Atkritumu apsaimniekošana vides piesārņojuma novēršanai un infekciju izplatības mazināšanai kā nozīmīga ikdienas darbība aktualizējās viduslaikos, kad iedzīvotāji sāka blīvi apdzīvot pilsētu teritorijas un izveidojās jauna problēma – izmesto atkritumu sadalīšanās, radot smakas, piesaistot grauzējus un, kā rāda pētījumi, esot par vienu no cēloņiem Eiropā izplatītajai mēra epidēmijai. Atkritumus viduslaikos pilsētnieki izmeta tuvākajās upītēs, grāvjos u. c. ūdens caurtekās. 16. un 17. gs. Rīgā un Cēsīs tika izdoti pirmie pilsētas rātes noteikumi par ielu un teritoriju sakopšanu. Tas tomēr nepalīdzēja uzlabot pilsētu vispārējo sanitāro stāvokli. Ūdens caurtekas ātri piesērēja, izplatot smaku un infekcijas. Rīdzinieki gan šķidros, gan cietos atkritumus izmeta Rīdziņas upē, līdz pēc vairāku reižu bagarēšanas tā tomēr aizsērēja; 1734. gadā to ierobežoja ar dēļiem, bet, nojaucot pilsētas valni un ierīkojot pazemes kanalizāciju, to aizbēra. Savukārt citās Latvijas teritorijās, piemēram, Liepājā, Cēsīs un Ludzā, šķidro atkritumu novadīšanai izmantoja tuvējās ūdenstilpes.

Līdz 20. gs. sākumam pilsētu ielu tīrību uzturēja blakus esošo gruntsgabalu īpašnieki. Tikai pēc Pirmā pasaules kara Rīgas dome izveidoja centralizētu ielu apkopšanas uzņēmumu. Savukārt pilsētnieki savus cietos atkritumus pamatā sadedzināja vai noglabāja izraktās bedrēs. Šāda prakse turpinājās līdz pat 1928. gadam, kad ar Rīgas domes lēmumu pilsētniekiem bedres bija jāaizber un atkritumu savākšanai jāsāk izmantot metāla kastes. Pēc 1928. gada 760 Rīgas iekšpagalmos tika izvietotas 900 atkritumu tvertnes ar tilpumu 110 litri. Pārējās Latvijas pilsētās vēl joprojām izmantoja vienkāršākus veidus atkritumu savākšanai – tos aprokot vai izmetot.   

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, attīstoties rūpniecībai un pieaugot iedzīvotāju daudzumam pilsētās, atkritumu saimniecība pamazām attīstījās visā Latvijā. Atkritumi tika savākti ar zirgu pajūgiem un izvesti noglabāšanai vai pārstrādei, kompostējot netālu no apdzīvotiem centriem. Liepājā tā bija Zirgu sala, bet Rīgas vecpilsētai un nomalēm apkārt sāka izveidoties pauguri. Pēc Otrā Pasaules kara atkritumu saimniecībā tika nomainīts tehniskais aprīkojums. Zirgu pajūgus nomainīja mašīnas, atkritumu iebēršanu ar lāpstu nomainīja mehanizēta iekraušana. Līdz 20. gs. vidum atkritumus noglabāja pēc iespējas tuvāk to rašanās vietai – teritorijās, kas nebija piemērotas saimnieciskai darbībai, piemēram, purvos vai izraktos karjeros. Rīgā ar atkritumu apsaimniekošanu nodarbojās auto transporta uzņēmumi, kas izveda atkritumus uz to noglabāšanas vietām tuvu pilsētas centram – Deglava ielas izgāztuvi un Kleistu izgāztuvi, kas atrodas Rīgas teritorijā starp Iļģuciemu un Bolderāju, Spilves pļavās, kuras savieno meliorācijas grāvji. Tikai 1978. gadā tika pieņemts likums par vietu atbilstību atkritumu noglabāšanai un to pareizu izvēli. Likums noteica, ka atkritumu noglabāšanas vietas ir atklātas, saules apspīdētas un vēju izpūstas teritorijas, to gruntsūdens līmenim jābūt zemākam par 1 m zem atkritumu slāņa un izvēlētā teritorija nedrīkst būt pakļauta plūdu draudiem. Prasības par poligonu izveidi izvirzīja pilsētas, bet lauku teritorijas vai nu atkritumu apsaimniekošanā netika ietvertas, vai arī to izgāztuves atbilda visvienkāršāko nosacījumu izpildei. Tieši poligonu izveides un apsaimniekošanas pamatprasību neīstenošana izraisīja būtisku vides stāvokļa pasliktināšanos atkritumu noglabāšanas vietās – Rīgas, Daugavpils u. c. Latvijas lielo pilsētu izgāztuvēs.

1995. gadā Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrija (VARAM) apkopoja esošo atkritumu noglabāšanas vietu stāvokli “Vides aizsardzības politikas plānā”, norādot, ka atkritumu deponēšanas vietas ir ievērojams ūdens, gaisa un augsnes piesārņojuma avots apkārtējās teritorijās, kas pasliktina dzīves apstākļus vietējiem iedzīvotājiem un daudzos gadījumos piesārņo dzeramo ūdeni. Atkritumu izgāztuves parasti ir slikti plānotas un aprīkotas, bez sadzīves atkritumiem tajās bieži tiek izgāzti arī bīstamie atkritumi. Latvijas neatkarības atjaunošana un mērķis iestāties Eiropas Savienībā (ES) sniedza iespēju sakārtot vides likumdošanu, t. sk. atkritumu apsaimniekošanas normatīvos aktus, kā arī saņemt no ES fondiem papildus nepieciešamo finansējumu jaunu noglabāšanas poligonu celtniecībai un iepriekšējo izgāztuvju slēgšanai un rekultivācijai.

1998. gadā VARAM izstrādāja “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju 1998.–2010. gadam”, kurā atkritumu apsaimniekošana, t. sk. esošo izgāztuvju slēgšana un jaunu sanitāro noglabāšanas vietu izvēle un celtniecība, bija viena no galvenajiem Latvijas vides politikas prioritātēm. Pamatojoties uz šo stratēģiju, tika sagatavota investīciju programma “500-” un uzsākta tās īstenošana Ziemeļvidzemē.

Reģistrēto izgāztuvju skaits 1995. gadā pārsniedza 550. Balstoties uz stratēģiju, tika izstrādāts atkritumu apsaimniekošanas plāns un, uzsākot tā ieviešanu, Latvijā tika izveidoti 10 atkritumu apsaimniekošanas reģioni un 11 sadzīves atkritumu poligoni, kas katrs apkalpo vidēji 200 000 iedzīvotāju, un 1 bīstamo atkritumu noglabāšanas poligons Zebrenē. Lielākais automatizētais atkritumu šķirošanas centrs ir izveidots poligona “Getliņi EKO” teritorijā.

Latvijas atkritumu saimniecību 21. gs. 2. desmitgadē raksturo būtiski palielinājies to iedzīvotāju skaits, kas iesaistīti centralizētajā atkritumu apsaimniekošanā, – pilsētās gandrīz 100 %, bet lauku rajonos – 80 %. Nozarē pieaug uzņēmumu skaits, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu, strādājošo skaits, kā arī uzņēmumu apgrozījums (1. tabula).

1. tabula. Atkritumu savākšanas, apstrādes, izvietošanas un materiālu pārstrādes uzņēmumu raksturojošie dati 2005.–2014. gadā

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Par iespēju atkritumus savākt, noglabāt un pārstrādāt liecina pieaugošais pievienotās vērtības nodokļa (PVN) lielums. Tomēr atkritumu pārstrādes apjomi, kas nemitīgi aug, nav pietiekami. Tos kavē nepietiekami ātrā infrastruktūras attīstība, kas saskaņā ar 2014. gada datiem 74 pašvaldībās ir: vairāk nekā 940 dalītās vākšanas punkti; 25 atkritumu šķirošanas laukumi; 9 atkritumu šķirošanas un pārkraušanas centri, kas ir nepilna puse no nepieciešamā daudzuma pie noteikta iedzīvotāju izvietojuma.

Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija nosaka nepieciešamību samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu atmosfērā un samazināt neatjaunojamo dabas resursu izmantošanu, nodrošinot ilgtspējīgu valsts attīstību. Kā optimālā izvēle ir noteikta atkritumu rašanās novēršana un to atkārtota izmantošana, bet kā negatīva – to noglabāšana.

Latvijā viens no būtiskākajiem vides piesārņojuma avotiem ir organisko un bioloģiski sadalāmo sadzīves un rūpniecības atkritumu noglabāšana, sadedzināšana un atsevišķi pārstrādes veidi, kas var radīt siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas. 2009. gadā veiktais SEG emisiju novērtējums Latvijā parādīja, ka, kvalitatīvi uzlabojoties atkritumu apsaimniekošanai, kas tika balstīta uz atkritumu noglabāšanu poligonos, SEG emisiju daudzums nebija samazinājies, bet pieaudzis. Viens no būtiskiem emisiju pieauguma cēloņiem – atkritumu organiskās daļas sadalīšanās anaerobos apstākļos, kas raksturīga poligonu apsaimniekošanā. 2012. gadā VARAM izstrādātais “Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2013.–2020. gadam” paredz attīstīt sadzīves atkritumu un elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu dalītās savākšanas un reģenerācijas sistēmu, kā arī samazināt apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzumu.

Izstrādātā plāna realizāciju nodrošina VARAM, Valsts vides dienests un pašvaldības, kā arī nozarē strādājošie uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas: Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija (LASUA) un Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija (LASA).

LASUA (dibināta 1996. gadā) ir sabiedriska organizācija, tās sastāvā ir vairāk nekā 50 biedri, kas aizņem gandrīz 90 % no kopējā Latvijas tirgus apjoma. Tie ir profesionāli uzņēmumi, kas nodarbojas ar sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, savākšanu, uzglabāšanu, apstrādi, pārkraušanu, pārstrādi, apglabāšanu un rūpniecisko atkritumu izvešanu, kā arī sniedz citus komunālos pakalpojumus.

LASA (dibināta 1994. gadā) ir atkritumu saimniecības nozares profesionāla, neatkarīga, brīvprātīga biedrība, kuras darbības mērķis ir veicināt apkārtējās vides kvalitātes uzlabošanu un tās sakārtošanu. Asociācija apvieno 29 juridiskas personas un 29 fiziskas personas, kas aptver pašvaldības, zinātniski pētnieciskās organizācijas, projektēšanas institūtus, augstākās mācību iestādes, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumus un atkritumu apsaimniekošanas reģionus.

1997.–2005. gadā LASA regulāri izdeva avīzi “Poligons”, kurā tika sniegta aktuālākā informācija par atkritumu apsaimniekošanu. Pēc 2005. gada informācija tiek sniegta asociācijas mājas lapā “Lasa.lv”. Jaunākā informācija nozarē apkopota biedrības “Latvijas Zaļā josta” atbalstītajā tīmekļa vietnē “Atkritumi.lv”, kas sniedz informāciju par dalītu atkritumu nodošanas vietām, kā arī ražotāju atbildības organizācijas “Latvijas Zaļais punkts” tīmekļa vietnē “Zalaispunkts.lv” un biedrības “Latvijas Zaļā josta” tīmekļa vietnē “Zalajosta.lv”.

Lielākie sadzīves atkritumu apsaimniekotāji Latvijā ir uzņēmums “Clean R” ar vairāk nekā 1300 darbiniekiem, plašāko reģionā pieejamo vides pakalpojumu klāstu un 40 000 klientu. 2013. gada sākumā, apvienojot uzņēmumus “Eko Rīga”, “Jūrmalas ATU” un “Kurzemes ainava”, tika izveidots uzņēmums SIA “Eco Baltia VIDE”, kas ir viens no visstraujāk augošajiem vides apsaimniekošanas uzņēmumiem Latvijā. SIA “ZAAO” ir viens no pirmajiem uzņēmumiem, ko izveidoja vairākas pašvaldības Ziemeļvidzemes reģiona apsaimniekošanai. Lielākais bīstamo atkritumu savākšanas, transportēšanas, apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmums ir a/s “BAO”.