Nosaukums, visticamāk, cēlies no vārda “ziemeļi” un norāda uz ciema novietojumu attiecībā uz Ķoniņciemu.

Agrāk – Kuldīgas komturija, Kuldīgas virspilskunga tiesa, Kuldīgas apriņķis, tagad – Kuldīgas novada Turlavas pagasts. Šmēdiņu dzimtas dzimtīpašums. Līdz 1918. gadam pastāvēja brīvciema pašpārvalde, ko reprezentēja ciema saimnieku ievēlēts brīvciema vecākais jeb burmeistars, kurš administratīvi bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesai, vēlāk – Kuldīgas apriņķa tiesai.

Ciems izveidojās uz Šmēdiņu dzimtai izlēņotās zemes. Lēņa grāmatas nav saglabājušās. Andreja Šmēdiņa (Andres Smedes) zeme pirmoreiz minēta 1500. gadā, Peniķim dāvinātās zemes robežu aprakstā.

1560. gadā Kuldīgas komturs Heinrihs Stedings (Heinrich Steding) pārdeva ķoniņiem Šmēdiņiem (koniges Smeden) – brāļiem Jurģim, Mārtiņam un Andrejam – zemesgabalu, sauktu par Nātrasgrīvas deksni jeb izdeguša meža gabalu, pie Bīskapa ceļa un Rīvas upītes. Šajā pirkšanas un pārdošanas līgumā minēta kāda Nātrasgrīvas dekšņa daļa, kas jau agrāk pārdota kuršu ķoniņam Kristapam. Kristapa zemes gabalu tāpat kā deksnī esošo zemnieku pļavu robežas Šmēdiņi nedrīkstēja aizskart. Pirktā zeme, atšķirībā no izlēņotās, bija lēņavīru pilns īpašums. Spēja iegādāties zemi liecina par Šmēdiņu turību, bet fakts, ka Šmēdiņi kā pirmie bez Peniķiem nodēvēti par ķoniņiem, liecina par viņu iespējamo izcelsmi no Peniķiem–Surkantiem vai saradošanos ar tiem.

“Ziemeļu” vārds rakstos pirmoreiz minēts 1579. gadā, kad Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers (Gotthard Kettler) piešķīra Ziemeļu brīvzemniekiem (Freybawren Semel) pļavu. Apdzīvotas vietas nosaukums šajā gadījumā attiecināts arī uz tās iedzīvotājiem.

1621. gada rudenī Viesalgu brīvzemnieku Bundžu Jurģa un Andreju Anša zemes strīda iztiesāšanā zemes apskatē piedalījušies Kalēju, Šmēdiņu un Ķoniņu tiesneši kopā ar Kuldīgas muižkungu, virspilskunga tiesas sekretāru un hercoga mežsargu.

1625. gadā hercogs Frīdrihs (Friedrich Kettler) norīkoja komisiju, kam jānovelk robežas starp Heinriha fon Sakena (Heinrich von Sacken) un “Mūsu Ziemeļu zemnieku zemēm”, “ievērojot Mūsu un Mūsu ļaužu tiesības”. Šīs komisijas darbībai nebija rezultātu, tādēļ 1627. gada 15. martā hercogs nozīmēja jaunu komisiju un uzdeva muižu pārraugam jeb fiskālim Bartolomejam Šilleram (Bartholomaeus Schiller) uzraudzīt komisiju un protokolēt tās darbību.

1738. gadā Kurzemes un Zemgales hercogienei un Krievijas ķeizarienei Annai (Анна Иоанновна) visu brīvzemnieku – ķoniņu (Samptliche Conigsche Freibauern) – vārdā tika nosūtīts 22 Ķoniņciema, Ziemeļu, Viesalgu, Kalēju un Pliķu saimnieku parakstīts lūgums.

1760. gadā hercogs Kārlis (Karl Christian Joseph Ignaz Eugen Franz Xaver von Sachsen) muižu komisijai uzdeva izmeklēt, uz kuriem Kuldīgas brīvzemniekiem attiecas lēņa grāmatas un privilēģijas, kas dotas viņu senčiem, un vai starp brīvzemniekiem ir tādi ļaudis, uz kuriem tās neattiecas. Šis hercoga rīkojums bija reakcija uz Tontegodu jeb Pliķu, Kalēju, Viesalgu, Peniķu jeb Surkantu un Ziemeļu lūgumu saglabāt viņu senčiem piešķirtās privilēģijas.

1885. gada 24. septembrī Ziemeļu brīvciema burmeistars G. Peniķis ar visas ciema kopienas piekrišanu izdeva apliecību, kas atļāva kurpniekam no Ziemeļu ciema Kārlim Šmēdiņam līdz 1886. gada 24. septembrim uzturēties Tukuma apriņķī, bet pēc šī laika apritēšanas viņam atļauja atkal jāpagarina Ziemeļu ciema pārvaldē. Šī apliecība bija apzīmogota ar Ziemeļu brīvciema zīmogu. Uz tā bija attēlots brīvciema ģerbonis pēc Lipaiķu baznīcas vitrāžas attēla parauga: jātnieks, kam nopakaļ skrien divi medību suņi, un uzraksts “Seemelen Wappen”. Apakšā atradās abreviatūra “A. S.”, kas, visticamāk, bija ciema ciltstēva A. Šmēdiņa iniciāļi.

1664. gadā Lipaiķu baznīcas logos tika ievietotas vitrāžas ar četru ķoniņu ciemu ģerboņiem. Ziemeļu un Kalēju ciemu ģerboņi Lipaiķu baznīcas logos ir saglabājušies līdz mūsdienām, un tās ir vienas no senākajām Kurzemes baznīcu vitrāžām.

Hercoga Kuldīgas muižas 1678. gada vaku grāmatā ar nosaukumu “brīvzemnieki” (Freybawrenn) ierakstīti Ziemeļ-Mauļi (Seemel Maul; seši saimnieki) ar diviem arkliem zemes, un Lauk-Ziemeļi (Laucke Seemel; četri saimnieki) ar vienu arklu zemes. Vaku grāmatā arī teikts, ka Lauk-Ziemeļi un Ziemeļ-Mauļi ar 1664. gada hercoga pavēli bijuši norīkoti ogļu vešanai Turlavas dzelzsceplim.

Ziemeļu ciems ir viens no divdaļīgajiem ķoniņu ciemiem, kura daļas ar dažādiem nosaukumiem minētas dokumentos. Tas liecina par atsevišķu sētu izdalīšanos senatnē, pēc kā jaunās sētas sāka grupēties ap diviem kodoliem.

1761. gadā Ziemeļu ciemā bija četras dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja seši saimnieki. 1797. gadā minēti Ziemeļi ar Laukziemeļu un Ziemeļu daļu, kurās kopā bija sešas atsevišķas mājas un brīvciema mežsarga māja. Šmēdiņš no Ziemeļiem 1801. gadā bija dzirnavnieks Vilgālē netālu no Lipaiķiem, 1850. gadā Ziemeļu brīvciemā visvairāk saimnieku bija ar ciltstēva uzvārdu Šmēdiņš, tomēr divās sētās saimniekoja Tontegodes un Vidiņi. Burmeistars bija Jēkabs Šmēdiņš. Mājas: Burmeistari, Vidussētas, Viņgali, Otrļauži, Kalnalaukziemeļi un Lejaslaukziemeļi. 1853. gadā Ziemeļos dzīvoja 10 vīrieši un 31 sieviete, pavisam 61 ķoniņu kārtai piederīgais. Ciemā dzīvoja 55 ķoniņu kārtai nepiederošie, no tiem 40 latvieši un 15 vācieši. 1861. gadā Ziemeļu un Laukziemeļu ciemos bija sešas mājas. Trīs no tām piederēja Šmēdiņiem, viena – Peniķiem, viena – Vidiņam, viena – Tontegodem.

No visiem brīvciemiem tikai Ziemeļu un Sausgaļu ciemos daudzie aramzemes un pļavu starpgabali bija likvidēti jau pirms Pirmā pasaules kara. Ziemeļu brīvciema zeme pēc ciema saimnieku iniciatīvas 1904. gadā tika arī uzmērīta un izgatavots tās plāns.

Andrejs Tontegode no Ziemeļciema 1929. gadā stāstīja, ka jaunībā daudz interesējies par brīvciemu vēsturi un kopā ar Ķoniņciema saimnieku Juri Vidiņu pētījuši vecos rakstus. Jaunkrūķiņu mājās viņi atraduši kādu vecu biezu kladi – brīvciemu vēsturisko hroniku, ko vācu valodā bija sarakstījis Šmēdiņš no Ziemeļbrīvciema. Par senatni ar viņiem kopā interesējies arī kāds Bergholcs no Sausgaļiem, Kuldīgas kroņa palātas ierēdnis, kurš tāpat tulkojis un krājis dokumentus.

Pēc brīvciemu sadalīšanas 1933. gadā Ziemeļu ciemā bija sešas viensētas: Dižziemeļi (71,762 ha), īpašnieki Ernests un Anna Šternbergi; Vidussētas (vēlāk Gravas; 54,923 ha), īpašnieks Jānis Šmits; Kristapi (vēlāk Upmalas; 62,996 ha), īpašniece Līze Šmite; Ziemeļi (67,682 ha), īpašnieki A. Tontegodes mantinieki; Ceļarāji (11,734 ha), īpašnieks Jānis Jansons; Dreiera pļava (4,400 ha), īpašnieks Ādolfs Dreiers; kopīpašums – kapsēta (0,240 ha); ciema zemes kopplatība bija 273,707 ha.

1935. gadā Ziemeļu ciemā dzīvoja 35 cilvēki, no tiem divi laukstrādnieki no Polijas un trīs katoļi no suitiem.

Brīvciemi tika sadalīti viensētās pēc 1929. gada 4. maijā Saeimas izdotā Likuma par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās. Sadalot zemi, tā pēc iespējas tika iemērīta vienā gabalā, pieļaujot pļavu un mežu starpgabalus. Zemes iemērīšana tika pabeigta 1933. gadā, bet viensētu ierakstīšana zemesgrāmatās turpinājās līdz 1939. gadam. Ēku pārcelšana uz jauniemērīto zemi zināma tikai vienā gadījumā – Ķoniņciema Dižgaiļu saimniecībā.

Vairums Ziemeļu ciema māju tika pamestas un sabruka padomju okupācijas, kolhozu pastāvēšanas laikā, 20. gs. 50.–70. gados. Līdz mūsdienām ir saglabājusies Ziemeļu māju dzīvojamā ēka un kūts, kā arī ciema kapsēta.