Nosaukums “Baznīckalns” tiek skaidrots divējādi – kalna ārējais veidols ar augsto valni atgādina baznīcas siluetu, vai arī tas saistīts ar teiku par kalnā nogrimušo baznīcu. Kandavas vārds (Candowe) pirmo reizi minēts miera līgumā, kas noslēgts 1230. gada nogalē starp deviņiem Austrumkursas pilsnovadiem, Rīgas arhibīskapiju un Zobenbrāļu ordeni. Valodnieki vārda izcelsmi skaidro dažādi. Kārlis Mīlenbahs to skaidrojis ar līvu vārdu kandave – zirgu atstātas pēdas dūkstīs, bet Jānis Endzelīns ar lībiešu kand – celms un piedēkli “ava” ar baltu izcelsmes upes apzīmējumu.

Pirmo pilskalna plānu 1842. gadā izdevumā “Necrolivonica jeb Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes senlietas līdz kristīgās reliģijas ieviešanai” publicējis Baltijas senvēstures pētnieks Frīdrihs Krūze (Friedrich Carl Hermann Kruse), kurš pilskalnu bija apmeklējis 05.08.1839. Jau toreiz pilskalna valnī tika konstatēta liela bedre. Pirmo plašāko pilskalna aprakstu 1869. gadā sniedza ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pilskalnu identificēja ar 1230. gadā kuršu zemju dalīšanas līgumā minēto apdzīvoto vietu Candowe, norādot, ka vācieši pilskalnu sauc par Klosterkalnu, bet latvieši – par Pilskalnu. Toreiz pilskalna plakums tika lauksaimnieciski izmantots. 05.09.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmēja, ka valnis nostiprināts ar mālu.

Par Kandavas pilskalnu pierakstītas teikas, ka kalnā nogrimusi pils un baznīca, kā arī par pilī valdījušo bargo un skopo kungu, kurš nav devis paēst vecam vīram, kurš tādēļ pili nolādējis un tā nogrimusi. Pierakstīta arī par daudziem Latvijas pilskalniem bieži izplatītā teika par pīli, kas ielaista kalna dobumā un izpeldējusi kādā tuvumā esošā upē – konkrētā gadījumā Abavā.

Kandavas pilskalns ir 12–15 m (56 m virs jūras līmeņa) augsts zemes izvirzījums Abavas senlejas labajā malā. Ziemeļu pusē tas norobežots ar 3 m augstu valni un grāvi, ko 20. gs. 60.–70. gadu vidū postījusi moto trase. Valnī 19. gs. vidū fiksētā lielā bedre gandrīz pilnībā aizmilzusi. Pilskalna jau no dabas stāvās nogāzes, nocietinājumu ierīkojot, mākslīgi padarītas stāvākas.

Plakums ir 27 x3 7 m liels, izlīdzināts, noapaļota taisnstūra formas, orientēts ziemeļu–dienvidu virzienā. Tajā konstatēts līdz 1 m biezs, agrās ripas keramikas trauku lauskas un kaļķakmens drumslas saturošs kultūrslānis. 20. gs. 90. gadu vidū pilskalna dienvidu nogāzē ierīkoti koka pakāpieni, bet kopš 2012. gada notiek pilskalna apkārtnes labiekārtošana. 28.05.2017. blakus pilskalnam, Pūzugravas ielas pretēja pusē tika atklāts jauns vides objekts – “Candowe Anno 1230”. Nosaukuma burti veidoti kā metāla grozi, kas piepildīti ar šķeltajiem laukakmeņiem. Pilskalna nogāzes regulāri tiek koptas, pļaujot zāli un izcērtot krūmu atvases.

Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā nav veikti, tomēr atsevišķi savrupatradumi ļauj spriest par tā apdzīvotības laiku. 1900. gadā pilskalnā atrasts dzelzs šķēpa uzgalis ar astoņskaldņotu uzmavu. Latvijā līdzīgi šķēpi parādās 13. gs. beigās vai 14. gs. sākumā, un pēc arheologa Māra Atgāža secinājumiem 14. gs. ir izplatītākā šķēpu forma. 1925. gadā pilskalna nogāzes nogruvumā atrasta bronzas bruņrupučsakta. Analogas tai atrastas pārsvarā Daugavas lībiešu apdzīvotajās teritorijās un datējamas ar 12. gs. pirmo pusi. Kandavā, Abavas kreisajā krastā, starp Jelgavas un Zemītes ielām atrasta ar vidējo vikingu laikmetu (891.–980. gads) datējama tipiska skandināvu bruņrupučsakta.

Kandavas pilskalna pakājē atradusies arī apmetnes (senpilsētas) vieta. Starp pilskalnu un Abavas senkrastu 2003. gadā arheologa Ritvara Rituma vadībā tika veikta izpēte, izmantojot fosfātu analīzes un konstatēts līdz 0,6 m biezs kultūrslānis ap 8 ha lielā platībā. Iespējami, pilskalnam atbilstoši, senkapi fiksēti ap 300 m uz dienvidrietumiem no pilskalna – Lielās ielas 42. nama dārzā 1936. gada pavasarī, kad arot tika atrastas senlietas un vēlāk arheoloģes Elvīras Šnores vadībā notika pārbaudes izrakumi. Tika konstatēti 13.–15. gs. kuršu ugunskapiem raksturīgi atradumi. Senkapi, iespējams, stipri postīti, mainot reljefu un ierīkojot dārzus, tādēļ to precīza platība nav noteikta. Citi senkapi atradušies ap 200 m uz ziemeļiem no pilskalna, kur pirmie atradumi konstatēti 09.1959., granti rokot, kā rezultātā tie, visticamāk, arī pilnībā iznīcināti. Spriežot pēc Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā nonākušajiem atradumiem – divām bronzas kaklarotām un divām bronzas rotadatām, šeit varētu būt bijuši apglabāti vendi.

Ņemot vērā to, ka Kandavas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 13. gs. pirmajā pusē un, spriežot pēc pilskalnā iegūtajiem savrupatradumiem, secināms, ka pilskalns bijis apdzīvots 12.–13. gs. vidū. Tiek pieļauts, ka līdzīgi kā citviet Ziemeļkurzemē (Sabile, Talsi), pilskalns līdz ar pie tā izveidojušos vietējo iedzīvotāju apmetni kādu laiku pastāvējis arī vienlaicīgi ar Vācu ordeņa Livonijā pili un pie tās veidojošos apmetni. Pils atradās 600 m uz dienvidrietumiem un uzcelta 13. gs. beigās vai 14. gs. sākumā. Vēsturniece Velta Pāvulāne arī izteikusi minējumu, ka Kandava bijusi viens no nozīmīgākajiem 13. gs. līgumos minētās Miera Kursas (Vredecuronia) centriem, jo tieši Kandavu vācieši pēc nostiprināšanās Kursā izvēlējās par fogtejas centru. Droši spriest par Kandavas pilskalna un apmetnes iemītnieku etnisko piederību un apdzīvotības pirmsākumiem bez pilskalna arheoloģiskās izpētes nevar, jo tajā un tuvākajā apkārtnē atrastas kā kuršiem, tā vendiem un lībiešiem, un arī skandināviem raksturīgas senlietas, kas datējamas ar 10.–14. gs.

Pilskalns minēts gandrīz visos Kandavai, Abavas ielejai un Kurzemei kopumā veltītajos tūrisma ceļvežos, kā arī tā fotogrāfijas redzamas pastkartēs kopš 20. gs. sākuma. Pilskalna dienvidu nogāzē, pie Pūzugravas ielas ierīkots neliels stāvlaukums ar informatīvu stendu par Kandavas apkārtnes nozīmīgākajiem kultūrvēsturiskajiem un dabas objektiem.