Nosaukums, visticamāk, cēlies no latviešu valodas vārda “viesulis”, no kura atvasināta ciema iedzīvotāju iesauka.

Agrāk – Kuldīgas komturija, Kuldīgas virspilskunga tiesa, Kuldīgas apriņķis, tagad – Kuldīgas novada Snēpeles pagasts. Tontegodu dzimtas dzimtīpašums. Līdz 1918. gadam pastāvēja brīvciema pašpārvalde, ko reprezentēja ciema saimnieku ievēlēts brīvciema vecākais jeb burmeistars, kurš administratīvi bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesai, vēlāk – Kuldīgas apriņķa tiesai.

Ciems izveidojās uz lēņa – diviem arkliem zemes Syallen pagastā (Arveds Švābe to identificējis ar tagadējo Snēpeles pagastu) – Tonteguden (Tontegudden), ko 1333. gada 13. maijā Siguldā piešķīra Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Eberhards no Monheimas (vācu Eberhard von Monheim, latīņu Everhardus a Monheim). Šajā lēņa grāmatā uzsvērta galvenā lēņa zemes atšķirība no zemnieku zemes, kas vienlaikus ir liecība arī par jaunkristīto lēņavīru lielo skaitu Kurzemē: “.. bez kunga tiesas došanas un klaušu veikšanas, brīvi un netraucēti, tāpat kā citi jaunkristītie Kursā valda savus lēņus”.Atšķirībā no lēņa pie Vilgāles ezera, kas jau ilgu laiku atradies Tontegodu mantojamā valdījumā, lēnis Snēpeles pagastā agrāk bijusi zemnieku zeme, kas pēc izlēņošanas kļuva par brīvzemi.

Dzimtas iesauku “Viesalgi” (Viesuļi) tur dzīvojošais Tontegodu dzimtas atzars nezināmos apstākļos ieguvis jau ordeņa laikos. Par to liecina Toma Viesalga (Thomas Wessalg) robeža, kas minēta 1560. gadā Kuldīgas komtura rakstvedim Johanam Gamperam (Johann Gamper) dāvinātā zemesgabala robežu aprakstā.

Par ķoniņu ciemu tiesisko autonomiju liecina 17. gs. pastāvējušais ķoniņu ciemu tiesneša (Rechtfinder) amats. 1621. gada rudenī Viesalgu brīvzemnieku Bundžu Jurģa un Andreju Anša zemes strīda iztiesāšanā zemes apskatē piedalījušies Kalēju, Šmēdiņu un Ķoniņu tiesneši kopā ar Kuldīgas muižkungu, virspilskunga tiesas sekretāru un hercoga mežsargu. Tiesneši apskatē konstatēja, ka abiem strīdniekiem ir par 12 un 26 pūrvietām vairāk nekā citiem viesaldzniekiem, tādēļ sarīkoja meža zemes un pļavu pārdalīšanu un apmaiņu, līdz abiem strīdniekiem zeme bija vienlīdzīgā daudzumā un kvalitātes ziņā jeb labumā.

Viesalgu ciemā šis nebija vienīgais zemes strīds. Domstarpības par zemes piederību liecina, ka šajā laikā viesaldznieki bija patvaļīgi sākuši sadalīt lēņa zemi, kas juridiski tomēr skaitījās visu vīriešu kārtas mantinieku kopīpašums. Savādi, ka neviens no prāvu iztiesātājiem par to neatcerējās, bet akceptēja taisnīgu zemes sadali. Zeme gan tika dalīta pēc vienlīdzības principa starp visiem saimniekiem, kas atbilda lēņa mantošanas tiesībām. 1621. gada 16. jūnijā Viesalgu Jurģis lūdza Kuldīgas virspilskungu sadalīt zemi starp viņu un pārējiem Viesalgu saimniekiem: Ansi Viesalgu un nelaiķa Jēkaba atraitni Ilzi. Strīdīgo tīrumu tiesneši sadalīja vienlīdzīgi visiem un noteica, ka tam, kurš pret dalījumu protestēs, kā sods jādod labs vērsis un jāsaņem pēriens ar rīkstēm.

Hercoga Kuldīgas muižas 1678. gada vaku grāmatā ar nosaukumu “brīvzemnieki” (Freybawrenn) ierakstīti Viesalgi (Weesalgen; pieci saimnieki).

1763. gadā, pamatojoties uz Pliķu Ādama, Ķīkaļu Mārtiņa un Viesalgu Anša lūgumu, sekoja hercoga Ernsta Johana Bīrona (vācu Ernst Johann von Biron) rīkojums noskaidrot, kādi privilēģiju dokumenti pieder Kuldīgas muižas brīvzemniekiem. Tajā pašā gadā muižu komisija veica izmeklēšanu uz vietas un konstatēja, ka Viesalgu privilēģiju rakstus kara laikos nolaupījuši poļi, bet brīvzemnieki cerot, ka to noraksts būs atrodams hercoga arhīvā. Ciemā dzīvoja četri svešie, t. i., cilvēki, kas pēc izcelsmes nebija brīvnieki.

1870. gada 7. jūlijā Kuldīgas pilskunga tiesa ziņoja: pēc tam, kad Viesalgu brīvciema priekšnieks (Vorsteher) Juris Tontegode ir paziņojis, ka viņš pēc 15 gadus ilgas amata pildīšanas vairāk nespēj to pildīt, tiesa ir sarīkojusi vēlēšanas, kurās ar piecām balsīm pret četrām ievēlēts Viesalgu saimnieks Jura padēls Andrejs Tontegode. Zvērestu virspilskunga tiesā 11. augustā pieņēma Kuldīgas latviešu draudzes mācītājs Frīdrihs Freibergs.

1797. gadā Viesalgu ciemā bija piecas mājas. 1850. gadā Tontegodes bija visu Viesalgu ciema māju saimnieki. Māju nosaukumi: Ventassētas, Kristapi, Bundžas, Upessētas, Andrejsētas. 1853. gadā Viesalgos dzīvoja 30 kuršu ķoniņu kārtai piederīgie: 14 vīrieši un 16 sievietes. Ķoniņu kārtai nepiederēja 31 iedzīvotājs, no tiem 28 latvieši un trīs vācieši. 1861. gadā Viesalgos bija sešas mājas, to visu saimnieki bija Tontegodes.

Pēc brīvciema sadalīšanas 1932. gadā Viesalgu ciemā atradās deviņas viensētas: Dižbundžas (32,870 ha), īpašnieks Juris Tontegode; Andreji (23,370 ha), īpašnieks Krišs Bergholcs; Burmeisteri (90,164 ha), īpašniece Kate Jumiķe; Ventas Viesalgi (vēlāk Viesturi; 57,660 ha), īpašnieks Jēkabs Peniķis; Bundžas (vēlāk Viļņi; 8,625 ha), īpašnieks Eduards Blūms; Upessētas (25,870 ha), īpašniece Marija Slipiņa; Upeskalni (19,346 ha), īpašnieki Fricis un Anete Gaudiņi-Vīnzarāji; Upmaļi (vēlāk Gaidas; 20,996 ha), īpašnieki Kristaps un Anna Otto; Zarkalni (17,959 ha), īpašnieks Pēteris Tontegode; kopīpašums – kapsēta (0,198 ha); šoseju un zemesceļu departamentam iedalīti 2,842 ha; pavisam – 300,625 ha.

1935. gadā Viesalgos bija 47 iedzīvotāji, visi latvieši un luterāņi.

Pēc 1929. gada 4. maijā Saeimas izdotā Likuma par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās brīvciemi tika sadalīti viensētās. Sadalot zemi, tā pēc iespējas tika iemērīta vienā gabalā, pieļaujot pļavu un mežu starpgabalus. Zemes iemērīšana tika pabeigta 1933. gadā, bet viensētu ierakstīšana zemesgrāmatās turpinājās līdz 1939.gadam. Ēku pārcelšana uz jauniemērīto zemi zināma tikai vienā gadījumā – Ķoniņciema Dižgaiļu saimniecībā.

Viesalgu ciema ēkas tika nojauktas vai pārbūvētas pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā. Ir saglabājusies ciema kapsēta, kas apaugusi ar mežu.