18. gs. ūdens parasti tika iegūts no virszemes ūdens ņemšanas vietām – upēm un ezeriem; piemēram, Rīgā līdz pat 19. gs. sākumam lietoja Daugavas ūdeni. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas pilsētās dzeramā ūdens ieguves avots bija publiskās akas, bieži tās ierīkoja uz ūdens avota, no kura tas tika sūknēts uz noteiktām ūdens ņemšanas vietām.
1904. gadā Rīgā pie Mazā Baltezera tika izbūvēts sūkņu stacijas komplekss, kuram turpmākajos gados piebūvēja ūdensvadus uz pilsētas centru. Līdz 1914. gadam centralizētās ūdens apgādes sistēmas bija ierīkotas tikai piecās Latvijas pilsētās: Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, Valmierā un Cēsīs. Pārējās pilsētās ūdensapgāde tika nodrošināta ar rakto un urbto aku palīdzību. Sākot ar 20. gs. pirmo pusi, centralizētās ūdens apgādes sistēmas darbību nodrošināja urbtās akas, sūkņu stacijas un ūdenstorņi.
Pirmais pasaules karš ūdens apgādes attīstību apturēja, savu kādreizējo līmeni tā sasniedza tikai 1926. gadā. Pirms Otrā pasaules kara dzeramā ūdens tīklu garums Rīgā sasniedza 400 km. 1978. gadā darbu uzsāka dzeramā ūdens attīrīšanas stacija “Daugava”, kura arī mūsdienās apgādā Rīgas iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni no Daugavas hidroelektrostacijas (HES) ūdenskrātuves.
Līdz 20. gs. kanalizācija tika uzskatīta par visproblemātiskāko komunālās saimniecības sektoru Latvijā. 19. gs. notekūdeņus novadīja pa vaļējiem grāvjiem un upītēm. 19. gs. beigās sāka ierīkot centralizētās kanalizācijas sistēmas, kuru saturs parasti nonāca vietējā ūdenstilpē.
Sistemātiska kanalizācijas tīklu ierīkošana Latvijas pilsētās tika uzsākta Rīgā (1892), Liepājā (1894) un Jelgavā (1902). Parasti ierīkoja kopējo kanalizācijas sistēmu ar notekūdeņu izlaidi atklātās ūdenstilpēs. Tika ierīkotas arī lokālās kanalizācijas sistēmas; notekūdeņi tika savākti izsmeļamās bedrēs, no kurienes tie tika izvesti uz notekūdeņu laukiem.
Sākot ar 20. gs. 60. gadiem, pilsētas ierīkoja notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kur darbojās mehāniskā attīrīšana; 70. gados sāka darboties arī bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, bet ar tām tika attīrīta tikai neliela daļa sadzīves notekūdeņu. Kopš 1991. gada Rīgas, kā arī daļu Jūrmalas sadzīves notekūdeņu attīrīšanu bioloģiskā procesā nodrošina Bioloģiskās attīrīšanas stacija “Daugavgrīva”.