Ciema nosaukums cēlies no pirmā lēņavīra vārda vai iesaukas “Dragūns” (Draggun). Vēsturnieks Arveds Švābe uzskatīja, ka Dragūna vārds norāda uz viņa dienestu ordeņa vieglajā kavalērijā – dragūnu vienībās. Viņam oponēja krievu vēsturniece Livonijas leimaņu vēstures pētniece Jevgēņija Nazarova (Евгения Львовна Назарова), norādot, ka dragūnu vienības Eiropas armijās sāka veidoties krietni vēlāk – 16. gs. otrajā pusē.Iespējams, dzimtas vārds bijis vācu dota iesauka, kas atvasināta no vārda draken (‘pūķis’). Kopš 19. gs. 30. gadiem Dragūnu ciema brīvnieki lietoja uzvārdu Vidiņš.

Agrāk – Kuldīgas komturija, Kuldīgas virspilskunga tiesa, Kuldīgas apriņķis, tagad – Kuldīgas novada Rumbas pagasts. Dragūnu (kopš 19. gs. 30. gadiem – Vidiņu) dzimtas dzimtīpašums. Līdz 1918. gadam pastāvēja brīvciema pašpārvalde, ko reprezentēja ciema saimnieku ievēlēts brīvciema vecākais jeb burmeistars, kurš administratīvi bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesai, vēlāk – Kuldīgas apriņķa tiesai.

Ciems izveidojās uz izlēņotas zemes no lēņavīra pēcnācējiem. 1503. gada 20. decembrī Cēsīs mestrs Volters fon Pletenbergs (vācu Wolter von Plettenberg, latīņu Gualterus Plettenbergius) divus arklus zemes pie Ventas un Ēdas upēm piešķīra lēņos Dragūnam. Šo zemi Dragūns varēja izmantot tāpat kā viņa priekšteči, kas to “agrāk un līdz šim laikam ir brīvi apdzīvojuši un lietojuši”. Jēdziens “priekšteči” (viduslejasvācu forvader), nevis “vecāki”, liecina, ka dzimta šo valdījumu lietojusi jau izsenis. Dokumentā ir minēti konkrēti lēņavīra pienākumi – ar vienu zirgu sekot Kuldīgas komturam kara gaitās un vajadzības gadījumā ar savu zirgu būt gatavam doties arī ceļa gaitās (viduslejasvācu wegevarth), ar ko domāts vēstneša dienests un ceļotāju apsardze.

Kuldīgas virspilstiesas brīvnieki varēja zemi ne tikai saņemt dāvinājumā, bet arī pirkt. 1627. gadā Dragūnu brīvzemnieki (Freypauren Draggunen) nopirka no hercoga Jēkaba (Jakob Kettler) daļu Sarķenes zemes un pļavu pie Ēdas upes un Dragūnu zemes vecajām robežām par diviem vēršiem, mucu medus un diviem pudiem vaska. Šī zeme Dragūniem ierādīta viņu mežsarga un tiesneša klātbūtnē.

Hercoga nenoteiktība brīvnieku gaitu un nodevu veidu un apjoma noteikšanā atklājās atbildē Jurģa Dragūna lūgumam: Jurģis ziņoja, ka viņa priekšteči no hercoga žēlastības saņēmuši divus arklus zemes. Te atklājās viņa nezināšana par lēņu īsto izcelsmi, jo zeme nebija hercoga žēlastības dāvana, bet ordeņa lēnis. Tālāk Jurģis vēstīja, ka viņš un pieci brāļi Dragūni pēc vecāku nāves bija mazgadīgi. Pēc pilngadības sasniegšanas Jurģis uzņēmās apsaimniekot vienu arklu, bet pusi no otra arkla ar hercoga atļauju aizņēma vācu mežsargs Andreass Dreiers (Andreas Dreyer). Kad arī pārējie brāļi bija pieauguši, Jurģis lūdza ļaut tiem apsaimniekot visu zemi. Hercogs 1669. gada 30. augusta rezolūcijā noteica, ka lūdzējam par tukšo arklu, ja viņš to grib apdzīvot, jāsūta muižas darbos viens strādnieks ar zirgu, bet par otru viņam jāpilda brīvzemnieka dienests un jādod pienācīgās nodevas. Kā izpaudās šis dienests un kādas bija nodevas, hercogs nav paskaidrojis. Acīmredzot to noteikšana tika atstāta virspilskungu un muižkungu ziņā.

Hercoga Kuldīgas muižas 1678. gada vaku grāmatā ar nosaukumu “brīvzemnieki” (Freybawrenn) ierakstīti Vecdragūni (Wetz Dragun; divi saimnieki) ar vienu arklu zemes.

1707. gada vaku grāmatā ierakstīts, ka Dragūniem jāved pasts no Skrundas līdz Kuldīgai, tādēļ klaušas un jātnieku nauda no viņiem netika prasīta. Pastnieku uzturam pārējie brīvzemnieki deva naudu, pārtiku un elpi. Pasta jātnieku pienākumus Dragūni pildīja līdz Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanas beigām.

Dragūnam izlēņotās zemes robežu aprakstā ordeņa rakstvedis kā pašsaprotamu lietu minējis arī svēto mežu, sauktu Elkavalks (hillige busch genomet Elkewalke). 20. gs. 60. gados vēsturnieks Edgars Dunsdorfs Zviedrijas valsts arhīvā starp Vācu ordeņa Livonijā dokumentiem atrada Dragūnu svētā meža plāna uzmetumu, kas tapis 15. gs. beigās vai 16. gs. sākumā. Plāns, iespējams, izgatavots, lai stingri ievērotu svētā meža robežas un nejauši nenodarītu svētvietai kādu kaitējumu.

1797. gadā pastnieku Dragūnu ciemā atradās četras mājas. Salīdzinot ar 1678. gadu, māju skaits bija palielinājies par divām, kas izskaidrojams ar māju dalīšanu starp mantiniekiem.

1850. gadā Dragūnciemā visu māju saimnieku uzvārds bija Vidiņš. Šis ir vienīgais gadījums, kad kuršu ķoniņi nezināmu iemeslu dēļ sev kā uzvārdu nav paturējuši ciltstēva vārdu. Māju vārdi bija: Burmeistari, Gudrie, Ventgaļi, Kaufmaņi. 1853. gadā ciemā dzīvoja 41 ķoniņu kārtai piederīgais (18 vīrieši un 23 sievietes). Ciemā dzīvoja arī 19 ķoniņu kārtai nepiederīgie, no tiem deviņi vācieši, septiņi latvieši un trīs ebreji. 1855. gadā Dragūnu brīvciems pilnībā nodedzis. Kopā ar ēkām sadegušas visas mantas, kā arī rotaslietas. 1861. gadā Dragūnos bija četras mājas, kas visas piederēja Vidiņiem.

Pēc brīvciema sadalīšanas 1933. gadā Dragūnu ciemā atradās septiņas viensētas: Kalēji (47,027 ha), īpašnieki Ernests un Mārtiņš Vidiņi; Gudrie (117,271 ha), īpašnieces Līze un Ieva Vidiņas; Ventmaļi (bijušie Burmeisteri; 136,087 ha), īpašniece Līze Pētersone; Novadnieki (bijušie Dižkaufmaņi; 65,653 ha), īpašniece Līze Vidiņa; Mazkaufmaņi (56,626 ha), īpašnieki Juris un Grieta Tontegodes un Eda Tomševica; amatnieka saimniecība Šalkas (1,499 ha), īpašnieks Ernests Vidiņš; Strautmaļi (19,484 ha), īpašniece Eda Vidiņa; kopīpašums – kapsēta (0,782 ha); pavisam – 444,429 ha.

1935. gadā visi 44 Dragūnu iedzīvotāji bija latvieši.

Brīvciemi tika sadalīti viensētās pēc 1929. gada 4. maijā Saeimas izdotā Likuma par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās. Sadalot zemi, tā pēc iespējas tika iemērīta vienā gabalā, pieļaujot pļavu un mežu starpgabalus. Zemes iemērīšana tika pabeigta 1933. gadā, bet viensētu ierakstīšana zemesgrāmatās turpinājās līdz 1939. gadam. Ēku pārcelšana uz jauniemērīto zemi zināma tikai vienā gadījumā – Ķoniņciema Dižgaiļu saimniecībā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā ēkas pārbūvētas vai nojauktas. Saglabājusies ciema kapsēta.