Pirmais Veckuldīgas pilskalnu 1809. gadā minējis un pārdomas par tā izcelsmi sniedzis senākā Kuldīgas vēsturei veltītā pētījuma autors Ernsts Hennigs (Ernst Hennig). Rakstot par Kuldīgas mūra pils (Jesusburg) celtniecības laiku un vietu, E. Hennigs norādīja, ka ceturtdaļjūdzi no pilsētas atrodas vieta, kur ir pilskalns (Schloβberg) un kuru joprojām sauc par Veckuldīgu (Alt-Goldingen). Viņš sniedzis arī īsu pilskalna atrašanās vietas aprakstu, norādot, ka nekādas redzamas pils paliekas pakalnā nav saskatāmas, izņemot vaļņus, kuros māņticīgi ļaudis dažkārt meklējot apslēpto mantu. E. Hennigs arī pieminējis, ka veci ļaudis apgalvo, ka kalna pakājē Ventas pusē bijušas arī mūru paliekas, kā arī to, ka viņa laikā pilsētas birģermeistara Štafenhāgena (Stavenhagen) uzdevumā vairākās pilskalna vietās veikti pārbaudes rakumi, kuros trīs–četru pēdu dziļumā atsegts sadedzis koks. Par pilskalna izcelsmi E. Hennigs izvirzījis divas versijas. Pirmā – pils celta jau pagānu laikos un to izpostījuši kristieši; otrā (ko viņš uzskata par ticamāku) – pili šeit 1225. gadā bīskapam Engelbertam (Engelbert, Hengelbert) ierīkoja ordenis, bet jau 1229. gadā to izpostīja kurši. Tai pat laikā viņš pieļauj, ka vietas latviskais vārds “Kuldīga” ir izcēlies jau pirms ordeņa iebrukuma Kurzemē.

Nav saprotams, kādēļ iespaidīgo Veckuldīgas pilskalnu nav apmeklējis pazīstamais Kurzemes pilskalnu apzinātājs, vācbaltiešu mācītājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš savā pirmajā un plašākajā Kurzemes pilskalniem veltītajā, 1869. gadā publicētajā darbā “Senie latviešu pilskalni Kurzemē” (Die altlettischen Burgberge Kurlands) to piemin, bet plašāku aprakstu nesniedz.

16.–17.08.1922. Veckuldīgas pilskalnu uzmērīja un 1923. gadā tā plašāku aprakstu publicēja pazīstamais starpkaru Latvijas pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš, kurš šo pilskalnu, “kurš atrodas Kurzemes Centrā un pie tam ir visslielākais kuršu apcietinājums” izraudzījies arī par “pieturas punktu, no kura skaitīti visu pārējo pilskalnu attālumi un virzieni”. E. Brastiņš min arī “pilsētas vietu” un piedāvā savu versiju par Kuldīgas vārda izcelsmi. Otrreizējās padomju okupācijas sākumā pilskalnu vairākkārt apsekojis muzeju darbinieks Arvīds Gusārs, kurš fiksējis kara laika tranšejas gar pilskalna dienvidaustrumu malu un valnī, kā arī norādījis, ka 07.1948., sakarā ar novada dziesmu svētkiem, vaļņa pusē 3 m garumā postīta uzeja, to paplašinot. 1950. gadā arheologa Ādolfa Stubava vadībā veikta pilskalna, priekšpils un senpilsētas uzmērīšana mērogā 1: 4000.

Par Veckuldīgas pilskalnu pierakstītas atsevišķas teikas vai to versijas. E. Brastiņš minējis arī par daudziem citiem Latvijas pilskalniem bieži izplatīto teiku par kalnā nogrimušo pili, un tajā esošo caurumu, kurā ielaistā pīle izpeldējusi kādā tuvumā esošā upē vai ezerā – konkrētā gadījumā Ventā. Viņš minējis arī teiku par to, ka pilskalnā bijušai pilij “visapkārt jumtam karājušies vara pakari, kas vējam pūšot šķindējuši”.

Garākā, 1935. gadā pierakstītā teika stāsta par kādu ganu, kurš caur pilskalnā esošo caurumu gribējis redzēt, kas tur esot. Kad citi gani to no cauruma izvilkuši, viņa vietā bijis apdeguša baļķa gals. Pēc kāda laika no citurienes atnācis gans piekritis atkal līst caurumā, bet viņa vietā izvilkts rudzu kūlītis. No cauruma atskanējusi tā kā cilvēka nopūta un pārējie gani nodomājuši, “ka tur patiešām ir vai paša nelabā mājoklis”.

Veckuldīgas pilskalns ierīkots 15–20 m augstā zemes ragā starp Krāčupīti un Ventu. Pilskalnam ir nolīdzināts, apmēram 90 x 100 m liels plakums. Dienvidrietumu pusē tas no pārējā Ventas senlejas krasta atdalīts ar gandrīz 100 m garu, 20 m platu un ap 6 m augstu valni un grāvi, gar kuru ziemeļrietumu galu vedusi uzeja pilskalnā. Uz dienvidrietumiem no vaļņa un grāvja, senlejas krasta turpinājumā atradusies ap 130 m gara un 40–90 m plata priekšpils, kas dienvidu daļā bijusi norobežota ar tagad daļēji aizmilzušu grāvi. No tā uz dienvidiem, mūsdienu Kuldīgas centra virzienā, atradusies senpilsēta, kas aizņēmusi apmēram 9,5 ha platību.

Pagaidām Veckuldīgas pilskalnā un senpilsētā veikti tikai atsevišķi pārbaudes izrakumi. 1950. gadā arheoloģes Emīlijas Brīvkalnes vadībā pilskalnā un priekšpilī tika izrakti nelieli pārbaudes laukumi, kā arī attīrīti un fiksēti Otrā pasaules kara laika ierakumos pārraktie slāņi. Pilskalnā, attīrot kara tranšeju profilus, atsegtas vienas no akmeņiem un māla veidotas krāsns paliekas, virs kuras atrasts plāns bronzas ripveida piekariņš, kas datējams ar 12./13. gs. miju. 15 vietās veiktajos zondējumos konstatēts 0,4–1,5 m biezs kultūrslānis, kas intensīvāks un dziļāks (līdz 1,65 m) vaļņa tuvumā. Arī priekšpilī 22 veiktajos zondējumos konstatēts 0,15–1,5 m dziļš kultūrslānis. Senpilsētas vietā veikti 56 zondējumi, nolūkā noteikt tās platību. Pēc izpētes autores domām tā aizņēmusi ap 9,5 ha lielu teritoriju, kurā vidējais kultūrslāņa biezums ir 0,4–0,7 m, pie nogāzēm sasniedzot 1,35 m.

2011. gada rudenī Veckuldīgas pilskalnā, priekšpilī un senpilsētā pārbaudes izrakumi nolūkā precizēt senvietu hronoloģiju, kā arī kultūrslāņa izplatības pārbaude, izmantojot ģeoloģisko zondi, veikti arheologa Ulda Kalēja vadībā. Konstatēts, ka kultūrslāņa biezums pilskalnā sasniedz 1,48 m, priekšpilī 1,27 m, bet senpilsētā 0,5 m. Tas liek domāt, ka senpilsēta bijusi apdzīvota visai izklaidus un, iespējams, neilgu laiku. Iegūtie fakti liecina, ka pilskalns un priekšpils apdzīvota vēlā dzelzs laikmeta otrajā pusē un, domājams, arī 13. gs. sākumā.

Papildus paša Veckuldīgas pilskalna izpētei būtiska ir informācija par tā apkārtnē atrastajām senlietām un citas ziņas, kas varētu liecināt par iespējamiem vēlā dzelzs laikmeta senkapiem. Bez E. Brastiņa minētajiem “zviedru kapiem” pie Rudenieku mājām, kas, domājams, nopostīti saimnieciskās darbības rezultātā 20. gs. otrajā pusē (atradās ap 2 km dienvidrietumos no pilskalna) un par kuru iespējamo datējumu nav saglabājušās kādas konkrētas liecības, atsevišķi senlietu savrupatradumi atrasti arī tuvāk pilskalnam. 1932. gadā bijušo Vēversātu māju robežās, ap 300 m ziemeļrietumos no pilskalna, atrasta bronzas bruņrupuču sakta, kas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Arheologs Roberts Spirģis, kurš analizējis bruņrupuču saktu izplatību Latvijā, pamatojoties uz saktas tipoloģisko salīdzinājumu, izteicis pieņēmumu, ka sakta visdrīzāk datējama ar 10. gs. un tā ir kāda skandināvu izcelsmes meistara Kurzemē uz vietas izgatavota rota. 2014. gadā, Lapsu māju (tās savulaik robežojās ar Vēversātiem) zemē tika atklāti agrāk nezināmi senkapi, kuros arheologa Mārtiņa Lūsēna vadībā tika izpētīti divi sieviešu un četri vīriešu ugunskapi, kas datējami ar 9. gs. vidu–10. gs. sākumu, un tur apbedīti ieceļotāji no Skandināvijas.

Nozīmīgākās liecības par iespējamiem kuršu ugunskapiem iegūtas 1930. gadā bijušās akciju sabiedrības “Vulkāns” teritorijā, ap 3 km dienvidaustrumiem no pilskalna. Mūsdienās atradumu vieta vairs nav precīzi dabā konstatējama, bet, šķiet, ka iespējamie senkapi atrodas zem biezas, no “Vulkāna” teritorijas ilgstoši izvesto zāģu skaidu kārtas. Nozīmīgāko atradumu klāstā ir bruņucepures fragmenti un dzelzs divasmens zobens ar ierakstiem asmenī, kas palīdz priekšmeta datēšanā – vienā sānā ir ieraksts INNOMINEDOMINI+, bet otrā – GICELNI ME FECIT+. Zobeni ar līdzīgu ierakstu atrasti arī citviet Kurzemē – Rudbāržu Lēņu, Piltenes Pasilciema senkapos, kā arī Somijā, Vācijā, Anglijā, kur pārsvarā tie tiek datēti ap 1200. gadu.

“Vulkāna” senlietu komplektā ietilpst arī divi dzelzs pieši, dzelzs uzmavas un iedzītņa sķēpu gali, dzelzs platasmens cirvji, ovālā šķiļamdzelzs, divi bronzas gredzeni ar tordējumu. Līdz ar to “Vulkāna” teritorijā atrastās senlietas kopumā droši datējamas ar 12. gs. beigām–13. gs. sākumu.

Iepriekš apkopotā informācija par senvietām un arheoloģiskajiem atradumiem Kuldīgā un tās tuvākajā apkārtnē, kā arī citu Latvijas un Baltijas jūras reģiona agro pilsētveida apmetņu attīstības tendenču analīze ļauj hipotētiski izvirzīt ideju, ka Kuldīgas kā plašākas apkārtnes centra pirmsākumi vērojami jau kopš 9. gs. otrās puses, kad šeit (domājams, gan pilskalnā vai kādā vēl neidentificētā vietā, gan vēlāk arī senpilsētā un Kalnamiestā) veidojušās t. s. vīkiem – amatnieku un tirgotāju apmetnēm līdzīgas dzīves vietas. Vīkus raksturo vairākas pazīmes, daļa no kurām zināmā mērā atbilst arī Kuldīgas situācijai – tie atrodas pie svarīgām tirdzniecības maģistrālēm, bet attālināti no jūras piekrastes, vīku apbūve ir brīva plānojuma, sākotnēji tie ne vienmēr ir nocietināti, to iedzīvotāju skaits mainās atkarībā no sezonas. Skandināvijā vīku uzplaukums saistīts ar 8.–10. gs., 11. gs. tie pakāpeniski izzuda, bet Latvijā saglabājās pat vēl 12. gs. Varbūt tieši tādēļ 1245. gada dokumentā, kas runā par ordeņa pils celtniecību, lietots termins olim Guldinge, modo Iesusbor, latīņu ‘agrākā Guldinga, tagad Jezusburga’. Hipotētiski pieļaujams, ka senā vīka vieta ordeņa pils celtniecības laikā vairs nav eksistējusi (vai – kā vietējo iedzīvotāju apmetne turpinājusi pastāvēt mazākā platībā), tomēr vēsturiskās atmiņas par to saglabājušās. Nedaudz vēlāk par vīka vietu, iespējams, pēc tam, kad ap 11. gs. otro pusi–12. gs. sākumu tika pamests pārsvarā Baltijas somu cilšu (lībiešu vai vendu) apdzīvotais Padures pilskalns un apmetne, kas, iespējams, notika etnisko kuršu spiediena rezultātā, veidojās jauns kuršu centrs Veckuldīgas pilskalnā. To zināmā mērā apliecina fakts, ka līdzšinējos pētījumos ne pilskalnā, ne priekšpilī vai senpilsētā nav iegūti droši par 12. gs. agrāki atradumi. No 13. gs. otrās puses līdz 14. gs. vidum paralēli pastāvējušas apmetnes gan pie ordeņa pils, gan kuršu pilskalna, līdzīgi kā tas vērojams citās vietās Kurzemē.

Lai gan Veckuldīgas pilskalns minēts visos Kuldīgai un apkārtnei veltītajos ceļvežos kopš 20. gs. 30. gadiem un, neskatoties uz to, ka šis pilskalns ar priekšpili un senpilsētu platības ziņā ir lielākais pirmsvācu perioda nocietinājums Kurzemē, tas nav ļoti iecienīts tūrisma objekts. Iespējams tādēļ, ka atrodas pietiekami attālu no tūristu iecienītā un apskates objektiem bagātā Kuldīgas vēsturiskā centra. Veckuldīgas pilskalns, salīdzinot, piemēram, ar Kuldīgas viduslaiku pilsdrupām, kas attēlotas vairākos 18. un 19. gs. zīmējumos, nav izpelnījies līdzīgu ievērību.