Ķīmiskie ieroči tika masveidā ražoti un lietoti Pirmā pasaules kara laikā, un tos lietoja vairākas karojošās valstis. Pēc Pirmā pasaules kara turpinājās darbs pie ķīmisko ieroču tālākās attīstības un tika saražoti lieli ķīmiskās munīcijas krājumi, t. sk. arī Vācijā. Otrajā pasaules karā ķīmiskie ieroči netika lietoti, izņemot dažus incidentus.

Munīcijas gremdēšanu Baltijas jūrā uzsāka nacistiskā Vācija ap 1944. gadu. Sabiedroto armijas tuvojās reģioniem, kur atradās ķīmiskās munīcijas noliktavas, un Vācijas bruņoto spēku vadība nolēma munīciju pārvietot. 1945. gada februārī daļa munīcijas tika pārvesta uz Flensburgu, iekrauta kuģos un kuģi nogremdēti Dānijas Mazā Belta šaurumā.

Kad beidzās Otrais pasaules karš, Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Lielbritānija un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) atrada Vācijas teritorijā lielus ķīmiskās munīcijas krājumus, aptuveni 300 000 tonnu. Sabiedrotie nolēma neitralizēt šos krājumus, ieskaitot jau gatavo ķīmisko munīciju, ķīmiskās kaujas vielas, kas vēl nebija iepildītas munīcijā, munīcijas izpētes un izgatavošanas iekārtas. Katra valsts bija atbildīga par munīcijas neitralizēšanu savā okupācijas zonā. Kā piemērotākā, jau zināmā metode tika izmantota munīcijas nogremdēšana jūrā. Šī iemesla dēļ ķīmiskā munīcija no 1945. līdz 1948. gadam tika gremdēta ne tikai Baltijas jūrā, bet arī Ziemeļjūrā, Skagerakā un citur.

Trešais munīcijas gremdēšanas periods Baltijas jūrā notika no 1956. līdz 1965. gadam, kad Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) gremdēja jūrā ķīmiskās munīcijas pārpalikumus (200 līdz 300 tonnu), kas tika atrasti VDR teritorijā vairākus gadus pēc kara beigām.

Kopējais Baltijas jūrā nogremdētās munīcijas daudzums ir aptuveni 50 000 tonnu; ķīmisko kaujas vielu daudzums ķīmiskajā munīcijā ir aptuveni 15 000 tonnu. Vairāk nekā pusi (63 %) no nogremdētajām ķīmiskajām kaujas vielām veido iprīts (sinepju gāze), pārējo apjomu luizīts, adamsīts, Clarc I un Clarc II, hloracetofenons, tabūns, fosgēns, difosgēns, Zyklon B un citas. Munīcija tika nogremdēta dažādos paņēmienos. Ar munīciju piekrauti nelieli kuģi tika aizvilkti līdz norādītajiem gremdēšanas rajoniem un nogremdēti. Daļa munīcijas bija ievietota koka kastēs un tika mesta jūrā ar visām kastēm; reizēm munīcija tika izmesta jūrā un kastes atvestas uz Vācijas teritoriju un izmantotas nākamajām munīcijas kravām. Bija gadījumi, kad kastes ar munīciju negrima, un tādēļ tika sašautas, ķīmiskajām kaujas vielām izplūstot jūrā. Daudzos gadījumos artilērijas šāviņi un cita munīcija ar ķīmisko kaujas vielu pildījumu tika mesti jūrā pa vienam. 

Galvenie munīcijas veidi ir šādi: artilērijas šāviņi (galvenokārt 105 mm un 150 mm kalibra); aviācijas bumbas (50 kg, 250 kg un 500 kg); dūmu sveces un granātas; metāla konteineri ar ķīmiskajām kaujas vielām un tā tālāk. Viena no problēmām ir tāda, ka gatavajai munīcijai reti tika noņemti uzspridzinātāji. Līdz ar to pastāv kompleksa problēma: nogremdētā munīcija ir gan toksiska, gan sprādzienbīstama.

Baltijas jūrā munīciju gremdēja PSRS, kā arī Lielbritānija. Svarīgākie gremdēšanas rajoni ir pie Bornholmas un Gotlandes, kā arī Polijas, Vācijas un Dānijas teritoriālie ūdeņi un ekskluzīvā ekonomiskā zona.

Tika salīdzināta informācija par noteiktajiem gremdēšanas rajoniem un vietām, kur munīcija mūsdienās tiek atrasta, kā arī analizētas liecinieku liecības un veikti aprēķini par kuģu kustības ātrumu un gremdēšanai patērēto laiku. Tika secināts, ka munīcija nav gremdēta tikai noteiktajos rajonos, bet arī to apkārtnē. To daļēji mēģina izskaidrot ar neprecīzām navigācijas iekārtām un to, ka munīcijas kastes reizēm peldēja stundām un pat dienām ilgi, līdz nogrima. Taču munīcija tiek atrasta arī maršrutā no ostām, kur tā tika iekrauta kuģos, līdz gremdēšanas rajoniem. Tas nozīmē, ka munīcija tika mesta jūrā arī pa ceļam munīcijas bīstamības radītas bezatbildības dēļ un laika taupīšanas nolūkos.

Munīcija ir dažādā stāvoklī: šāviņi ir izrūsējuši, ķīmiskās kaujas vielas plūst ārā un nonāk ūdenī. Daļa ķīmisko kaujas vielu neitralizējas saskarē ar jūras ūdeni un zaudē savu bīstamību, taču jebkurā gadījumā atstāj ietekmi uz jūras vidi. Daļa ķīmisko kaujas vielu ir noturīgas pret jūras ūdeni. Bīstamākā ķīmiskā kaujas viela ir iprīts. Iprīts, nokļūstot ūdenī, nešķīst, bet veido pikas, kas var pārvietoties zemūdens straumju un mehāniskas iedarbības rezultātā.

Informācija par nogremdēto ķīmisko munīciju ir pieejama atklātos avotos: internetā, gremdēšanas vietas ir atzīmētas arī navigācijas kartēs. Noteiktajās gremdēšanas vietās jūras dziļums ir no 80 līdz 120 metriem, kas izslēdz cilvēku piekļuvi. Taču atsevišķos gadījumos (Dānijas ūdeņos u. c.) munīcija ir nogremdēta nelielā dziļumā, 30 metros un mazāk. Šai munīcijai var piekļūt arī neprofesionāli nirēji bez piemērota aprīkojuma. Šajā situācijā medicīniskā palīdzība un saindējuma attīrīšana var būt ļoti problemātiskas; iprīts var apdedzināt neaizsargātas ķermeņa daļas vai pat izdedzināt ūdenslīdēju tērpus.

Ķīmiskā munīcija un iprīta pikas daudzas reizes ir nokļuvušas zvejnieku tīklos. Ja šāviņi ir viegli atpazīstami un var tikt iemesti atpakaļ jūrā, tad iprīta pikas ne vienmēr tiek identificētas. Zvejojot munīcijas gremdēšanas rajonos, munīcija ar tīklu palīdzību tiek izvazāta ārpus gremdēšanas rajona. Zināmie incidenti ir notikuši galvenokārt Dānijas ūdeņos ap Bornholmu (aptuveni 400 gadījumi no 1968. līdz 2012. gadam), Polijas ūdeņos un citās vietās. Vismaz 80 % gadījumu ir saistīti ar iprītu, kad zvejnieki ir guvuši apdegumus. Dānija ir rūpīgi veikusi incidentu uzskaiti; tas ir saistīts arī ar kompensāciju sistēmu, ja Dānijas zvejnieki bija spiesti utilizēt nozvejotās zivis kopā ar nejauši izzvejoto ķīmisko munīciju. Divi būtiski incidenti notika Zviedrijā 2001. gada aprīlī un 2005. gada decembrī, kad zviedru zvejnieki izcēla no jūras aviobumbas un aizveda līdz Zviedrijas ostām Blekingē un Nugersundā, nezinot par to ķīmisko pildījumu. Drošības nolūkā abas ostas pilsētas tika daļēji evakuētas līdz munīcijas neitralizācijai.

Ķīmiskā munīcija var tikt skarta, ja tās gremdēšanas rajonos tiek veikti zemūdens darbi, piemēram, izbūvēti vēja ģeneratoru parki, zemūdens kabeļi, naftas un gāzes vadi un tamlīdzīgi. Darbu laikā munīcija var sprāgt, tikt izvazāta pa jūras dibenu, kā arī izcelta virs ūdens. Šī problēma tika aktualizēta, būvējot gāzes vadu Nord Stream I. Atsevišķos gadījumos gāzes vads tika ieguldīts jūras dibenā tikai desmit metru attālumā no aviācijas bumbām, kas bija pildītas ar iprītu.

Vadoties pēc speciālistu veiktajiem aprēķiniem, munīcija no noteiktajiem gremdēšanas rajoniem nevar tikt izskalota krastā. Taču problēmu sagādā munīcija, kas ir nogremdēta ārpus minētajiem rajoniem krastu tuvumā.

1955. gada jūlijā Polijas piekrastē pie apdzīvotas vietas Darlovo, kur pludmalē uzturējās bērni, tika atrasts konteiners ar nezināmu vielu. Viela tika identificēta kā iprīts tikai pēc tam, kad bērniem parādījās saindēšanās simptomi. Aptuveni 100 bērni ieguva iprīta apdegumus, un četri bērni zaudēja redzi. 1992. gada februārī 250 kg smaga aviācijas bumba tika atrasta Bornholmas pludmalē. Pēc speciālistu vērtējuma, tā nebija izskalota no oficiālā gremdēšanas rajona, bet ir bijusi nejauši izcelta un pēc tam izmesta piekrastes tuvumā.

Apdraudējumu rada arī baltais fosfors. Baltais fosfors pēc kara bija atrasts Vācijas bruņoto spēku izmēģinājumu poligonā Peenemünde un tika nogremdēts pie Vācijas krastiem Rīgenas salas tuvumā. 80. gados uz dienvidiem no Liepājas PSRS bruņotie spēki jūrā ar spridzināšanu iznīcināja aizdedzinošās bumbas. Abās minētajās vietās pludmalēs var atrast fosforu. Ir bijuši negadījumi, kad cilvēki atrasto fosforu notur par dzintaru un iebāž kabatās. Nokļūstot sausumā, fosfors uzliesmo un deg ar 1300^ºC temperatūru

Problēmu rada nepietiekama un arī pretrunīga informācija par faktiskajām munīcijas nogremdēšanas vietām, munīcijas daudzumu un stāvokli. Mūsdienās tiek meklēti risinājumi munīcijas neitralizēšanai, taču līdz šim nav izstrādātas fiziski un finansiāli iespējamas metodes. Viens no ieteiktajiem paņēmieniem ir aizsargslāņa veidošana virs nogremdētās munīcijas.

20. gs. 60. gados tika izcelta daļa no munīcijas, kas atradās Dānijas ūdeņos nogremdētajos kuģos. Munīciju ievietoja dzelzsbetona bluķos un šoreiz atkārtoti nogremdēja Biskajas līcī. Munīcijas masveidīga, plānveidīga izcelšana un neitralizēšana uz sauszemes speciālās iekārtās mūsdienās vairs netiek uzskatīta par drošu pasākumu sakarā ar munīcijas slikto stāvokli un sprādzienbīstamību. Uz sauszemes tiek neitralizēta tikai tā munīcija, kas tiek nejauši izcelta zvejas vai citu darbu laikā, kā arī tā, kas atrodas plānotajos zemūdens darbu rajonos.

Situāciju saistībā ar nogremdēto munīciju pārrauga Baltijas jūras vides aizsardzības komisija (Baltic Marine Environment Protection Commission), saukta arī par Helsinku Komisiju (HELCOM). HELCOM organizē datu bāzu veidošanu par munīcijas gremdēšanas un atrašanas vietām, atrasto ķīmisko kaujas vielu stāvokli, notikušajiem incidentiem u. tml., izstrādā rekomendācijas darbībai ar munīciju. Nogremdētās munīcijas problēmu risina arī Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija (Organization for the Prohibition of Chemical Weapons; OPCW).