AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2024. gada 18. septembrī
Agris Dzenis

Pliķi, ķoniņu brīvciems

(vācu Plicken, Plikken, Freidorf Plikken, krievu Пликкен), arī Pliķu ciems, Pliķu brīvciems, Pliķēni
viens no kuršu ķoniņu brīvciemiem, kas pastāvēja no 14. gs. līdz brīvciemu sadalīšanai 1929.–1939. gadā

Saistītie šķirkļi

  • Dragūni, ķoniņu brīvciems
  • Kalēji, ķoniņu brīvciems
  • kuršu ķoniņi
  • Kurzemes un Zemgales hercogiste
  • Ķoniņi, ķoniņu brīvciems
  • Sausgaļi, ķoniņu brīvciems
  • Vācu ordenis Livonijā
  • Viesalgi, ķoniņu brīvciems
  • Ziemeļi, ķoniņu brīvciems
Pliķu brīvciems. 1929. gads.

Pliķu brīvciems. 1929. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Nosaukums
  • 2.
    Ģeogrāfiskā atrašanās vieta, administratīvā pakļautība
  • 3.
    Izveidošanās cēloņi un iemesli
  • 4.
    Vēsturiskā attīstība
  • 5.
    Demogrāfija un saimniecība
  • 6.
    Pastāvēšanas beigas
  • Multivide 10
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Nosaukums
  • 2.
    Ģeogrāfiskā atrašanās vieta, administratīvā pakļautība
  • 3.
    Izveidošanās cēloņi un iemesli
  • 4.
    Vēsturiskā attīstība
  • 5.
    Demogrāfija un saimniecība
  • 6.
    Pastāvēšanas beigas
Nosaukums

Nosaukums, visticamāk, cēlies no vārda “pliks” (kails), kas atvasināts no ciema iedzīvotāju iesaukas vai arī vietas īpatnībām (klajums, neauglīga zeme). Nostāsti vēsta, ka Tontegodu sentēviem lēnis piešķirts par to, ka viņi kara laikā pliki pārpeldējuši pār upi un atraisījuši ienaidnieku plostus, kā dēļ tie nav varējuši pārcelties pāri upei. Nostāsta variācija – pirmais Tontegode pliks pārpeldējis pār upi, lai veiktu izlūkošanu vai ataicinātu palīgspēkus savam karapulkam.

Ģeogrāfiskā atrašanās vieta, administratīvā pakļautība

Agrāk – Kuldīgas komturija, Kuldīgas virspilskunga tiesa, Kuldīgas apriņķis, tagad – Kuldīgas novada Padures pagasts. Tontegodu dzimtas dzimtīpašums. Līdz 1918. gadam pastāvēja brīvciema pašpārvalde, ko reprezentēja ciema saimnieku ievēlēts brīvciema vecākais jeb burmeistars, kurš administratīvi bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesai, vēlāk – Kuldīgas apriņķa tiesai.

Izveidošanās cēloņi un iemesli

Vieni no senākajiem zināmajiem vietējo iedzīvotāju lēņiem Kurzemē ir piešķirti Tontegodu dzimtai. 1320. gada 6. maijā Daugavgrīvā mestrs Gerhards no Jorkes (Gerhard von Jorke) izlēņoja divus arklus zemes pie Vilgāles ezera un Cērendes upītes Tontegodem (Tontegoden) un viņa mantiniekiem valdījumā uz mūžīgiem laikiem (perpetuo possidendum) ar tādām pašām tiesībām kādām citi ordeņa vasaļi Kursā valda savus lēņus. Dokumentā minēts, ka šo pašu zemi valdījis Tontegodes priekštecis, nelaiķa Kristiāns jeb Krišjānis (Christianus).

Tontegodu dzimtas vārdam iespējami trīs skaidrojumi. Arveds Švābe uzskata, ka Tontegodes vārds cēlies no vecziemeļskandināvu vārdiem tomte ‘mājas gars’ un godi ‘dzimtas vecākais’, ‘priesteris’. Islandē godi bija ne tikai priesteris un tiesnesis, bet arī administratīvais pārvaldnieks. A. Švābe izsaka minējumu, ka Tontegode cēlies no Grobiņas vikingu kolonistiem, vai arī bijis kursis, kam vikingi devuši šādu vārdu. Šāds skaidrojums gan iespējams tikai gadījumā, ja vārdu lasa kā Tontegode, tomēr to var lasīt arī kā Toutegode, jo 14. gs. senrakstos mazo n no u vizuāli nav iespējams atšķirt. Tādā gadījumā vārds nozīmētu ‘Tautgodis’, ko savukārt iespējams traktēt divējādi. Skaidrojums “tautas gods” 14. gs. šķiet maz ticams, jo “tautas” šajā laikā nozīmēja nevis etnisko grupu, bet svešus, pie dzimtas nepiederošus ļaudis. Ticamāks būtu skaidrojums “tautu godētājs”. Vārds “godēšana” vēl 20. gs. kuršu ķoniņu pēcteču vidū apzīmēja viesu cienāšanu ar ēdienu un dzērienu, kā arī mielošanos dzīrēs. Tādēļ, iespējams, ka vārdu “Tautgodis” Tontegodu dzimtas ciltstēvs saņēmis savas izslavētās viesmīlības dēļ.

Pliķu ciema juridiskais dokuments, sastādīts 1320. gada 6. maijā. 13.07.1929.

Pliķu ciema juridiskais dokuments, sastādīts 1320. gada 6. maijā. 13.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Skats uz Pliķu ciemu Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Skats uz Pliķu ciemu Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Plīts Pliķu ciema Anduļu mājās Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Plīts Pliķu ciema Anduļu mājās Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Pliķu ciema apbūve Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Pliķu ciema apbūve Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Jumta latošana Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciemā. 13.07.1929.

Jumta latošana Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciemā. 13.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Turlavas pagasta iedzīvotāji Juris un Marija Šmiti kāzu braucienā Pliķu ciemā. 20. gs. 30. gadi.

Turlavas pagasta iedzīvotāji Juris un Marija Šmiti kāzu braucienā Pliķu ciemā. 20. gs. 30. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Pliķu ciema „Mazanduļi”. 1936. gads.

Pliķu ciema „Mazanduļi”. 1936. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Sievietes no Pliķu brīvciema portrets. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciems. 1895. gads.

Sievietes no Pliķu brīvciema portrets. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciems. 1895. gads.

Autors Jānis Krēsliņš. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. 

Vēsturiskā attīstība

1638. gada 28. aprīlī kopā ar robežu nospraušanu starp Turlavas un Kuldīgas muižām notikusi arī “Viņa Hercoga Gaišības brīvzemnieku Pliķu” robežu vilkšana pēc viņu dokumentos (Siegell und Briefe) atrodamā apraksta. Lēņa grāmatā minētās robežzīmes izrādījās iznīcinātas: brīvzemnieki kā robežzīmes uzrādīja trīs vecu ozolu celmus, apgalvojot, ka te bijuši dokumentā minētie ozoli ar iecirstiem krustiem. To apstrīdēja Vilgāles hercoga muižas zemnieki, teikdami, ka viņi šo zemi daudzus gadus ir apdzīvojuši un lietojuši. Brīvzemnieki paši esot vainīgi, ka viņi par šo lietu tik ilgi ir klusējuši. Uz to brīvzemnieki gan iebilda, ka viņi pēc vecāku nāves nebija pilngadīgi, lai kārtotu šīs lietas. Kad viņi kļuvuši pieauguši, nav klusējuši, bet par to vairākas reizes darījuši zināmu hercogam, taču neesot saņēmuši ziņas, ka hercogs būtu viņu lūgumu ņēmis vērā. Virspilskungs Heinrihs fon Sakens (Heinrich von Sacken) neuzņēmās šajā lietā rast skaidrību, bet lūdza šo lietu izspriest pašam hercogam.

Hercoga Kuldīgas muižas 1678. gada vaku grāmatā ar nosaukumu “brīvzemnieki” (Freybawrenn) ierakstīti Pliķi (Plickenn; trīs saimnieki) ar diviem arkliem zemes.

1738. gadā Kurzemes hercogienei un Krievijas imperatorei Annai (Анна Иоанновна) visu brīvzemnieku – ķoniņu (Samptliche Conigsche Freibauern) – vārdā tika nosūtīts 22 Ķoniņciema, Ziemeļu, Viesalgu, Kalēju un Pliķu saimnieku parakstīts lūgums. Tajā viņi vēstīja, ka, lai arī agrāk viņi tikuši izmantoti tikai pils darbos, tagad viņiem ne tikai jāmaksā vaku nauda un jāiet klaušās, bet arī jāsūta darbinieki uz Ēdas dzelzs cepli, kā dēļ viņi nevarot paspēt laikā paveikt savus lauku darbus un esot novesti galīgā postā. Saimnieki lūdza atcelt vismaz klaušas dzelzs ceplī.

Pliķu ciema saimnieki kopā ar Ķoniņciema, Ziemeļu un Kalēju saimniekiem, kā arī hercoga Turlavas muižas pārvaldnieku bija Lipaiķu evaņģēliski luteriskā dievnama patroni. Dievnams par hercoga līdzekļiem celts ap 1628. gadu uz Ziemeļu brīvciema zemes. Patroni jeb aizbildņi apstiprināja amatā mācītājus un apgādāja tos ar uzturu, pārraudzīja dievnama būvdarbus un uzturēšanu. Saskaņā ar hercogistes likumiem, patronāta tiesības Kurzemes luterāņu baznīcām varēja būt tikai muižniekiem.

Saskaņā ar nostāstiem, 1664. gadā Lipaiķu baznīcas logā ticis ievietots arī Pliķu ciema ģerbonis: kails vīrs, kurš zirga mugurā peld pāri upei. Vitrāža nav ne saglabājusies, ne nozīmēta.

1759. gadā hercoga muižu pārbaudes komisija izskatīja Pliķu Ādama, Ķoniņciema Ķīkāļu Mārtiņa un Viesalgu Anša visu brīvnieku vārdā iesniegto sūdzību par nelikumīgajām klaušām un nodevām. Komisija atzina, ka izlemt šo jautājumu nav tās kompetencē, tomēr aizliedza Kuldīgas muižkungam uzlikt brīvzemniekiem jaunus apgrūtinājumus.

1927. gada 30. janvārī Pliķu ciema Anduļu māju saimnieks Juris Tontegode Saeimas Agrārlietu komisijai iesūtīja lūgumu, kurā lūdza paskaidrot, uz kādu likumu pamata starp ciema saimniecībām varētu sadalīt mežu un iemērīt atsevišķas saimniecības, bet gadījumā, ja tāda likuma nav, parūpēties par tā izdošanu.Līdzīga satura lūgumu nedaudz vēlāk iesniedza Kalējciema un Ķoniņu līdzīpašnieki Pēteris Šmits un Pēteris Tontegode, tādēļ Saeimas Agrārlietu komisija uzdeva Kuldīgas apriņķa mērniekam Konstantīnam Rubulim sagatavot ziņojumu par šo lietu. Rezultātā Saeima 1929. gada 4. maijā izdeva likumu par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu.

Demogrāfija un saimniecība

1761. gadā Pliķos atradās trīs dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja četri saimnieki. 1797. gadā Pliķos atradās četras mājas un mežsarga māja. 1850. gadā Tontegodes bija visu ciema māju saimnieki. To nosaukumi: Vecanduļi, Deģi, Jaunanduļi, Vidussētas. 1853. gadā ciemā dzīvoja 41 ķoniņu kārtai piederīgais (20 vīrieši un 21 sieviete). Ciemā dzīvoja 64 ķoniņu kārtai nepiederošie, no tiem 48 latvieši, četri vācieši un 12 ebreji.

1929. gadā Pliķu ciema bijušais burmeistars J. Tontegode ciema dokumentus glabāja koka kastītēs klētī un pārdot tos muzejam negribēja. Pirmā pasaules kara laikā, dodoties bēgļu gaitās uz Vidzemi, J. Tontegode visus dokumentus ielicis vairākās koka kastītēs, ieracis tos dārzā zem ābeles un parādījis šo vietu saviem bērniem gadījumam, ja viņš pats nepārnākšot.

Iespaidīga ķoniņu senās godības liecība bija “dižais sedlis” – grezni ādas segli Pliķu Vidussētās. 1929. gadā no tā bija saglabājušies tikai ornamentēti misiņa kāpšļi un laužņi. Siksnas un citas ādas daļas sadedzinātas, jo bijušas stipri nolietotas. Saimnieka J. Peniķa tēvatēvs stāstījis, ka “sedlis” esot Peniķu ģimenē jau vairāk nekā četras paaudzes. Tas ticis lietots “dižos godos” – svinīgos gadījumos, kā arī kāzās, līgavas radiem jājot panāksniekos. “Sedlis” bijis rotāts ar ādā iespiestiem ornamentiem kā rozēm vai zvaigznēm, apkalumiem ar iespiestiem ornamentiem un piekārtiem pušķiem no ādas siksnām ar metāla vairodziņiem vidū.

“Dižās saktas” savām līgavām saderinoties bieži dāvināja līgavaiņi, kas saktu iepriekš pasūtīja rotkalim. Pliķu Jaunanduļos 1925. gadā glabājās “dižā sakta sidrabene” ar divu sadotu roku attēlu un iegravētu uzrakstu: “No Plikkes – Andules Adam Tontegut, 1843.”

Pliķu ciema mājām raksturīga īpatnība bija mūra pagrabs, kas izbūvēts zem istabas.

Senākās un vizuāli savdabīgākās brīvciemu ēkas bija Ķoniņu un Pliķu ciemā 1929. gadā sastopamās daudzās ap 150 gadus vecās klētiņas – pakšķu guļbūves ar salmu jumtiem. Daudzu klētiņu durvis bija rotātas ar kokgriezumiem un dekoratīviem krāsojumiem.

Pēc brīvciema sadalīšanas 1933. gadā Pliķu ciemā bija deviņas mājas: Jaunanduļi (vēlāk Viņsētas 64,131 ha), īpašnieki Kristaps, Mārtiņš, Žanis, Juris un Līze Tontegodi; Mazanduļi (vēlāk Novadnieki; 19,971 ha), īpašnieks Ādams Tontegode; Deģi (71,772 ha), īpašnieki Andrejs un Mārtiņš Tontegodes, Ieva un Marija Peniķes, Anna Vintere un Kate Volkovska; Jaunvidussēta (vēlāk Turaidas; 16, 494 ha), īpašnieks Kristaps Tontegode; Vidussēta (vēlāk Brīvnieki; 58,029 ha), īpašnieks Jēkabs Peniķis; Lejas (vēlāk Pliķi; 18,034 ha), īpašnieks Jēkabs Tontegode; Anduļi (51,286 ha), īpašnieks Juris Tontegode; Vecanduļi (119,544 ha), īpašnieki Kristaps Totegode un Kate Valtere; Lejasvidussēta (vēlāk Uzvarnieki; 11,330 ha), īpašnieces Baba Tontegode un Līze Valāte; kopīpašums – kapsēta un lopu dzirdināšanas laukums (0,589 ha); pavisam – 431,180 ha.

1935. gadā Pliķos bija 47 iedzīvotāji (18 vīrieši un 29 sievietes). Izņemot vienu laukstrādnieci no Polijas, visi iedzīvotāji bija latvieši.

Pastāvēšanas beigas

Brīvciemi tika sadalīti viensētās pēc 1929. gada 4. maijā Saeimas izdotā Likuma par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās. Sadalot zemi, tā pēc iespējas tika iemērīta vienā gabalā, pieļaujot pļavu un mežu starpgabalus. Zemes iemērīšana tika pabeigta 1933. gadā, bet viensētu ierakstīšana zemesgrāmatās turpinājās līdz 1939. gadam. Ēku pārcelšana uz jauniemērīto zemi zināma tikai vienā gadījumā – Ķoniņciema Dižgaiļu saimniecībā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā ciema iedzīvotāji pakāpeniski pārcēlās uz kolhoza ciematu Turlavu un citām vietām. Pēdējās ēkas sabruka 20. gs. 70. gados. Ir saglabājušies daži dzīvojamo ēku mūra pamati ar pagrabiem, kā arī ciema kapsēta.

Multivide

Pliķu brīvciems. 1929. gads.

Pliķu brīvciems. 1929. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Pliķu ciema juridiskais dokuments, sastādīts 1320. gada 6. maijā. 13.07.1929.

Pliķu ciema juridiskais dokuments, sastādīts 1320. gada 6. maijā. 13.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Skats uz Pliķu ciemu Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Skats uz Pliķu ciemu Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Plīts Pliķu ciema Anduļu mājās Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Plīts Pliķu ciema Anduļu mājās Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Pliķu ciema apbūve Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Pliķu ciema apbūve Kuldīgas apriņķa Turlavas pagastā. 19.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Rudzu pļauja Pliķu ciema „Anduļos”. 28.07.1939.

Rudzu pļauja Pliķu ciema „Anduļos”. 28.07.1939.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Jumta latošana Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciemā. 13.07.1929.

Jumta latošana Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciemā. 13.07.1929.

Fotogrāfs Pēteris Sērmūkslis. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Turlavas pagasta iedzīvotāji Juris un Marija Šmiti kāzu braucienā Pliķu ciemā. 20. gs. 30. gadi.

Turlavas pagasta iedzīvotāji Juris un Marija Šmiti kāzu braucienā Pliķu ciemā. 20. gs. 30. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Pliķu ciema „Mazanduļi”. 1936. gads.

Pliķu ciema „Mazanduļi”. 1936. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Sievietes no Pliķu brīvciema portrets. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciems. 1895. gads.

Sievietes no Pliķu brīvciema portrets. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Pliķu ciems. 1895. gads.

Autors Jānis Krēsliņš. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. 

Pliķu brīvciems. 1929. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Kuldīgas novada muzejs. 

Saistītie šķirkļi:
  • Pliķi, ķoniņu brīvciems
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Dragūni, ķoniņu brīvciems
  • Kalēji, ķoniņu brīvciems
  • kuršu ķoniņi
  • Kurzemes un Zemgales hercogiste
  • Ķoniņi, ķoniņu brīvciems
  • Sausgaļi, ķoniņu brīvciems
  • Vācu ordenis Livonijā
  • Viesalgi, ķoniņu brīvciems
  • Ziemeļi, ķoniņu brīvciems

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Dzenis, A., Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā, Rīga, Domas spēks, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Peniķe, I. (sast.), Kuršu ķoniņi cauri paaudzēm, Rīga, Madris, 2019.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Peniķe, I. (sast.), Ķoniņu brīvciemi. Nematrikulētā kuršu muižniecība Kuldīgas apkārtnē, Rīga, Biedrība “Kuršu brīvciemi”, 2022.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Švābe, A., ‘Kuršu ķoniņi un novadnieki’, Straumes un avoti, Rīga, A. Gulbis, 1938, 115.–348. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Agris Dzenis "Pliķi, ķoniņu brīvciems". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/194178-Pli%C4%B7i,-%C4%B7oni%C5%86u-br%C4%ABvciems (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/194178-Pli%C4%B7i,-%C4%B7oni%C5%86u-br%C4%ABvciems

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana