Apvienība pakāpeniski izveidojās 18. gs. otrajā pusē–19. gs. sākumā.

Rakstītajā vēstures avotā apzīmējums “kuršu ķoniņš” (viduslejasvācu curske konyngh) pirmoreiz lietots Vācu ordeņa Livonijas atzara mestra Voltera fon Pletenberga (vācu Wolter von Plettenberg, latīņu Gualterus Plettenbergius) lēņa grāmatā Andrejam Peniķim, kas rakstīta 23.08.1504. Līdz 18. gs. beigām šis apzīmējums attiecināts tikai uz Peniķu dzimtas piederīgajiem un viņu apdzīvoto Ķoniņciemu. “Ķoniņš” kā vārda “ķēniņš” forma, kas visticamāk cēlusies no viduslejasvācu valodas, lietots Georga Manceļa (Georgius Mancelius) latviešu sprediķu grāmatā, kas izdota 1654. gadā.

Pēc visas Kurzemes iekļaušanas ordeņa valstī 1267. gadā zemē tika ieviesta jauna tiesisko attiecību forma – gruntskundzība. Tas nozīmēja, ka jaunajam zemeskungam – bruņoto mūku brālībai ar mestru priekšgalā – piemita virsīpašnieka tiesības, kas paredzēja pavalstnieku obligātas klaušas un nodevas zemeskunga labā, tiesu varu, kā arī zemes īpašuma nonākšanu zemeskunga rokās mantinieku trūkuma gadījumā. Tomēr, lai iegūtu karavīrus un administratīvos darbiniekus, kā arī vairotu vietējo iedzīvotāju lojalitāti, Vācu ordenis Livonijā bieži zemi izlēņoja vietējiem iedzīvotājiem. Izlēņošana nozīmēja divu līdztiesīgu personu līgumu, ar kuru zemeskungs atteicās no savas varas izlēņotās zemes teritorijā, bet lēņa saņēmējs zemi ieguva brīvā dzimtvaldījumā, kamēr vien viņš gribēja un spēja pildīt lēņa pienākumus: karadienestu kara laikā un dažādus administratīvos pienākumus – ceļu apsargāšanu, pasta pārvadāšanu, tiesas sēžu organizēšanu miera laikā.

Laikā no 1320. līdz 1550. gadam lēņus Kuldīgas apkārtnē saņēma septiņas kuršu ķoniņu priekšteču dzimtas: Tontegodes, Peniķi, Kalēji (kopš 1834. gada – Šmiti), Bartolti (kopš 18. gs. beigām – Bergholci), Sirkanti (17. gs. saplūda ar Peniķu dzimtu), Dragūni (kopš 19. gs. 20. gadiem – Vidiņi), Šmēdiņi. Kopumā šie lēņi aptvēra aptuveni 2000 hektārus zemes. Uz tās laika gaitā izveidojās ķoniņu dzimtu mājvietas, sauktas par brīvciemiem: Pliķi (Tontegodu dzimtas), Ķoniņciems (Peniķu dzimtas), Kalēji (Šmitu dzimtas), Ziemeļi (Šmēdiņu dzimtas), Viesalgi (Tontegodu dzimtas), Dragūni (Vidiņu dzimtas) un Sausgaļi (Bergholcu dzimtas). Līdz 19. gs. sākumam katrā brīvciemā mājoja un zemi brīvi izmantoja tikai viena ķoniņu dzimta.

Nav pamata uzskatam, ka lēņi tika piešķirti tikai vietējiem aristokrātiem vai arī par sevišķiem nopelniem. Noteicošā bija lēņavīra lojalitāte zemeskungam un spēja pildīt lēņa dienestu. Tā Vācu ordeņa zemēs prūšiem piešķirto lēņu skaits mērāms simtos, bet Rietumlatvijā uz 1559. gadu bez kuršu ķoniņiem vēl zināmas vismaz 20 vietējās izcelsmes lēņavīru dzimtas.

17. gs. kuršu ķoniņu senčus Kurzemes un Zemgales hercogi vēl izmantoja pienākumiem, kas līdzinājās kādreizējām lēņa gaitām: ķoniņi apsargāja hercoga Kuldīgas pili, veda pastu un pārbaudīja, vai Ventas upē bez hercoga atļaujas nav izlikti tīkli. Stāvoklis pasliktinājās pēc Lielā mēra 1710. gadā, kad hercoga Kuldīgas muižai pietrūka strādnieku, un muižas pārvaldnieki ķoniņiem pamazām uzspieda arī muižas lauku apstrādāšanas darbus. Tomēr netika ierobežotas ķoniņu senču tiesības mantot dzimtas īpašumu – brīvciemu zemi.

Pakļautību Kuldīgas hercoga (no 1795. gada – kroņa) muižai ķoniņiem pakāpeniski izdevās likvidēt tikai ilgstošās tiesas prāvās no 18. gs. beigām līdz 1884. gadam, pateicoties savai uzņēmībai un saliedētībai, jo tiesāšanās prasīja saskaņotu darbību un lielus naudas līdzekļus. Prāvu laikā arī izveidojās dzimtu apvienība ar kopējo nosaukumu “kuršu ķoniņi”, jo līdz pat 18. gs. beigām šis nosaukums tika attiecināts tikai uz Peniķu dzimtu, bet pārējās dzimtas tika dēvētas par novadniekiem vai Kuldīgas brīvzemniekiem. Kuldīgas virspilskunga tiesas 19. gs. dokumentos tika lietots kopīgais apzīmējums “Kuldīgas brīvie zemes īpašnieki” (Goldingensche Freisassen), bet brīvo zemes īpašnieku īpašumi – par brīvmājām (Freigut). 1884. gadā ar Krievijas Impērijas senāta lēmumu ķoniņi tika atzīti par īpašu, priviliģētu sabiedrisko grupu, kas ir brīva no jebkādiem pienākumiem kroņa labā.

Ķoniņu pašapziņu noteica viņu izcelsme un sevišķais tiesiskais stāvoklis citu Kurzemes iedzīvotāju vidū. Vairuma teiku un nostāstu centrā ir viņu brīvību un tiesību rašanās, kā arī to pamatojums. Ar cilstēvu jeb, kā ķoniņi tos sauca, tēvu tēvu vai veco tēvu, rīcību un iedibināto dzīves kārtību brīvciemnieki bieži pamatoja savu rīcību un senā dzīvesveida saglabāšanu. Jau 16. gs. vidū fiksēti ķoniņu nostāsti par viņu izcelsmi no seno kuršu valdniekiem, kas labprātīgi pieņēmuši kristietību. Vēlākos laikos radušies nostāsti par to, kā valdnieku (mestru, hercogu vai caru) pirmie ķoniņi izglābuši no nāves, kad sazvērnieki tos centušies noindēt vai nošaut.

Vismaz kopš 19. gs. sākuma kuršu ķoniņu dzimtām raksturīgas precības tikai ķoniņu dzimtas piederīgo starpā, kaut gan nereti līgavas tika ņemtas no kroņa zemnieku vidus vai Kuldīgas namnieku vidus (Sausgaļu brīvciemā).

Ķoniņciemā, vēlākais 18. gs. vidū, ir radies brīvciema vecākā jeb burmeistara (no vācu Burgermeister ‘pilsētas, ciema galva’) amats. Līdz 19. gs. vidum tas no tēva uz dēlu tika pārmantots vienā ģimenē, kas pēc nostāstiem cēlusies no ciema ciltstēva – “tās īstās saknes”. Ķoniņciema vecākie 18. gs. bija domājamie kuršu lēņavīru pulkveža A. Peniķa tiešie pēcteči, kuri saimniekoja Ķīkāļu mājās. Savas izcelsmes pierādījumus viņi centās apstiprināt arī juridiski. 1762. gadā Lipaiķu draudzes mācītājs J. Kārlis Heinsiuss pēc Ķīkāļu saimnieka Mārtiņa lūguma apliecināja, ka viņa vectēvs Kristaps, Luljes dēls, bija saimnieks un kuršu ķoniņu sabiedrības galva, savukārt Kristapa dēla un Mārtiņa tēva Anša pārziņā bijuši kuršu ķoniņu privilēģiju dokumenti. 04.08.1791. Kuldīgas instances tiesā savus radurakstus apstiprināja Ķīkāļu saimnieks Mārtiņš, Anša brāļadēls. Nezināma autora piezīmē pie Ķīkāļu saimnieku ciltskoka noraksta teikts, ka pēdējais veco kuršu ķoniņu tiešais pēctecis Mārtiņš miris bez pēcnācējiem 1794. gadā, un Ķīkāļus mantojuši viņa brāļadēli. Arī Gaiļu māju saimnieks Ādams esot veco ķoniņu pēcnācējs, tomēr to nevarot droši noskaidrot.

19. gs. vidū burmeistarus uz mūžu ievēlēja visu ciema saimnieku kopsapulcēs. Brīvciemu vecākie pārstāvēja sava ciema ķoniņu kārtas iedzīvotājus juridiskajos darījumos un kontaktos ar valsts pārvaldes iestādēm, izšķīra ciema iedzīvotāju sīkās ķildas un rūpējās par kārtību brīvciemos. Pie viņiem glabājās lēņa grāmatas un citi ciema dokumenti. Kuldīgas virspilskungs E. fon der Rops (vācu von der Ropp, latīņu de Raupena, burtiski ‘no Straupes’) 1853. gadā atzina, ka burmeistara amata stāvoklis faktiski pielīdzināms Kurzemes miestu vecāko funkcijām.

Ķoniņi burmeistarus dēvējuši arī par vecajiem tēviem. Šāds nosaukums liecina gan par viņu piederību senākajai un tīrākajai ciema ciltstēvu līnijai, gan cienījamo vecumu, kad dzīves gaitā uzkrātā pieredze ir visbagātīgāka. Jāatzīst, ka brīvciemu burmeistaru funkcijas pirms 19. gs. vidus visprecīzāk atbilda seno kuršu vadoņu funkcijām, un bez brīvciemiem Latvijā nav zināma neviena apdzīvota vieta, kur būtu sastopamas līdzīgas analoģijas.

Kopējā brīvciemu pārvaldē vadošo lomu saglabāja Ķoniņciems un tā burmeistari. Ķoniņciemā vienu vai divas reizes gadā uz apspriedi sabrauca citu brīvciemu vecākie, un viņu sapulces līdzinājušās svētkiem – ķoniņi tad dzīrojuši trīs vai četras dienas.

Svarīgākos jautājumus, kas skāra visu brīvciema iedzīvotāju intereses, izlēma ciema saimnieku kopsapulces. Bez savu pārstāvju – burmeistaru vēlēšanas brīvciemu saimnieki kopīgi izraudzīja arī advokātus, kas aizstāvēja ķoniņu prasības daudzajās prāvās.

Burmeistars un saimnieku kopsapulce veidoja brīvciemu pārvaldi. Ir zināms, ka pārvaldes izdeva ciemu iedzīvotājiem personu apliecības. Tā 24.09.1885. Ziemeļu brīvciema burmeistars G. Peniķis ar visas ciema kopienas piekrišanu izdeva apliecību, kas atļāva kurpniekam no Ziemeļu ciema Kārlim Šmēdiņam līdz 24.09.1886. uzturēties Tukuma apriņķī, bet pēc šī laika apritēšanas viņam atļauja atkal jāpagarina Ziemeļu ciema pārvaldē.

Šī apliecība bija apzīmogota ar Ziemeļu brīvciema zīmogu. Uz tā bija attēlots brīvciema ģerbonis pēc Lipaiķu baznīcas vitrāžas attēla parauga: jātnieks, kam nopakaļ skrien divi medību suņi, un uzraksts Seemelen Wappen. Apakšā atradās abreviatūra A. S., kas visticamāk bija ciema ciltstēva Andreja Šmēdiņa iniciāļi. Līdzīgi zīmogi ar brīvciemu ģerboņiem un ciemu nosaukumiem vācu valodā 19. gs. otrajā pusē tika lietoti arī citu brīvciemu pārvaldēs. Sausgaļu un Viesalgu zīmogos bija attēloti jātnieki ar paceltiem zobeniem, bet Ķoniņciema zīmogu greznoja no 1664. gada vitrāžas pazīstamais jātnieks ar karodziņu un A. Peniķa iniciāļi A. P.

Izslavēta parādība ķoniņu sadzīvē bija ilgās un bagātīgās dzīres, kas tika rīkotas gan gadskārtu svētkos, gan cilvēka mūža svinamdienās. Dzīres dēvētas arī par godiem no apvidvārda godēt – pacienāt. Šo dzīru dēļ ķoniņi 19. gs. ieguva vieglprātīgu uzdzīvotāju slavu, kuri dzīrēs nevajadzīgi notriec gan naudu, gan pārtiku. Seno baltu kultūrā dzīrēm piemita gan sabiedrību vienojoša funkcija, gan rituāls raksturs, kas visbiežāk apvienojās. Šāda jēga bija arī dzīrošanai ķoniņu ciemos.

1929. gadā ķoniņi stāstīja, ka senāk brīvciemos mazāk par trim vai četrām dienām netika svētīti nevieni svētki. Ja vienā mājā bija kāzas, kristības vai bēres, tad visās apkārtējās mājās darīja alu. Kad alus bija nodzerts vienās mājās, tad dzīrotāji devās uz kaimiņu mājām un līksmošanu turpināja tajās, līdz viss alus nebija izdzerts. Vairākas dienas ilgstoša svinēšana senatnē bija raksturīga visiem lielākajiem gadskārtu svētkiem, par ko liecina jau svētku nosaukumi daudzskaitlī: Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi.

Ceļotājs no Kēnigsbergas Reinholds Lubenavs (Reinhold Lubenau), kurš 1585. gada Ziemassvētkus pavadīja Peniķu dzimtas Ķoniņciemā, vēroja kopīgu dzimtas saimniekošanu: precētie pāri dzīvoja katrs savā mājā, tomēr zeme tika apstrādāta kopīgi, un “viss viņiem ir kopīgs”. Viesus ķoniņi uzņēmuši lielā kopējā ēkā, par kuras apsaimniekošanu rūpējušies viņi visi pēc kārtas. Ziemassvētku vakarā ķoniņi svinējuši mirušo piemiņas svētkus ar mielastu pie galda ar aizdegtām svecēm, kas pagatavots no svētajā mežā nomedīto dzīvnieku gaļas, kā arī dejām ap galdu. Ķoniņciema svētā meža, kas tika uzskatīts par mirušo senču mājvietu, paliekas – Elka birzs – ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Ķoniņu dzimtu saliedētību veicināja īpašas relikvijas. Par senāko brīvciemu autonomijas proklamāciju iespējams uzskatīt Ķoniņu, Pliķu, Ziemeļu un Kalēju ciemu ģerboņu ievietošanu Lipaiķu baznīcas logos 1664. gadā, kā arī baznīcas zvana dāvināšanu 1678. gadā. Ar šo zvanu par velti tika apzvanīti mirušie ķoniņi, ko iespējams traktēt kā paziņojumu: “Mēs brīvi ieradāmies šajā pasaulē un to arī atstājam brīvi.” Ķoniņciema ģerboņa attēls bija uzstādīts arī ozolkoka stabā brīvciemā, lielceļa malā. Stabs vairākas reizes ticis svinīgi atjaunots. Pēc nostāstiem, stabs nogāzies neilgi pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā.

Brīvciemos kā relikvijas tika glabāti gan senie dokumenti, gan priekšmeti, kas tika lietoti dzimtu saliedējošās darbībās. Ķoniņciemā tādi bija milzīgs koka kauss aptuveni sešu litru tilpumā, no kura Peniķi dzīrēs esot uzdzēruši viens otram veselības, kā arī greznā “Peniķu pīpe”, no kuras svinīgos gadījumos kopīgi smēķējuši dzimtas vīrieši. Pliķu brīvciemā vēl 20. gs. sākumā glabājušies seni, grezni ādas segli ar sudraba rotājumiem. Tajos sēdējušas Tontegodu dzimtas līgavas, jājot uz baznīcu laulāties. Sievietes no paaudzes paaudzē mantoja greznās sudraba saktas, ko līgavainis saderinoties dāvināja savai izredzētajai. Saikni ar mirušajiem senčiem nodrošināja veļu mielasti svētbirzīs, kā arī jaundzimušajiem dotie cilstēvu vārdi: Andrejs, Kristaps, Janis, Jurģis.

Dzimtas godu svešinieku acīs nodrošināja izslavētā ķoniņu viesmīlība. Neviens ciemiņš brīvciemus neatstāja kārtīgi nepamielots, turklāt ķoniņi viesus pavadīja līdz savu īpašumu robežām. Kristības, kāzas un bēres brīvciemos tika svinētas trīs dienas un ilgāk, piedaloties kuplam viesu pulkam un nežēlojot nedz ēdienus, nedz alu.

Ķoniņu ciemu sadzīvi sagrāva saimnieciskas problēmas, ko ķoniņi paši nespēja atrisināt. Kopš 19. gs. vidus katrs saimnieks centās saimniekot kā individuāls zemes īpašnieks, neraugoties uz to, ka visa brīvciema zeme juridiski skaitījās kopīpašums. Aramzeme tika sadrumstalota daudzos nogabalos. Vienai saimniecībai piederēja līdz 30 šādu zemes gabaliņu, kas atradās līdz trim kilometriem viens no otra. Noteiktas robežas tiem netika nospraustas, kas izraisīja daudzus strīdus un nesaticību radu starpā, tomēr reti kurš saimnieks bija pierunājams iedalīt zemi vienā gabalā, jo uzskatīja savu zemi par auglīgāko. Par kopīgajām ganībām un mežiem nerūpējās, gaidot, ka viņu vietā to paveiks kaimiņi. Rezultātā Latvijas Republikas Saeima 1929. gadā pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu viensētās. Šis likums pieļāva netaisnību pret ķoniņiem, jo ganības un meži tika sadalīti nevis vienlīdzīgās daļās, bet proporcionāli aramzemes lielumam.

Brīvciemu tiesiskā autonomija bija likvidēta jau 1918. gada nogalē kopā ar muižnieku privilēģijām un bez pašu ķoniņu piekrišanas. Tādējādi uz valsts varas patvaļas un ķoniņu saimnieciskās autonomijas nespējas fona izzuda Latvijā visilgāk pastāvējušie vietējo iedzīvotāju pašpietiekamie saimnieciskie veidojumi un pašpārvalde. Kuršu ķoniņu kultūrvide gandrīz pilnībā tika izpostīta saimniecības kolektivizācijas laikā 20. gs. 40.–60. gados. 1941. un 1949. gadā tika represētas vairākas kuršu ķoniņu ģimenes, vairums brīvciemu ēku gāja bojā ugunsgrēkos vai tika pamestas un sagruva.

Kuršu ķoniņu pēcteču vidū interese par dzimtu vēsturi pieauga 21. gs. sākumā. Atsevišķi kuršu ķoniņu pēcteči, sabiedriskie darbinieki – demogrāfs Ilmārs Mežs (cēlies no Vidiņu dzimtas), kinorežisors Ivars Tontegode, muzeoloģe Gunta Megne-Sirmā (no Tontegodu dzimtas) atzīst, ka no kuršu ķoniņu īpašībām mantojuši dzimtas piederības sajūtu, neatlaidību un individuālismu. Ķoniņciemā senču īpašumu – Atālmauļu mājas veiksmīgi apsaimnieko zemnieki Juris un Inita Peniķi un viņu četri bērni – Ivars, Juris, Anita un Liene. Peniķu ģimene izzina un popularizē dzimtas vēsturi. 30.09.2018. Peniķu ģimene pie savām mājām uzstādīja vēsturiskā izskatā atjaunotu brīvciema ģerboņa stabu ar jaunizveidoto ģimenes ģerboni.

Pirmais literāts, kurš pievērsies kuršu ķoniņu tēmai, ir Karls Augusts Kitners (Carl August Küttner), filoloģijas profesors Jelgavas Pētera akadēmijā, kurš 1791. gadā publicēja poēmu ”Kuršu ķoniņi” krājumā Kuronia oder Dichtungen und Gemälde aus den ältesten kurländischen Zeiten. Poēmas darbība norit aptuveni 13. gs. vidū, un tās centrālie tēli – vīri ar kuršu ķoniņu uzvārdiem, bet cēlušies no dažādām Kurzemes vietām, atklāj sazvērestību pret ordeņa mestru, kuru pretinieki bija nodomājuši noindēt. K. A. Kitnera poēma ir pirmais sacerējums, kurā kuršu ķoniņi nepamatoti attēloti kā savu tautiešu nodevēji.

Vācbaltiešu vēsturnieks un etnogrāfs Karls Rusvurms (Carl Friedrich Wilhelm Russwurm) Rīgas almanahā (Rigascher Almanach) 1864. gadam publicēja stāstu “Vecā Andreja nāve”, kurā nav sniegtas citas ķoniņu dzīves reālijas kā vien uzvārdi un brīvciemu nosaukumi. Tēlojot kuršu ķoniņa bēres, autors brīvi izmantojis gan latviešu ticējumus par apbedīšanu, gan ziņas par prūšu un lietuviešu bēru paražām no 16.–17. gs. avotiem.

Latviešu rakstnieks Alberts Jansons, kurš 20. gs. 20.–30. gados dzīvoja pie radiem Turlavā, sarakstījis garstāstus “Ķēņu ciems” (izdots 1950. gadā), un “Ķēņu ciems mostas” (izdots 1953. gadā), kuros izmantojis Ķoniņciemā novēroto. Darbi lielā mērā ir padomju ideoloģijas ietekmēti, jo Ķoniņciema (stāstos – Ķēņu ciema) saimnieki tēloti kā mantkārīgi kalpu ekspluatētāji, nesaticīgi un aizspriedumaini cilvēki.