Neoklasiskais reālisms sāka attīstīties 20. gs. 90. gadu beigās. Tas piedāvāja jaunu skatījumu uz starptautiskajām attiecībām un skaidrojumu valstu ārpolitikai. Šī teorija apvienoja neoreālisma, ofensīvā (offensive realism) un defensīvā (defensive realism) reālisma, kā arī iekšpolitikas teorijas (innenpolitik) elementus.

Analizējot valstu ārpolitiku un starptautiskās attiecības, neoklasiskie reālisti apskata trīs aspektus: neatkarīgais mainīgais (ārējā vide, sistēmiskie spēki un spiedieni – ārējas vides faktoru kopums, kas ietekmē starptautiskās sistēmas faktorus); iejaucošais mainīgais (valsts iekšējie faktori – ārpolitikas veidotāju pasaules uzskati, lēmumu pieņemšana un sistēmisko spiedienu uztvere, institūcijas, sabiedrība, ietekmīgas interešu grupas un mijiedarbība starp viņiem un ārpolitikas veidotājiem); atkarīgais mainīgais (valsts reakcija uz sistēmisko spiedienu).

Neoklasiskajā reālismā liela uzmanība tiek pievērsta iejaucošā mainīgā (valsts iekšējie faktori) ietekmei uz atkarīgo (valsts ārpolitika), piemēram, valsts līdera pasaules uzskati, kas traucē precīzai sistēmisko spiedienu uztverei, vai politiskās institūcijas, kuras varētu ierobežot valstu vadītājus, izpaužas arī ārpolitikā. Šī sarežģītā lēmumu pieņemšanas vide noved pie tā, ka valstis ne vienmēr izvēlas optimālo variantu, reaģējot uz sistēmiskiem spiedieniem.

Lai ilustrētu neoklasiskā reālisma pamatnostādnes, iespējams aprakstīt analoģiju ar biljarda spēli. Neoreālisti apgalvotu, ka bumbas (valsts) trajektorija (ārpolitika) ir atkarīga no citu bumbu izmēriem un trajektorijām (sistēmiskiem spiedieniem). Turklāt tās struktūra, materiāls un saturs (iekšējie faktori) nav svarīgi. Neoklasiskie reālisti atbildētu, ka bumbas pārvietošanās nav atkarīga tikai no citu bumbu izmēriem un trajektorijām. Tās pielāgojas iekšējai pārvietošanās dinamikai, respektīvi, iekšējiem faktoriem. Tajā paša laikā bumbas iezīmes drīzāk ir spējīgas ietekmēt tās taktiku (reakciju uz sistēmisko spiedienu), nevis stratēģiju (ārpolitiku).

Termins “neoklasiskais reālisms” pirmo reizi parādījās 1998. gadā Gideona Rouza (Gideon Rose) rakstā “Neoklasiskais reālisms un ārpolitikas teorijas” (Neoclassical Realism and Theories of Foreign Policy). Recenzijā, kurā parādās jauna starptautisko attiecību teorija, G. Rouzs apkopoja piecu autoru – Maikla E. Brauna (Michael E. Brown), Tomasa Dž. Kristensena (Thomas J. Christensen), Rendela L. Švellera (Randall L. Schweller), Viljama K. Volforta (William C. Wohlforth), Farīda Zakarias (Fareed Zakaria) – monogrāfijas un piedāvāja ceturto teoriju (pirmās trīs: iekšpolitikas teorija, ofensīvais un defensīvais reālisms), ko nosauca par neoklasisko reālismu. Tā iekļauj ārējos un iekšējos mainīgos jeb faktorus, atjauninot un sistematizējot noteiktas atziņas, iegūtas no klasiskā reālisma. Teorijā tiek apgalvots, ka valsts ārpolitikas mērogu un ambīcijas galvenokārt nosaka tās vieta starptautiskajā sistēmā un relatīvās varas iespējas. Tomēr šo faktoru ietekme uz ārpolitiku ir netieša un sarežģīta, jo tie tiek uztverti caur valsts iekšējo faktoru prizmu, piemēram, caur ārpolitikas veidotāju uzskatiem vai institūciju interesēm.

Teorijas rašanās iemesli un cēloņi meklējami 20. gs. pēdējās divās desmitgadēs, kad diskusijās par starptautisko attiecību teorijām lielāka uzmanība tika pievērsta debatēm starp neoreālistiem un viņu kritiķiem. Pārsvarā strīds bija par starptautiskās sistēmas būtību un tās ietekmi uz starptautisko iznākumu modeļiem, piemēram, karu vai mieru.

No vienas puses, pastāv neoreālisms, kurā mēģina izskaidrot valstu mijiedarbību rezultātus. Tā ir starptautisko attiecību teorija, kas iekļauj dažus vispārīgus pieņēmumus par valstu motivācijām, bet neizskaidro valstu uzvedību detaļās vai visos gadījumos. Kā uzsver starptautiskās politikas teorētiķis un viens no neoreālisma pamatlicējiem Kenets Volcs (Kenneth Waltz), starptautisko attiecību teorijā var aprakstīt valstu mijiedarbību iespējamo iznākumu, kā arī sistēmiskus spiedienus un iespējas. Tomēr tajā nav iespējams konstatēt, kā un cik efektīvi valstis reaģēs uz šiem spiedieniem un iespējām.

No otras puses, pastāv ārpolitikas teorijas, kuras pielieto, lai izskaidrotu lielu daļu no starptautisko attiecību ikdienas jeb rutīnas. Kā atkarīgo mainīgo šādas teorijas izmanto atsevišķas valsts uzvedību, nevis valstu mijiedarbības iznākumu modeļus, kā arī cenšas izskaidrot, ko un kad valstis cenšas sasniegt starptautiskajā vidē. G. Rouzs izdalīja trīs teorijas: iekšpolitikas teoriju, ofensīvo un defensīvo reālismu. Pirmā uzsver iekšējo faktoru ietekmi uz ārpolitiku. Pārējās divas fokusējas uz starptautiskās sistēmas ietekmi uz valsts uzvedību. Piemēram, ofensīvajā reālismā tiek apgalvots, ka vienmēr dominē sistēmiski faktori. Defensīvajā reālismā tiek uzsvērts, ka sistēmiski faktori ietekmē dažus valsts uzvedības veidus, bet ne visus.

Stīvens Lobels (Steven Lobell), Norins Ripsmens (Norrin M. Ripsman) un Džefrijs Taljaferro (Jeffrey W. Talliaferro) sarakstīja grāmatas “Neoklasiskā reālisma starptautisko attiecību teorija” (Neoclassical Realist Theory of International Politics, 2016) un “Neoklasiskais reālisms, valsts un ārpolitika” (Neoclassical Realism, the State, and Foreign Policy, 2009), kurās detalizēti raksturo neoklasisko reālismu, pievēršot uzmanību vairākiem aspektiem un koncepcijām. Piemēram, neoklasiskā reālisma anarhijas koncepcijā galvenais ir arvien lielāka nedrošība un potenciālie draudi. Izmantojot analoģiju ar biroja ēku, cilvēks (valsts) varbūt zina par slēptiem slazdiem (sistēmiskiem draudiem) aiz durvīm. Potenciālās sekas, iekrītot tajos (reaģējot neoptimāli), ir smagas traumas vai nāve (karš). Taču cilvēkam nav zināšanu vai kontroles pār šo slazdu izvietošanu. Neoklasiskā reālisma skatījumā anarhiskā vide ļauj nāvei notikt un nedod instrukcijas, kā no tās izvairīties īstermiņā, un nepiedāvā nevienu līdzekli, kā to darīt ilgtermiņā. Vadlīniju trūkums automātiski padara anarhiju par pašpalīdzības vidi.

Lielu uzmanību autori pievērsa, skaidrojot iekšējo faktoru ietekmi uz valsts ārpolitiku. Piemēram, apgalvojot, ka neoklasiskais reālisms nošķir faktisko varas sadalījumu un ārpolitikas veidotāju uztveri par varas līdzsvaru, Dž. Taljaferro uzskata, ka ārpolitikas veidotāji nav gatavi samierināties ar zaudējumiem relatīvajā varā, statusā vai prestižā. Tā vietā ārpolitikas veidotāji bieži vien turpina ieguldīt resursus, dažreiz pat vairāk nekā pirms tam, lai atgūtu zaudēto. Savukārt N. Ripsmens, minot nosacījumus, kad iekšējie aktori ir visefektīvākie, atzīmē vienu – kad valdība ir ievainojama. Demokrātiskajās valstīs, ja valdība sagaida zaudējumu vēlēšanās vai militāro apvērsumu, tad tā būs ieinteresēta iegūt interešu grupu vai sabiedrības atbalstu ar mērķi nostiprināt savas pozīcijas.

Nozīmīga loma neoklasiskajā reālismā ir S. Lobela komplekso draudu identifikācijas modelim. S. Lobels apgalvo, ka ārpolitikas veidotāji stāv starptautiskās politikas un iekšpolitikas krustojumā. Līdz ar to, lai īstenotu ārpolitiku, viņiem jāveido un jāuztur koalīcija ar vairākiem iekšējiem aktoriem no vairākām nozarēm. Tiem savukārt ir būtiska interese īstenot citu ārpolitiku. Tas var novest pie pretrunām starp ārpolitikas īstenotājiem un sabiedrības elitēm, kas var negatīvi ietekmēt draudu novērtēšanas procesu un stratēģisko regulēšanu.

Lielākas diskusijas notiek starp neoreālistiem un neoklasiskiem reālistiem. Lai gan abu teoriju piekritēji ir vienisprātis, ka valstis veido savu ārpolitiku, ņemot vērā sistēmiskus spiedienus, ka politika ir beztermiņa cīņa starp dažādām valstīm par varu un drošību un ka valsts ir svarīgākais aktors starptautiskajās attiecībās, tomēr starp abu teoriju pārstāvjiem pastāv uzskatu atšķirība.

Piemēram, neoklasiskie reālisti noraida pieņēmumu, ka valstis viegli un mehāniski reaģē uz mainīgajiem starptautiskajiem apstākļiem, kā to paredz neoreālisms. Neoreālisms, kurā valsts uzvedība tiek pamatota ar sistēmiskiem spiedieniem, ir nepilnīgs, jo valsts uzvedības iemesli, kā uzsver neoklasiskie reālisti, varētu slēpties tās vadītāja vai ārpolitikas veidotāja personībā. Starptautiskā sistēma ne vienmēr sniedz skaidrus signālus par draudiem un iespējām, tāpēc lielākā daļa no ārpolitikas lēmumiem un politiskajiem iznākumiem pasaules arēnā atrodas ārpus neoreālisma modeļa rāmjiem.

Vēl viens neoreālisma pieņēmums – aktori ir racionāli. Neoklasiskais reālisms norāda, ka, piemēram, valstu līderi ne vienmēr racionāli reaģē uz sistēmiskiem spiedieniem. Turklāt neoreālisms pieņem, ka valstis ir funkcionāli līdzīgas, jo tās veic vienas un tās pašas pamatfunkcijas – uztur tiesiskumu un ārējo aizsardzību pamata līmenī – un darbojas kā vienoti racionāli aktori, optimāli reaģējot uz sistēmiskiem spiedieniem. Šajos pieņēmumos, kā uzskata neoklasiskie reālisti, tiek ignorēts fakts, ka iekšpolitisko vai ekonomisko apstākļu dēļ valstis ne vienmēr var iegūt vai mobilizēt iekšējos resursus, kas ir nepieciešami, lai efektīvi reaģētu uz sistēmiskiem spiedieniem.

Tiek atzīmētas arī neoklasiskā reālisma problēmas un pretrunas. Piemēram, viena no kritikām ir, ka neoklasiskais reālisms nav reālisms, jo pārkāpj reālisma centrālo pieņēmumu, ka visām valstīm ir vienādi mērķi un tās nav funkcionāli diferencētas. Tas ir kļūdains, jo nepiešķir cēloņsakarības prioritāti nedz sistēmiskiem, nedz iekšējiem mainīgajiem. Tāpēc nav skaidrs, kas ietekmē valsts ārpolitiku vairāk, – sistēmiskie spiedieni vai iekšējie faktori.

Vēl viena pretenzija – sistemātisku empīrisku pierādījumu trūkums, bez kuriem nav iespējams salīdzināt vairāku teoriju skaidrojošo spēku. Kādi neatkarīgie mainīgie ir vissvarīgākie, kā tie ietekmē un cik liela ir viņu nozīme, – šie jautājumi arī rada neizpratni zinātniekiem, kuri pēta neoklasisko reālismu.

Neoklasiskā reālisma analīzē pārsvarā tiek izmantotas kvalitatīvās pētījumu metodes, primāri – dokumentu un tekstu analīze.

Neoklasisko reālismu izmanto starptautisko attiecību un valstu ārpolitikas izpētei.

Neoklasiskais reālisms kļuvis par vienu no mūsdienas izplatītākajām teorijām akadēmiskajā vidē. Teorija piedāvāja jaunu, plašāku un dziļāku ietvaru, lai pētītu un analizētu valstu uzvedību pasaules arēnā. Mūsdienās neoklasisko reālismu bieži pielieto, lai pārbaudītu hipotēzes par valstu starptautiskajām rīcībām un kopumā skaidrotu to ārpolitiku. Vienlaikus šīs teorijas īpašības bieži ir zinātnieku un jomas speciālistu diskusijas priekšmets.