Latvijas teritorijā savvaļā ir reģistrētas četras gārgaļveidīgo putnu sugas. Kā ligzdotāji gārgaļveidīgie putni Latvijā, iespējams, ir izzuduši, taču tie novērojami ziemošanas un caurceļošanas laikā. Savulaik ligzdojuši purvos, mūsdienās novērojami galvenokārt jūrā. 

Gārgaļveidīgo putnu kārtā ietilpst tikai viena – gārgaļu – dzimta. Tā netiek dalīta ne apakšdzimtās, ne tribās, un tajā ietilpst tikai viena ģints – Gavia. Kopumā šajā ģintī ir piecas sugas, no kurām Latvijā savvaļā konstatētas četras.

Gārgaļveidīgie ir lieli ūdensputni. Tiem ir ass un spēcīgs knābis. Šo putnu ķermeņi ir īpaši pielāgoti peldēšanai, un tie ļoti labi nirst. Īsās un stiprās kājas, kurām ir pleznas, atrodas tālu ķermeņa aizmugurē. Tas ļauj labi atsperties ūdenī, bet stipri apgrūtina pārvietošanos pa sauszemi. Ja gārgaļveidīgie putni ir spiesti pārvietoties pa zemi, viņi stumjas uz krūtīm, atsperoties ar kājām. Spārni salīdzinoši īsi un nosmailoti.

Gārgaļveidīgajiem putniem ir atšķirīga apspalvojuma krāsa ziemā un vasarā. Vasarā tas ir raibāks, ziemā – samērā vienmērīgi tumša mugurpuse un gaiša apakšpuse. Tēviņi un mātītes pēc apspalvojuma neatšķiras. Jauno putnu krāsa ir līdzīga pieaugušo ziemas tērpam. Pilnīgu pieauguša putna tērpu tie iegūst trešajā dzīves gadā.

Latvijā ir ligzdojušas tikai divas gārgaļu sugas – brūnkakla un melnkakla gārgale. Brūnkakla gārgales ligzdošana Latvijā pēdējoreiz konstatēta 20. gs. 50. gadu beigās. Arī melnkakla gārgales ligzdošana pēdējās desmitgadēs vairs nav konstatēta, kas liek domāt, ka arī šī suga varētu būt izzudusi kā ligzdotāja. Gan brūnkakla, gan melnkakla gārgales pašlaik Latvijā ir novērojamas caurceļošanas un ziemošanas laikā. Latvijā caurceļošanas laikā novērojamo brūnkakla un melnkakla gārgaļu ligzdošanas apgabali ir Ziemeļeiropa un Krievijas ziemeļi, ziemošanas vietas – Rietumeiropa un Dienvideiropa. Dzeltenknābja gārgale līdz šim Latvijā novērota sešas, bet polārā gārgale – divas reizes.

Abas gārgaļveidīgo sugas, kas savulaik ligzdoja Latvijā, galvenokārt to darīja augstajos purvos. Mūsdienās gārgaļveidīgie putni novērojami lielākoties jūrā, galvenokārt no rudens līdz pavasarim. Iekšzemē sastopami reti.

Gārgaļveidīgie putni ir monogāmi un visbiežāk veido pāri uz visu dzīvi. Vienu un to pašu ligzdošanas teritoriju pāris var izmantot vairākus gadus pēc kārtas. Tradicionālas gārgaļveidīgo putnu ligzdošanas vietas ir mazas saliņas. Tā kā gārgalēm ir grūti pārvietoties uz zemes, ligzda – dažādu augu krāvums – parasti atrodas ne tālāk par metru no ūdens malas. Gārgaļveidīgie putni pārtiek galvenokārt no mazām un vidēja izmēra zivīm. Retāk uzturā lieto arī citus ūdens dzīvniekus: vardes, vēžveidīgos, gliemjus un citus.

No vienas līdz četru dienu intervālam gārgaļveidīgie putni izdēj 1–3 (visbiežāk – 2) olas. Tās ir olīvbrūnas ar tumšiem plankumiem. Ja sezonas sākumā dējums iet bojā (piemēram, applūstot), gārgaļveidīgie putni var dēt atkārtoti. Olas perē abu dzimumu putni un sāk to darīt pēc pirmās olas izdēšanas. Līdz ar to mazuļi nešķiļas vienlaikus, tāpēc barības trūkuma apstākļos vecākais un lielākais mazulis apēd vairāk barības, bet jaunākais iet bojā. Drīz pēc izšķilšanās mazuļi paši spēj peldēt un nirt, taču viņi bieži atpūšas vecākiem uz muguras un ir atkarīgi no vecāku pienestās barības, līdz ir pilnībā izauguši.

Brūnkakla gārgale kā ligzdotāja Latvijā izzudusi kopš 20. gs. 50. gadu beigām. Melnkakla gārgales ligzdojošās populācijas ilgtermiņa pārmaiņu tendence kopš 20. gs. 80. gadu sākuma ir negatīva, un, iespējams, mūsdienās arī šī suga kā ligzdotāja ir izzudusi. Ziemojošo populāciju pārmaiņu tendences ir neskaidras melnkakla gārgalēm, bet nezināmas attiecībā uz brūnkakla gārgali.

Brūnkakla gārgales kā ligzdotājas izzušanas iemesli nav zināmi. Arī par melnkakla gārgalēm šis jautājums nav pētīts, bet ticami, ka būtiska nozīme ir klimata pārmaiņām. Negatīva ietekme varētu būt bijusi arī purvu nosusināšanai un ar to saistītiem traucējumiem. Ziemojošajām populācijām būtiskākais drauds ir piezveja, t. i., bojāeja zvejnieku tīklos.

Pasaules populācija sarūk trim no Latvijā konstatētajām gārgaļveidīgo sugām – brūnkakla, melnkakla un dzelteknābja gārgalei –, taču tikai dzeltenknābja gārgale klasificēta kā gandrīz apdraudēta. Pārējās sugas pagaidām tiek uzskatītas par drošām. 

Trīs no Latvijā sastopamajām gārgaļveidīgo kārtas sugām – brūnkakla, melnkakla un polārā gārgale – ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā).

Latvijā īpaši aizsargājamas ir divas gārgaļveidīgo kārtas sugas – brūnkakla gārgale un melnkakla gārgale.