Turlavas vēsture ir ļoti sena, tās meži un lauki bija seno kuršu mājvieta jau krietnu laiku pirms krustnešu iebrukuma. Ir apzinātas seno apmetņu vietas Sāmiešos (9.–10. gs.), ugunskapi Birzgaļos (11.–14. gs.), Kundu un Lipaiķu pilskalni. Senākais rakstītās vēstures avots ir 1253. gada Kursas sadales līgums, kurā pirmoreiz parādās mūsdienās pazīstamie nosaukumi – Turlava, Lībiņi, Lipaiķi. Zemes ieguva Livonijas ordenis un sāka veidot attiecības ar vietējiem novadu vecākajiem. Atšķirībā no bruņiniekiem piešķirtajiem lēņiem, kas vēlāk kļuva par pamatu muižu izveidei, kuršu vecākie saglabāja savu daļēji priviliģēto stāvokli kā novadu pārvaldītāji un karadraudzes vadītāji ar garantētu personisko zemes īpašumu. Lēņu grāmatas (vecākās zināmās izsniegtas Tontegodes (1320. gads) un Peniķu (1439. gads) dzimtām) kļuva par pamatu viņu un viņu ģimeņu īpašajam statusam. Kuršu ķoniņi bija pilnīgi noteicēji pār izlēņoto zemi, zemi apstrādāja kopīgi, dzimta veidoja ciema kopienu. Livonijas ordeņa laikā bijušajā Lipaiķu pilsnovadā pastāvēja četri kuršu ķoniņu brīvciemi – Pliķi, Ziemeļi, Kalēji, Ķoniņi –, kas kopā aizņēma 1852 ha plašu teritoriju. Tie saglabājās kā savdabīgi teritoriālie, administratīvie un saimnieciskie veidojumi arī Kurzemes un Zemgales hercogistes un Krievijas Impērijas valdīšanas laikā. 1929. gadā saistībā ar zemes reformu Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu viensētās. Kurzemes hercoga Frīdriha Ketlera (Friedrich Kettler) valdīšanas laikā Turlava ieguva savu baznīcu (1630), Lipaiķu centrs kļuva par mācītājmuižu līdzās Turlavas kroņa muižai. Hercoga Jēkaba Ketlera (Jacob Kettler) laikā Turlavas pusē veidojās pirmās manufaktūras un darbnīcas – dzelzs apstrāde, lielgabalu liešana, naglu kalšana, izmantojot arī vietējo purva rūdu. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā Turlava administratīvi ietilpa Kuldīgas draudzes novadā, pēc iekļaušanas Krievijas Impērijā – guberņas pilskunga iecirknī, 19. gs. pēc apriņķu un pagastu izveidošanas – Kuldīgas apriņķī. Kopš 20. gs. 60. gadiem Turlavā iekļauta daļa no bijušā Aizputes un Klosteres pagasta. Turlavas vēsture saistīta ar atrašanos Aizputes bīskapijas sastāvā. Klosteres zemes viduslaikos piederēja franciskāņu mūku ordenim un tādēļ netika nodotas lēņu valdīšanā, līdz ar to Aizpute un Klostere nepārgāja muižnieku rokās kā privātīpašums, bet paturēja valsts muižas raksturu. 20. gs. sākumā mūsdienu Turlavas pagastā bija Jāmaiķu, Ķikuru, Maras, Turlavas muiža un Lipaiķu mācītājmuiža. Agrārās reformas laikā muižu zemes tika sadalītas jaunsaimniecībās. 1935. gadā Turlavas pagasta platība bija 95,8 km2, 247 saimniecības. 1945. gadā Turlavā tika izveidota Induļa ciema padome, Klosterē – Klosteres un Maras ciema padome, bet pagasti 1949. gadā tika likvidēti. 1954. gadā Induļa ciemam pievienoja Turlavas un Vārdupes ciemu, 1966. gadā Induļa ciemu pārdēvēja par Turlavas ciemu. 1968. gadā Turlavas ciemam pievienoja lielāko daļu Klosteres ciema, bet 1977. gadā – daļu Basu ciema, bet daļu Turlavas ciema pievienoja Laidu ciemam. Padomju okupācijas laikā pirmie kolhozi bija ”Zelta vārpa”, ”Vienība”, ”Sarkanā zvaigzne”, ”Druva”, ”Brīvais zemnieks”, ”Boļševiks”, ”Dzintars”, kurus 1963. gadā apvienoja vienā kolhozā – ”Turlava”, bet 1984. gadā to sadalīja divos kolhozos – ”Dzintars” un ”Druva”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kolektīvā saimniekošana tika izbeigta, zemi privatizēja un izveidoja saimniecības. 1990. gadā ciemu pārdēvēja par pagastu un 2009. gadā pagastu kā administratīvu teritoriju iekļāva Kuldīgas novadā.