Šo nelielo, bet tipisko pilskalnu nav apsekojuši ne pirmais Kurzemes pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), ne arī pazīstamais Latvijas pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Pirmās ziņas par to 1934. gadā pierakstījis arheologs Eduards Šturms, kurš pats gan Kāravkalnu nav apmeklējis. 1937. gadā pilskalnu uzmēroja Talsu pilskalna arheoloģisko izrakumu dalībnieki Ādolfa Karnupa vadībā. 1946. gadā muzeju darbinieks Arvīds Gusārs norādīja, ka Kāravkalna dienvidaustrumu pusē atrodas savrups uzkalns – iespējams pilskalnam atbilstoša kulta vieta. 1951. gadā Kāravkalnu apsekoja toreizējais Talsu Novadpētniecības muzeja direktors Jānis Znotiņš, kurš norādīja, ka Kāravkalnam rietumos esošajā paugura turpinājumā varētu būt bijusi priekšpils. 1985. gadā arheologs Jānis Asaris, izmantojot ģeoloģisko zondi, pilskalna plakumā konstatēja 0,2–0,7 m biezu kultūrslāni.

Par Kāravkalnu pierakstīta teika, ka ganiem šeit rādoties balsts āzis ar zelta ragiem. Fiksēti arī nostāsti, ka kalnā esot nogrimusi baznīca, vai arī, ka kalnā bijušajā pilī valdījis lībiešu virsaitis Kāre, kādēļ dažkārt to saucot par Kārekalnu.

Pilskalns ierīkots ap 15 m augstas (augstums virs jūras līmeņa – 144 m), jauktu mežu apaugušas, rietumu–austrumu virzienā orientētas garas pauguru kaupres austrumu galā. No pārējās kaupres tas nodalīts ar nelielu valni, grāvi un līdz 3 m augstu valni plakuma rietumu galā. 1987. gadā valnī tika fiksēta ap 0,5 m dziļa un vairāk nekā kvadrātmetru liela mantraču bedre, kas tagad aizmilzusi. Ziemeļu, austrumu un dienvidu nogāzes dabīgi stāvas. Pilskalna plakums izlīdzināts, ap 20 x 40 m liels. Pilskalna ziemeļu pusē ap 10 m zem plakuma vērojama vāji izteikta terase. 1986. gadā pēc Talsu ceļotāju kluba “Grieze” iniciatīvas pilskalnā notika kopšanas talka, kuras laikā tika izcirsts pamežs un izvāktas kritalas. Diemžēl pašlaik atkal viss plakums ir stipri aizaudzis.

Pagaidām Kāravkalns arheoloģiski nav pētīts. 1986. gadā ar ģeoloģisko zondi tika konstatēts, ka plakuma centrālajā daļā kultūrslānis ir tikai 20–30 cm biezs, bet plakuma malās un rietumu galā pie vaļņa tas ir intensīvāks, sīkas oglītes saturošs un sasniedz 50–70 cm biezumu. Kultūrslānis konstatējams arī pilskalna nogāzēs un terasē. Iespējams, ka uz rietumiem no pilskalna, kaupres turpinājumā aiz grāvja un zemākā vaļņa atradusies priekšpils vieta. Kāravkalna austrumu pusē atrodas uzkalns, kura forma atgādina kuršu pilskalnu tuvumā sastopamos kulta kalnus, taču nav izdevies noskaidrot, vai šim uzkalnam bijis savs, īpatnējs nosaukums, kas varētu šo pieņēmumu daļēji apstiprināt. Ir ziņas, ka dažādi kulta rituāli notikuši pie nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Kāravkalna esošā vecā ozola pie Mundigu ezera.

Līdz šim nav ziņu par kādiem atradumiem pilskalnā, kas varētu precizēt tā apdzīvotības laiku. Tomēr tā apkārtnē zināmi vairāki senkapi, kuros gan arī nav veikti arheoloģiskie izrakumi, tomēr iegūti vairāki datējoši savrupatradumi. Kā nozīmīgākie minami atradumi Lejaslāču kapsētā, kas atrodas 600 m uz dienvidaustrumiem no Kāravkalna. Šeit 1984. gadā, kapu rokot, atrastas ar 11. gs. beigām datējamas Baltijas somiem, iespējams vendiem, raksturīgas bronzas rotaslietas – kaklariņķis ar uzvērtām bronzas spirālēm, trīs bronzas stieples ar uzvērtām stikla krellēm, divas rotadatas ar važturiem, trīs bronzas spirālgredzeni un spirālaproce, kas nonāca Talsu Novada muzejā.

Spriežot gan pēc Kāravkalna ārējā veidola, gan atradumiem Lejaslāču kapsētā, hipotētiski var pieļaut, ka pilskalns apdzīvots 2. gt. pirmajos gadsimtos.

Pilskalns gan minēts dažos Kurzemei veltītos ceļvežos, tomēr lielāku popularitāti tūristu vidū nav ieguvis, lai gan ir salīdzinoši viegli pieejams. 20. gs. 80. gadu beigās, pēc organizētajām sakopšanas talkām, Kāravkalns kļuva par diezgan populāru Talsu apkārtnes apskates objektu. Tā pakājē bija uzstādīta kokā mākslinieciski veidota zīme ar attālumiem līdz citiem ievērojamiem Latvijas pilskalniem (Tērvetes, Durbes, Mežotnes u. c.).