk to rašanās vietai – teritorijās, kas nebija piemērotas saimnieciskai darbībai, piemēram, purvos vai izraktos karjeros. Rīgā ar atkritumu apsaimniekošanu nodarbojās auto transporta uzņēmumi, kas izveda atkritumus uz to noglabāšanas vietām tuvu pilsētas centram – Deglava ielas izgāztuvi un Kleistu izgāztuvi, kas atrodas Rīgas teritorijā starp Iļģuciemu un Bolderāju, Spilves pļavās, kuras savieno meliorācijas grāvji. Tikai 1978. gadā tika pieņemts likums par vietu atbilstību atkritumu noglabāšanai un to pareizu izvēli. Likums noteica, ka atkritumu noglabāšanas vietas ir atklātas, saules apspīdētas un vēju izpūstas teritorijas, to gruntsūdens līmenim jābūt zemākam par 1 m zem atkritumu slāņa un izvēlētā teritorija nedrīkst būt pakļauta plūdu draudiem. Prasības par poligonu izveidi izvirzīja pilsētas, bet lauku teritorijas vai nu atkritumu apsaimniekošanā netika ietvertas, vai arī to izgāztuves atbilda visvienkāršāko nosacījumu izpildei. Tieši poligonu izveides un apsaimniekošanas pamatprasību neīstenošana izraisīja būtisku vides stāvokļa pasliktināšanos atkritumu noglabāšanas vietās – Rīgas, Daugavpils u. c. Latvijas lielo pilsētu izgāztuvēs.
Atkritumu apsaimniekošanas reģioni un poligoni.
