1905. gada revolūcijas Krievijā cēloņi – Krievijā pastāvošās politiskās un sociālās sistēmas (absolūtā monarhija, kārtu sistēma) neatbilstība modernizācijas tendencēm ekonomikā un sabiedrībā, nespēja atrisināt agrāro (muižu zemes sadalīšana zemniekiem), nacionālo (rusifikācija) un strādnieku jautājumu, ekonomiskā krīze, Krievijas–Japānas karš un citi apstākļi.

Neveiksmes krievu–japāņu karā veicināja nelegālo un legālo politisko opozicionāro grupu un partiju aktivitāti Krievijā – demokrātisku ideju aģitācija presē; politisko reformu iniciatīvas; pretkara akcijas; streiki un uzbrukumi varas pārstāvjiem.

20.12.1904./02.01.1905. Krievijas armija piedzīvoja kārtējo sakāvi – kapitulēja Portarturas cietokšņa garnizons. Šajā laikā Pēterburgā sākās plaši streiki (03./16.–08./21.01.). Strādnieki izstrādāja ekonomiska un politiska satura prasības. 09./23.01.1905. Pēterburgā vardarbīgi tika izklīdināts gājiens, kura mērķis bija iesniegt caram strādnieku sastādīto petīciju. Apšaudē nogalināja ap 130 un ievainoja 299 cilvēkus (Asiņainā svētdiena).

09./22.01. notikumiem sekoja nemieri Pēterburgā un streiku kustības pieaugums visā Krievijā (sevišķi Baltijā, Polijā un Kaukāzā). Turpmākajos mēnešos Krievijā nebeidzās streiku kustība, notika studentu protesti. 05./18.02.1905. tika publicēts cara Nikolaja II (Николай II Александрович Романов) manifests ar aicinājumu nostiprināt patvaldību un dekrēts, kas Senātam deva tiesības izskatīt reformu iniciatīvas. Petīcijas sastādīja sabiedriskās organizācijas, pašvaldību iestādes un pat atsevišķi indivīdi. Tika organizētas cara tikšanās ar strādnieku deputācijām dažādu sociālo un ekonomisko jautājumu risināšanai. Opozīciju neapmierināja cara daļēja piekāpšanās.

01./14.05. lielākajos Krievijas rūpniecības centros notika streiki un demonstrācijas. Vairākās pilsētās no streiku komitejām izveidojās pirmās strādnieku padomes. Maijā pieauga revolucionārā kustība laukos (t. s. laukstrādnieku streiki, zemes nomas nemaksāšana, meža izciršana u. c.). Jūnija beigās sākās plaši strādnieku nemieri Polijā. Lodzā un Varšavā tika celtas barikādes un notika ielu cīņas, kurās gāja bojā vairāki simti cilvēku. Krievijā sākās nemieri armijā un flotē – 14./27.06. dumpis uz bruņukuģa “Potjomkins” Melnajā jūrā, bet 15./28.06. jūrnieku nemieri Liepājā. Augustā notika dumpji Varšavā, Jekaterinoslavā un citviet. Revolucionārās kustības ierobežošanai cara valdība izsludināja kara stāvokli atsevišķās guberņās. Līdz 08.1906. no Krievijas 87 guberņām 40 bija ieviests kara stāvoklis, 27 – ārkārtējas apsardzības stāvoklis, 15 – pastiprinātas apsardzības stāvoklis.

Revolūcionāros notikumus pavadīja vardarbības pieaugums, kas izpaudās uzbrukumos varas pārstāvjiem un muižniekiem, bruņotās laupīšanās un ebreju grautiņos. Lielākie grautiņi notika Odesā (vairāk nekā 400 bojāgājušo), Rostovā, Jekaterinoslavā (mūsdienās Dņepropetrovska), Minskā un citviet.

06./19.08.1905. ar cara manifestu tika izsludināta Krievijas Valsts Domes sasaukšana. Vēl viena piekāpšanās opozīcijas prasībām bija septembra sākumā ieviestā universitāšu autonomija. 23.08./05.09. Krievija noslēdza miera līgumu ar Japānu, kas Krievijai deva iespēju pakāpeniski pārsviest karaspēku revolūcijas apspiešanai uz Krievijas centrālajiem rajoniem.

10.1905. Maskavā sākās streiks, kas pārauga visas Krievijas ģenerālstreikā (12./25.–18./31.10.), kurā piedalījās ap diviem miljoniem cilvēku. 13.10. streika centralizētai vadīšanai izveidoja Pēterburgas strādnieku deputātu padomi. Ģenerālstreika pārtraukšanai cars bija spiests 17./30.10.1905. vērsties pie tautas ar manifestu (Oktobra manifests), pasludinot vārda, sapulču un sirdsapziņas brīvību, personas neaizskaramību, vēlēšanu tiesību paplašināšanu u. c. Pēc dažām dienām tika amnestēti politiskie ieslodzītie. Manifesta izsludināšanai sekoja revolūcijas kulminācija, tika veidotas arodbiedrības, padomju un politiskās partijas. Pēc manifesta izsludināšanas ievērojami pieauga vardarbība, tai skaitā ebreju grautiņi, dumpji karaspēkā Vladivostokā, Sevastopolē, Kronštatē un citviet.

02./15.12.1905. Pēterburgas padome izdeva “finanšu manifestu”, aicinot iedzīvotājus nemaksāt nodokļus un izņemt banku noguldījumus. 03./16.12. Pēterburgas padomi 190 cilvēku sastāvā arestēja. Atbildot uz Pēterburgas padomes likvidēšanu, Maskavā decembra sākumā tika uzsākts vispārējs streiks, kas ātri pārauga bruņotā sacelšanās. Ielu kaujas Maskavā starp bruņotām strādnieku vienībām un armiju ilga no 07./20. līdz 18./31.12.1905. Arī daudzviet citur Krievijā notika bruņotas sacelšanās (Jekaterinoslavā, Rostovā, Novorosijskā u. c). Rajonos, kuros revolucionāriem izdevās sagrābt varu, viņi veidoja savas varas struktūras (Ļubotinskas republika, Ostroveckas republika u. c.). Armijai vienu pēc otras izdevās slikti organizētās bruņotās sacelšanās apspiest.

1906. gada pirmajā pusē revolūcija pārvietojās no pilsētām uz laukiem. Daudzviet Krievijā notika plaši pret muižniekiem vērsti zemnieku nemieri, kuri kulmināciju sasniedza 1906. gada vasarā. Nemieru apspiešanai plaši izmantoja soda ekspedīcijas. Pirmā Valsts Dome darbojās līdz 09./22.07., kad cars to padzina. Opozicionāri noskaņotie deputāti 10./23.07. Viborgā izdeva uzsaukumu tautai ar aicinājumu nemaksāt nodokļus un boikotēt iesaukumu armijā. Valsts Domes atlaišana un agrāro reformu kavēšana izprovocēja jaunu zemnieku nemieru vilni Krievijā. Valdība atbildēja ar jaunām represijām, kas bija vērstas pret opozicionārām organizācijām un laikrakstiem. 1906. gada septembra sākumā izveidoja lauka kara tiesas revolucionāru tiesāšanai. 1906. gada beigās un 1907. gada sākumā revolucionārā kustība, galvenokārt represiju dēļ, mazinājās.

02./15.1907. tika ievēlēta Otrā Valsts Dome. Tā bija tik pat opozicionāri noskaņota pret cara valdību kā tās priekšgājēja. Dome pieprasīja muižnieku zemes sadalīšanu un citas radikālas reformas, kuras cara valdībai nebija pieņemamas. Krievijā iestājās konstitucionālā krīze, kuru atrisināja, arestējot daļu deputātu un 03./16.06.1907. atlaižot Valsts Domi. 03./16.06. apvērsumu uzskata par revolūcijas noslēgumu. Šajā laikā streiku kustība un zemnieku nemieri bija ievērojami mazinājušies.

1905. gada revolūcijai Krievijā, lai gan tā tika apspiesta, bija tālejošas sekas. Politiskās pārmaiņas ietvēra konstitucionālo reformu ar divkameru parlamenta (Valsts Padome un Valsts Dome) un daudzpartiju sistēmas izveidošanu. Krievija formāli kļuva par konstitucionālu monarhiju, lai gan cara vara bija gandrīz neierobežota.

Pārmaiņas skāra arī strādnieku stāvokli – tika atļauta legāla arodbiedrību darbība. Uzlabojās strādnieku darba apstākļi, palielinot atalgojumu un saīsinot darba dienu. Vājinājās rusifikācijas politika (drukas aizlieguma atcelšana, nacionālo valodu atļaušana skolā u. c.). 1905. gada revolūcijas Krievijā ietekmē notika mēģinājumi atrisināt agrāro jautājumu (Stolipina agrārā reforma).