Tukuma vārds (Tuckemen) pirmo reizi minēts kuršu zemju dalīšanas līgumā, kas noslēgts 1253. gada pavasarī starp Kursas bīskapiju un Vācu ordeni Livonijā. Nosaukums, pēc valodnieku domām, ir lībiskas izcelsmes un apzīmē kalnainu (lībiski tukku ‘kaudze’, mägi ‘kalns’) vai gala zemi (tutkam ‘gals’, maa ‘zeme’), ar to saprotot vietu, kur robežojas Kurzeme un Zemgale.

Pirmo plašāko pilskalna aprakstu 1869. gadā sniedza ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pilskalnu apzināja 08.1865. Toreiz pilskalna plakums un valnis jau bija apauguši kokiem, bet pirms tam tas tika lauksaimnieciski izmantots. A. Bīlenšteins atzīmēja, ka tikai dažu Kurzemes pilskalnu izveidošanai veikti tik dažādi un pārdomāti zemes darbi, kā arī minēja dažādās tā plakumā ieraktās bedres, kuras uzskatīja par dārgumu meklētāju izraktām, bet lielāko – par kādreizējās akas vietu. 1886. gadā pilskalna māla modeli izveidoja un Kurzemes Provinces muzejam dāvināja A. Bīlenšteina meita Emma.

07.06.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš norādīja uz zemes nobrukumiem pilskalna dienvidu pusē un grāvī, kas radušies tādēļ, ka šeit grābta grants. Arī pēc Otrā pasaules kara pilskalns vairākkārt bija speciālistu apmeklēts, tomēr gandrīz nav ziņu par senlietu atradumiem pilskalnā vai tā tuvākajā apkārtnē. Izņēmums ir kāda bronzas aproce ar paplašinātu vidusdaļu un sašaurinātiem zvērgalvu galiem, kas ap 1957. gadu atrasta apmēram 15 m uz dienvidiem no pilskalna ģimenes dārziņā.

Par Tukuma pilskalnu pierakstīts salīdzinoši daudz teiku. Ap 1890. gadu Ansis Lerhis-Puškaitis pierakstījis vismaz trīs saturiski atšķirīgas teikas. Viena vēstī par to, ka kalnā nogrimušajā pilī pa palikušo caurumu nolaidies kāds drošs vīrs, kurš aiz diviem vārtiem nokļuvis tādā pat pasaulē kā virszemē. Tur bijuši daudz ļaužu, kuri tur strādājuši, un apkārt viss mirdzējis zeltā, sudrabā, dimantā. Kad pamanījuši svešinieku, pavēlējuši tam iet prom. Viņš negribīgi paklausījis, bet, ticis virszemē, centies dārgumus atrakt, bet, ko pa dienu izracis, tas pa nakti aizgruvis. Otra stāsta par kādu cilvēku, kurš pusnaktī no Tukuma devies mājās pāri pilskalnam, kur pie ugunskura sastapis kādu nerunīgu vecīti. Cilvēks apsēdies, uzpīpējis savu pīpīti, bet uzsākt sarunas ar vecīti tā arī nav izdevies. Vīrs sapīcis devies projām, bet no rīta pīpē atrod nevis pelnus, bet dukātus. Trešā teika vēsta par kādu saimnieku, kurš kopā ar brāli pēc nosapņota sapņa pie netālu no pilskalna esoša akmens izrakuši lielu naudas katlu, bet izbijušies no melnā lāča, un atraktais naudas katls skanēdams nogrimis. 1930. gadā pierakstīta teika par sieviņu, kura pilskalnā iemigusi un pamodusies pazemē kādā greznā dzīvoklī, kur tai likts auklēt šūpulī esošu bērnu, par ko, pie nosacījuma, ka par to nevienam nestāstīs, saņēmusi kurvi ar naudu. Šo iespēju sieviņa vēl vairākas reizes izmantojusi. Vēl ap to pašu laiku pierakstīta teika par to, kā kāda sieviete aicināta uz pili visādus darbus darīt, bet arī par to nevienam nedrīkstēja stāstīt. Kad viņa par notikušo pastāstījusi vīram, abi pārvērtušies par akmeņiem, bet staltā pils nogrimusi. Esot arī teika par romantisku mīlestību starp latviešu (vai lībiešu) virsaiša meitu un vācu ordeņmestra dēlu, kuri mīlas dēļ gāja bojā. Pierakstīta arī par daudziem Latvijas pilskalniem bieži izplatītā teika par pīli, kas ielaista kalnā nogrimušās pils skursteņa caurumā, izpeld kādā tuvumā esošā ūdenstilpnē – konkrētā gadījumā Tukuma ezerā.

Tukuma pilskalns ir ap 10–13 m (63 m virs jūras līmeņa) augsts savrups paugurs, kas atrodas ziemeļu–dienvidu virzienā orientētas ap 600 m garas, zemāku pļavu ieskautas pauguru grupas ziemeļu daļā. Kalna 40 x 60 m lielo, ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientēto ieapaļo plakumu lokveidā ietver 2–3 m augsts valnis, kas augstāks dienvidu daļā un kurā vērojams pārtraukums vienīgi dabiski stāvākajās ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu pusēs. Lokveida nocietinājumu līnija ar grāvi un valni ietvērusi pilskalnu arī pie pakājes; šie nocietinājumi daļēji nopostīti 20. gs. pirmajā ceturksnī grants ņemšanas rezultātā. Plakums dienvidu daļā un nogāzē ar plata grāvja un vietām līdz 3 m augsta vaļņa palīdzību atdalīts no nedaudz zemākās pauguru grupas daļas, kur konstatēta pilskalnam atbilstoša apmetnes vieta. Tās sākotnējais reljefs gan stipri nopostīts Otrā pasaules kara gados, kad šeit esot turēta militārā tehnika.

Pilskalnu ainavu no attālākiem skatu punktiem iezīmē vairāk nekā 150 gadus vecā priežu audze. Pēdējos gados nogāzēs un plakumā izcirsts pamežs. Pašvaldība tuvākajos gados plānojusi pilskalna un apkārtnes teritorijas sakopšanu, paredzot tā nogāžu un plakuma atbrīvošanu no mazvērtīgā apauguma.

Pamatojoties uz citu Latvijas pilskalnu izpētes rezultātos iegūto informāciju, pirmo tīri teorētisko redzējumu par Tukuma pilskalna apbūvi un iespējamajiem sadzīves apstākļiem 1995. gadā sniedza Tukuma muzeja līdzstrādniece L. Šulca, kura publicēja arī salīdzinoši brīvi interpretējamu pilskalna rekonstrukcijas modeli.

Pirmie zinātniskie pētījumi notika pilskalnam atbilstošās apmetnes teritorijā 08.1998., kad arheologi Jānis Asaris un Ritvars Ritums 15 vietās ņēma fosfāta analīžu paraugus, kas liecināja par iespējamu senāku apdzīvotību konkrētajā vietā. 07.1999. J. Asara vadībā pilskalnā tika izpētīta 19 m² liela platība plakuma rietumu puses neapaugušajā daļā, 14 m no vaļņa, bet 08.2000. izrakumi J. Asara un Raimonda Rozenvalda vadībā tika turpināti kopumā 29 m² platībā. Tuvāk plakuma vidusdaļai konstatēts samērā neizteiksmīgs, līdz 40 cm biezs kultūrslānis, bet uz vaļņa pusi izdevās konstatēt kādas ap 4 x 3 m lielas iedziļinātas celtnes vietu, kur kultūrslānis pārsniedza 1 m dziļumu. Šeit arī koncentrējās lielākā daļa atrasto senlietu, galvenokārt, bronzas rotaslietas (zvaigžņveida sakta, krustadata, pakavsakta ar zvērgalvu galiem, oriģinālas formas plāksnes piekariņš, gredzens ar tordētu priekšpusi u. c.), kā arī cilindriska dzelzs atslēga, makšķerāķis, nazis, izkapts fragments un pārsvarā rupjas ripas keramikas trauku lauskas. Atradumi ļauj par celtnes izmantošanas laiku uzskatīt 12. gs. un 13. gs. sākumu, kā arī liecina par etniski jauktu iedzīvotāju sastāvu.

Apmetnes vietā 1999.–2000. gadā trijos izrakumu laukumos kopumā izpētīja 70 m². Intensīvāks, līdz 70 cm biezs kultūrslānis konstatēts tuvāk pilskalnam. Atradumi (divi bronzas kausēšanai izmantojami tīģeļu fragmenti, dzelzs nazis, bronzas spirālīšu un važiņu fragmenti, keramikas lauskas) liecina par pilskalnam hronoloģiski atbilstošas apdzīvotības pastāvēšanu arī šeit. Precīzas kādreizējās apmetnes robežas pagaidām nav noteiktas, tomēr iegūtās liecības ļauj droši apgalvot, ka Tukuma pilskalns un apmetne identificējama ar 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentā minēto Tuckemen ciemu. Atklāts paliek jautājums, vai šejienes iedzīvotāji apbedīti ap 1,3 km uz austrumiem esošajā t. s. Tukuma Jaunā tirgus laukuma kapulaukā, kur 1933.–1935. gadā atsegti astoņi ar 11.–12. gs. datējami pārsvarā vendiem raksturīgi apbedījumi, vai arī kādā citā, līdz šim nezināmā vietā. Hipotētiski varētu pieļaut, ka apdzīvotība Tukuma pilskalnā un apmetnē pastāvējusi līdz pat 13. gs. beigām vai pat 14. gs. sākumam, kad nolūkā kontrolēt seno tirdzniecības ceļu no Rīgas uz Prūsiju 1,5 km uz dienvidaustrumiem sāka būvēt Vācijas ordeņa Livonijā pili, pie kuras pakāpeniski sāka veidoties arī pilsētiņa (Hackelwerk). Novadpētnieks Ivars Vīks uzskatīja, ka Tukuma pilskalnā senatnē bijusi svētvieta, kas saistīta ar Ūdru Milzkalnu un Milzu kalnu pie Talsiem. Zinātniskie pētījumi gan liecina, ka tie abi ir senas un hronoloģiski atšķirīgas dzīves vietas.

Tukuma pilskalnam ir ievērojams tūrisma potenciāls, kas gan līdz šim īpaši veiksmīgi nav izmantots. Par pilskalnu būtu jāsniedz plašāka informācija sabiedrībai, vienlaikus izvērtējot antropogēnās slodzes palielināšanas sekas, kā arī respektējot apkārtnes iedzīvotāju privātumu. Lai nesāktos pastiprināta nogāžu erozija, būtu lietderīgi sakārtot vienu uzejas vietu pilskalnā, ierīkojot vieglas konstrukcijas kāpnes no videi draudzīgiem materiāliem. Sakārtotā teritorijā var izvietot kādus labiekārtojuma elementus, piemēram, soliņus virszemes konstrukcijās un ugunskura vietu – jau izveidojusies, jo pēdējos gados šeit tiek organizēti Baltu vienības dienas pasākumi. Pilskalna dienvidaustrumu nogāzē, pie Pilskalna ielas izvietots stends ar informāciju par pilskalnu trīs valodās. Pilskalns pieminēts tikai dažādos Tukumam veltītos tūrisma ceļvežos.