Turlavas vārds (Turlowe) pirmo reizi minēts līgumā, kas noslēgts 04.1253. starp Kursas bīskapu Heinrihu fon Licelburgu (vācu Heinrich von Lützelburg, latīņu Henricus de Lucelburg) un Vācu ordeņa virsmestra vietnieku Sainas Eberhardu (vācu Eberhard von Sayn, latīņu Everhardus Seyn) par kuršu zemju sadalīšanu. Turlava atradās senajā kuršu Bandavas zemē un saskaņā ar līgumu nonāca Livonijas ordeņa īpašumā.

Turlavas pilskalnu pirmo reizi zinātniskā literatūrā 1869. gadā minējis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pilskalnu pats gan nav apmeklējis. 1892. gadā A. Bīlenšteins to identificēja ar 1253. gadā kuršu zemju dalīšanas līgumā minēto apdzīvoto vietu Wyllegale. 10.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmēja, ka šis ir viens no lielākajiem un nepieejamākajiem kuršu pilskalniem.

Par Turlavas pilskalnu pierakstītas teikas, ka kalnā nogrimusi pils, un tā virsotnē atrodas caurums, kurā muižkungs, ziņkārības dzīts, ielaidis virvē iesietu kalponi, kura tur arī nozudusi. Pierakstīta arī par daudziem Latvijas pilskalniem bieži izplatītā teika par pīli, kas ielaista kalna dobumā un izpeldējusi kādā tuvumā esošā upē vai ezerā – konkrētā gadījumā – Bezdubeņa ezerā, kā arī par to, ka kalna vienā pusē esot bijis kalts mūris. E. Brastiņš minējis arī teiku par to, ka Bezdubenī ielēkušas zviedru karā sagūstītās latviešu jaunavas.

Turlavas pilskalns ierīkots savrupa, līdz 28 m augsta paugura (augstums 99 m virs jūras līmeņa) dienvidu daļā. Tā rietumu (pret Bezdubeņa ezera pusi) un austrumu nogāzes ir dabīgi stāvas. Ziemeļu pusē pilskalna plakums norobežots ar ap 5–8 m augstu valni, bet dienvidu pusē gar tā nogāzi no Bezdubeņa puses tek neliels strauts. Paugura turpinājumā uz ziemeļiem (aiz vaļņa), iespējams, bijusi priekšpils vieta.

Pilskalna plakums ir 80x55 m liels, iedobs, noapaļota taisnstūra formas, orientēts ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā. Pirms Pirmā pasaules kara pilskalnā Kundu (Kunden) muižas īpašnieks rīkojis zaļumballes un mielastus pēc medībām, un tad kalna plakums bijis labi sakopts. Arī vēlāk šeit bieži svinēti Jāņi. Plakuma dienvidrietumu pusē ir padziļinājums, iespējams, kādreizēja akas vai ūdens uzglabāšanas vieta. Pilskalnā konstatēts līdz 0,6 m biezs kultūrslānis, kas satur sīkas oglītes un šķeltus granīta akmeņus. Neskatoties uz to, ka 2003. gadā tika veikti pilskalna plakuma sakopšanas darbi, mūsdienās tas, līdzīgi kā stāvās nogāzes, apaudzis ar jaukta tipa kokiem un krūmāju, kas pasliktina pilskalna vizuālo uztveri. Pilskalna dienvidu nogāzes malā saglabājusies koka norāde ar uzrakstu “Kundu (Turlavas) pilskalns”.

Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā nav veikti, tomēr pēc atsevišķām ziņām par savrupatradumiem var spriest par tā apdzīvotības laiku. 20. gs. sākumā pie pilskalna atrasts sudraba depozīts – divas spirālaproces, kaklariņķis un ap 200 monētas – arābu dirhemi. Vēl 20. gs. beigās daļa no šiem atradumiem glabājušies pie kādas privātpersonas Kuldīgā.

Pilskalna tuvumā zināmi arī senkapi. Vienus no tiem 2016. gada pavasarī valsts mežā ap 350 m uz ziemeļrietumiem no pilskalna atklāja mežzinis Edvīns Sermolis, kurš mantraču izrakņātā teritorijā atrada bronzas senlietas: lāčgalvas saktu, bronzas važiņas fragmentu, bronzas sakusumus, dzelzs naža fragmentu un bronzas aproces, kas raksturīgas skandināviem un datējamas ar 9.–10. gadsimtu.

10.2016. Sandras Zirnes vadībā objektā tika veikti pārbaudes izrakumi, kuros izpētīja divus ugunskapus. Tajos bez kalcinētiem kauliem un oglītēm tika atrastas senlietas (bronzas važiņu fragmenti, bronzas aproce, aproces fragments, stikla krelle u. c.), kas apstiprina, ka senkapi ir 9.–10. gs. skandināvu apbedījumu vieta.

Kopš 03.2017. šī senā apbedījumu vieta ar nosaukumu “Kundu senkapi” iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. 08.2017. Mārtiņa Lūsēna vadībā senkapos tika veikti izrakumi, kuros 42 m² platībā atsedza vēl trīs ugunskapu vietas ar skandināviem raksturīgām kapu piedevām (bronzas lāčgalva un kārbiņsakta, ar līkloču ornamentu rotātas bronzas aproces, dzelzs uzmavas šķēpa gals u. c.). Atradumi lielākoties tipoloģiski attiecināmi uz 9. gs. vidu, bet Ādama Mickēviča vārdā nosauktās Poznaņas Universitātes (Uniwersytet im. Adama Mickiewicza w Poznaniu) radiokarbona laboratorijā veiktā viena kapa pildījumā atrasto kokogļu analīze uzrāda krietni vēlāku datējumu – 1013.–1155. gads. Citi iespējami senkapi, kuru datējums nav zināms, varētu būt atradušies arī bijušo Muižciemu māju tuvumā, par ko liecina ziņas, ka, arot dārzā, 20. gs. sākumā atrastas senlietas.

Atklāts paliek jautājums, vai pilskalns tiešām saistāms ar kādu no 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos minētajām Bandavas apdzīvotām vietām, jo gan Turlava, gan Vecvilgāle atrodas vairāk nekā 6 km attālumā. Bez tam līdz šim ne pilskalnā, ne tā tuvumā esošajos senkapos nav konstatētas senlietas, kas apliecinātu, ka pilskalns apdzīvots vēl 13. gs. Ticamāk, ka to ierīkojuši un apdzīvojuši ieceļotāji no Skandināvijas 9.–11. gs., kuru aktivitāti šajā laikā Kurzemē apliecina ne tikai rakstītie avoti, bet arvien vairāk arī arheoloģiskie atradumi. Viennozīmīgi, ka droši spriest par Turlavas (Kundu) pilskalna iemītnieku etnisko piederību un apdzīvotības hronoloģiju bez paša pilskalna arheoloģiskās izpētes nevar.    

Sakarā ar pilskalna atrašanos salīdzinoši nomaļā vietā, tālu no lielākiem ceļiem, tas nav populārs tūristu apskates objekts. Vairāk to iecienījuši dažādu paranormālo parādību pētnieki, jo pēc nostāstiem tā apkārtnē bieži novērotas dažādas grūti izskaidrojamas enerģētiskas parādības. To pieminējuši arī Imants un Rimants Ziedoņi 2006. gadā izdotajā grāmatā “Mežu zeme Latvijā”.