Turlavas pagasts atrodas Latvijas rietumos, Kurzemē, un ir viena no Kuldīgas novada administratīvajām teritorijām tā dienvidaustrumos. Attālums līdz novada administratīvajam centram Kuldīgai – 20 km, līdz valsts galvaspilsētai Rīgai – 160 km.

Robežojas ar Kuldīgas novada Gudenieku, Kurmāles, Snēpeles un Laidu pagastu un Dienvidkurzemes novada Lažas un Kazdangas pagastu.

Turlavas pagasta teritorija ir 124 km². Lielākās apdzīvotās vietas ir Turlava (pagasta administratīvais centrs), Ķikuri, Grantiņi, Jāmaiķi, Maras, Klostere, kā arī kādreizējie kuršu ķoniņu brīvciemi – Ķoniņciems, Ziemeļciems, Kalējciems, Pliķi.

2000. gadā tika apstiprināts Turlavas pagasta ģerbonis – sudraba laukā sarkans zirgs ar jātnieku (karognesēju), bet 2001. gada 18. novembrī tika iesvētīts pagasta karogs.

Turlavas pagastā 2021. gadā bija reģistrēti 810 iedzīvotāji (6,7 iedzīvotāji uz km²). Iedzīvotāju skaitam ir tendence samazināties: 2000. gadā bija 1155, 2008. gadā – 1008, 2012. gadā – 971 iedzīvotājs.   

1935. gadā Turlavas pagastā dzīvoja 1551 iedzīvotājs. Padomju okupācijas varas iestādes 1941. gada 14. jūnijā deportēja 17 Turlavas pagasta iedzīvotājus, bet 1949. gadā – 127 iedzīvotājus. 20. gs. otrajā pusē, kolektīvās saimniekošanas laikā, lielāka iedzīvotāju koncentrācija bija divos ciematos – Turlavā un Ķikuros. Pēc kolhozu likvidācijas tika izveidota 551 saimniecība.

Iedzīvotāju pamatnodarbošanās – lauksaimniecības produktu audzēšana un realizācija, mežsaimniecība. Darbavietas nodrošina arī valsts pārvaldes, pašvaldības, izglītības un apkalpojošās sfēras iestādes.

Galvenā saimnieciskā darbība Turlavas pagastā saistīta ar mežu un lauksaimniecības zemju izmantošanu. Izveidotas vairāk nekā 100 zemnieku saimniecības, kuras nostabilizējušās un turpina attīstību lauksaimniecības produktu audzēšanā, pārstrādē un realizācijā. Daļa iedzīvotāju ir nodarbināti savās piemājas saimniecībās vai individuālajos uzņēmumos. Atsevišķu saimniecību specializācija saistīta ar biškopību, dīķsaimniecību, mežizstrādi, būvniecību vai viesu izmitināšanu. SIA “Gut Marren Hof” nodarbojas ar tūrismu un viesu izmitināšanu atjaunotajā Maras muižā. Biedrība “Turlavas mednieks” nodarbojas ar medību saimniecību, bet zemnieku saimniecība “Baļļas” – ar biškopību. 

Turlavas un Ķikuru ciemā katrā ir veikals.

Turlavas pagastā ir attīstīta transporta infrastruktūra. Teritoriju šķērso pirmās šķiras autoceļš Kuldīga–Aizpute–Līči (P112) un otrās šķiras autoceļi Ķikuri–Alsunga (VI289), Turlava–Valtaiķi (VI295), Ķikuri–Rude (VI266). Pagasta dienvidaustrumu robežā nelielā posmā ir autoceļš Snēpele–Kazdanga (VI296). Autoceļu kopgarums pagastā – 70,476 km. Iedzīvotājiem pieejami sabiedriskā transporta pakalpojumi, skolēnu pārvadājumi tiek veikti ar pašvaldības autobusu. Līdz 2022. gada septembrim darbojās Turlavas pasta nodaļa, kas apkalpoja arī apkārtējo pagastu iedzīvotājus.

Pagastā tiek nodrošināti mobilie sakari un interneta pārklājums.

Izglītības pirmsākumi saistīti ar veco skolu mācītājmuižā. Baznīca uzturēja skolotāja amatu, rūpējās par bērnu kristīgu audzināšanu. 1929. gada rudenī Turlavas centrā tika atklāta jauna divstāvu ēka, kas būvēta tieši kā skola. Skolā bija 6 klases, 4 skolotāji, 36 skolēni. Pēc Otrā pasaules kara tā tika pārveidota par septiņgadīgo skolu, bet 1962. gadā – par astoņgadīgo. Skolēnu skaitam palielinoties, tika izbūvēts 3. stāvs. Blakus skolai 1982. gadā sāka darboties kolhoza bērnudārzs “Dzintariņš”.

Sporta laukumu pie skolas izmanto gan skolēni, gan pagasta iedzīvotāji. Tiek rīkoti turnīri, sporta dienas un sporta svētki, kopš 2001. gada notiek Turlavas skrējiens. 

Turlavas kultūras nams atrodas bijušajā Lipaiķu mācītājmuižas dzīvojamā ēkā, kurā notiek pasākumi un pašdarbības kolektīvu mēģinājumi. Vasaras sezonā aktivitātes notiek brīvdabā – Dižgaiļu parka estrādē. Pagasta kultūrvidi papildina un veido Kuldīgas Galvenās bibliotēkas struktūrvienības – Turlavas bibliotēka (dibināta 1946. gadā) atrodas Turlavas ciemata centrā, bet Ķikuru bibliotēka (dibināta 1945. gadā) atrodas Ķikuru ciema centrā; bibliotēkas organizē izstādes un pasākumus, kā arī ikvienu interesentu nodrošina ar nepieciešamo informāciju un literatūru. Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, atjaunošanu un popularizēšanu nodrošina biedrības “Kuršu brīvciemi” un “Dižavots”, sabiedriskās dzīves pasākumus organizē biedrības “Dzīvotprieks” un “Ezers”. Biedrības nodibināja Klosteres Sv. Pētera evanģēliski luterisko draudzi un Lipaiķu evanģēliski luterisko draudzi. Iedzīvotājiem veselības pakalpojumus iespējams saņemt ģimenes ārsta praksē Turlavā vai apmeklējot speciālistus reģiona pilsētās. Turlavā darbojas aptieka.

Pagasta teritorija atrodas Rietumkursas augstienes Kurmāles un Bandavas paugurainē un Apriķu līdzenumā. Virsas augstums rietumu daļā ir 40–60 m virs jūras līmeņa, austrumu daļā – 70–90 m virs jūras līmeņa. Latvijas agroklimatiskajā rajonēšanā tā ietilpst mitrajā Kurzemes rajonā, mēreni siltajā apakšrajonā. Mainīgs nokrišņu daudzums pa sezonām un arī gadiem. Rietumkursas augstienē augsnes cilmiezi veido morēnas (māls un smilšmāls), fluvioglaciālie (smilts) un limnoglaciālie (smilts un māls) nogulumi. Tajās teritorijās, kur dominē līdzens un līdzeni viļņots reljefs ar vidēji iekultivētām velēnu podzolaugsnēm un velēnu virspusēji glejotām augsnēm, sastopamas plašākās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. No pagasta kopplatības lauksaimniecības zemes aizņem apmēram 60 % (6831 ha). Purvi veidojušies starppauguru un ielejveida pazeminājumos un kopā ar krūmājiem aizņem 517 ha.  Meži aizņem 33 % (4096 ha). Mežu masīvā paceļas viens no varenākajiem kuršu pilskalniem – Kundu pilskalns. No dienvidiem un dienvidaustrumiem to sargā tā saucamā Elles grava – dziļa ieplaka ar vairākiem purvainiem ezeriņiem. Pilskalna rietumu daļā atrodas Bezdibens ezers – neliels, bet dziļš ezers, no kura iztek strautiņš ar dzidru ūdeni. 

Turlavas pagasta teritorija robežojas ar Vilgales ezeru, kas atrodas Kurmāles pagastā. No ezera iztek Rīvas upe (kopgarums 53 km, tek cauri Turlavai, tās pietekas – Bēršupīte un Mara – ietek Baltijas jūrā pie Jūrkalnes). Pagasta dienvidu daļā, mežainā apvidū, no dīķu kaskādes sākas Skaldas labā pieteka Lapupe, saukta arī Turlava. Iekšējie ūdeņi pieder Baltijas jūras sateces baseinam. Apriķu līdzenumā, lēzenā ezerdobē, atrodas Ķikuru ezers. Otra lielākā ūdenstilpne ir ezers Kaners. Dīķi (Lībiņu, Garais, Ojāru, Dambenieku un citi) koncentrēti galvenokārt pagasta dienvidu daļā.  

Pazemes ūdeņi ir ar augstu dzelzs saturu, tādēļ, lai iegūtu kvalitatīvu dzeramo ūdeni, jāveic atdzelžošana.

Turlavas vēsture ir ļoti sena, tās meži un lauki bija seno kuršu mājvieta jau krietnu laiku pirms krustnešu iebrukuma. Ir apzinātas seno apmetņu vietas Sāmiešos (9.–10. gs.), ugunskapi Birzgaļos (11.–14. gs.), Kundu un Lipaiķu pilskalni. Senākais rakstītās vēstures avots ir 1253. gada Kursas sadales līgums, kurā pirmoreiz parādās mūsdienās pazīstamie nosaukumi – Turlava, Lībiņi, Lipaiķi. Zemes ieguva Livonijas ordenis un sāka veidot attiecības ar vietējiem novadu vecākajiem. Atšķirībā no bruņiniekiem piešķirtajiem lēņiem, kas vēlāk kļuva par pamatu muižu izveidei, kuršu vecākie saglabāja savu daļēji priviliģēto stāvokli kā novadu pārvaldītāji un karadraudzes vadītāji ar garantētu personisko zemes īpašumu. Lēņu grāmatas (vecākās zināmās izsniegtas Tontegodes (1320. gads) un Peniķu (1439. gads) dzimtām) kļuva par pamatu viņu un viņu ģimeņu īpašajam statusam. Kuršu ķoniņi bija pilnīgi noteicēji pār izlēņoto zemi, zemi apstrādāja kopīgi, dzimta veidoja ciema kopienu. Livonijas ordeņa laikā bijušajā Lipaiķu pilsnovadā pastāvēja četri kuršu ķoniņu brīvciemi – Pliķi, Ziemeļi, Kalēji, Ķoniņi –, kas kopā aizņēma 1852 ha plašu teritoriju. Tie saglabājās kā savdabīgi teritoriālie, administratīvie un saimnieciskie veidojumi arī Kurzemes un Zemgales hercogistes un Krievijas Impērijas valdīšanas laikā. 1929. gadā saistībā ar zemes reformu Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu viensētās. Kurzemes hercoga Frīdriha Ketlera (Friedrich Kettler) valdīšanas laikā Turlava ieguva savu baznīcu (1630), Lipaiķu centrs kļuva par mācītājmuižu līdzās Turlavas kroņa muižai. Hercoga Jēkaba Ketlera (Jacob Kettler) laikā Turlavas pusē veidojās pirmās manufaktūras un darbnīcas – dzelzs apstrāde, lielgabalu liešana, naglu kalšana, izmantojot arī vietējo purva rūdu. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā Turlava administratīvi ietilpa Kuldīgas draudzes novadā, pēc iekļaušanas Krievijas Impērijā – guberņas pilskunga iecirknī, 19. gs. pēc apriņķu un pagastu izveidošanas – Kuldīgas apriņķī. Kopš 20. gs. 60. gadiem Turlavā iekļauta daļa no bijušā Aizputes un Klosteres pagasta. Turlavas vēsture saistīta ar atrašanos Aizputes bīskapijas sastāvā. Klosteres zemes viduslaikos piederēja franciskāņu mūku ordenim un tādēļ netika nodotas lēņu valdīšanā, līdz ar to Aizpute un Klostere nepārgāja muižnieku rokās kā privātīpašums, bet paturēja valsts muižas raksturu. 20. gs. sākumā mūsdienu Turlavas pagastā bija Jāmaiķu, Ķikuru, Maras, Turlavas muiža un Lipaiķu mācītājmuiža. Agrārās reformas laikā muižu zemes tika sadalītas jaunsaimniecībās. 1935. gadā Turlavas pagasta platība bija 95,8 km², 247 saimniecības. 1945. gadā Turlavā tika izveidota Induļa ciema padome, Klosterē – Klosteres un Maras ciema padome, bet pagasti 1949. gadā tika likvidēti. 1954. gadā Induļa ciemam pievienoja Turlavas un Vārdupes ciemu, 1966. gadā Induļa ciemu pārdēvēja par Turlavas ciemu. 1968. gadā Turlavas ciemam pievienoja lielāko daļu Klosteres ciema, bet 1977. gadā – daļu Basu ciema, bet daļu Turlavas ciema pievienoja Laidu ciemam. Padomju okupācijas laikā pirmie kolhozi bija ”Zelta vārpa”, ”Vienība”, ”Sarkanā zvaigzne”, ”Druva”, ”Brīvais zemnieks”, ”Boļševiks”, ”Dzintars”, kurus 1963. gadā apvienoja vienā kolhozā – ”Turlava”, bet 1984. gadā to sadalīja divos kolhozos – ”Dzintars” un ”Druva”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kolektīvā saimniekošana tika izbeigta, zemi privatizēja un izveidoja saimniecības. 1990. gadā ciemu pārdēvēja par pagastu un 2009. gadā pagastu kā administratīvu teritoriju iekļāva Kuldīgas novadā.

Turlavas pagastā atrodas valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi – Lipaiķu pilskalns (Rīvas upītes krastā, Sudmalēju kapsētā, pie Pilskalniem), Kundu pilskalns (mežainā apvidū, pie Vārpām un Muižciemiem), kulta vieta Elku birzs (Ķoniņciemā), Birzmaļu senkapi un apmetne, kā arī vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis – Sāmiešu apmetne. Lipaiķu evaņģēliski luteriskā baznīca celta 1630. gadā. Altāris, ērģeļu prospekts, kancele un vitrāža ”Kalējciema ģerbonis” ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Baznīca visbiežāk tiek saistīta ar Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) drauga Karla Ferdinanda Frīdriha Amendas (Carl Ferdinand/Friedrich Amenda) vārdu, kurš dzimis Lipaiķos, jo viņa tēvs šeit kalpoja par mācītāju. K. Amendam tika izveidota piemiņas istaba bijušajā mācītājmuižā (mūsdienās Kultūras nams).

Klosteres Sv. Pētera evaņģēliski luteriskā baznīca, kas senāk piederēja pie Aizputes draudzes, sākotnēji celta no koka, bet 1792. gadā baznīcai uzcēla mūra torni, kas saglabājies līdz mūsdienām. 1862. gadā baznīca tika remontēta, bet 1902. gadā to slēdza sliktā stāvokļa dēļ. 1906.–1908. gadā par Kazdangas barona Karla fon Manteifela (Karl Wilhelm, Baron von Manteuffel) līdzekļiem tika uzcelta jauna baznīca pēc arhitekta Leo Reinīra (Leo Reynier) projekta, ar 200 sēdvietām un paaugstinātu torni. 1969. gadā draudze bija spiesta darbību pārtraukt. 1994. gadā draudze atjaunojās, tā notur regulārus dievkalpojumus, sakopj un atjauno izpostīto dievnamu.

Jāmaiķu muiža, parks un kungu māja celta 1880. gadā. Līdz 1974. gadam muižas ēkā atradās Klosteres pamatskola. Līdz mūsdienām saglabājusies kungu māja. 

Maras muiža ir kultūrvēstures objekts. Dokumentos minēta jau 16. gs. Ap 1800. gadu uzcēla vienstāva kungu māju ar baroka stila iezīmēm, augstu cokolstāvu un izbūvētu mansardstāvu ar dekoratīvām logailām. 1905. gadā muiža cieta ugunsgrēkā, bet līdz 1908. gadam tā tika atjaunota. Muižas ēka stipri tika bojāta padomju okupācijas gados. 2004. gadā ēku iegādājās jauni īpašnieki, rūpīgi atjaunojot izpostīto celtni, maksimāli saglabājot tās autentiskumu. 

Piemineklis nacionālajiem partizāniem tika atklāts 2012. gada 16. novembrī Liepājas šosejas malā, netālu no Ķikuriem. Piemineklis veidots egles formā, uz kura reljefā izvirzīts cīnītāja siluets. 

Ciemgaļu mežābele ir Latvijā vecākā zināmā mežābele, mūžs skaitāms vairāk nekā 333 gadu garumā. Deviņmetrīgais nolūzušais žuburs guļ uz zemes, balstīdamies uz atlūzušā zara gala, iesakņojies, zied un ražo. 

Savu dzīvi dažādos tās posmos ar Turlavu saistīja gleznotājs Kārlis Lejnieks, aktieris Juris Pļaviņš, kinorežisors Arvīds Krievs. Seno ķoniņu saknes ir Vidiņu dzimtai – Juris Jānis Vidiņš bija žurnālists, publicists, tulkotājs, viņa dēls Juris Nikolajs Vidiņš bija ārsts, žurnālists, tulkotājs, bet viņa dēls Juris Galerijs Vidiņš – ārsts, disidents, aktīvs neatkarības atgūšanas procesa dalībnieks. Ķoniņciema Atālmauļas ir Latvijas armijas komandiera, ģenerāļa Mārtiņa Peniķa dzimtās mājas. Ar Turlavu saistīta Račevsku ģimene – te dzimis un skolojies kordiriģents Edgars Račevskis, viņa māte Olga Račevska bija gan Turlavas skolas skolotāja, gan Lipaiķu draudzes ērģelniece, gan kultūras dzīves vadītāja. Olga un Edgars Račevski veltīja dzimtajam pagastam dziesmu ”Manai Turlavai”.