Vilgāles ezers ir glaciālas izcelsmes ezers, kas izveidojies pēdējā apledojuma ledāja darbības rezultātā Rietumkursas augstienes Kurmāles pauguraines dienvidu daļā 62,6 m virs jūras līmeņa netālu no Vārdupes kalna (138 m virs jūras līmeņa) – vienā no Latvijā lielākā saldūdens kaļķiežu iegulu koncentrācijas areālā. Ezers izveidojies ovālā ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientētā ezerdobē ar smailu  ziemeļrietumu galu, kurš ir aizaudzis un pārpurvojies. Ezera  platība ir 2,425 km² (242,5 ha), kopā ar salu 2,43 km². Tā lielākais garums ir 2,5 km, platums – 1,2 km. Ezerā ir viena neliela sala – 0,5 ha, 64,2 m virs jūras līmeņa. Ezera ziemeļdaļa ir seklāka salīdzinājumā ar tā dienviddaļu. Tajā dziļums vidēji mainās no 1 līdz 2,5 m. Savukārt, ezera dienviddaļā dziļums ir lielāks un sasniedz 3 m, kā arī tur ir konstatēta ezera dziļākā vieta – 3,6 m. Aprēķināts, ka ezera vidējais dziļums ir 1,9 metri. 

Neskatoties uz dziļuma atšķirībām, ezera gultne kopumā ir līdzena ar dūņu un sapropeļa slāni virs smilts nogulumiem, bet virsējo slāni ezera gultnes lielākajā daļā veido vidēji 1–2 m biezs ezerkaļķu slānis. Ezera krasti ezerdobes ietvaros kopumā ir lēzeni, bet tālāk to ieskauj paugurains reljefs, it īpaši austrumos no ezera.

Ezers ir eitrofs, vidēji aizaudzis un to kopš 20. gs. vidus ir ietekmējusi cilvēku darbība.

Pēc administratīvā iedalījuma ezers atrodas Kuldīgas novada Kurmāles pagastā, 14 km uz dienvidrietumiem no Kuldīgas.

Vilgāles ezers atrodas ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientētā, garenstieptā subglaciālas izcelsmes ezerdobē, dziļā iegrebuma–izspieduma ieplakā, kas izveidojusies pēdējā apledojuma ledāja darbības rezultātā. Ieplaku aizpildījuši kvartāra nogulumi, ledāja kušanas ūdeņu izraisītie ģeoloģiskie procesi, aizpildot ieplaku un daļēji izlīdzinot ezerdobes gultnes reljefu ar glaciolimniskajiem nogulumiem, smilti un mālainu smilti. Ezerdobes apkārtnes reljefu raksturo gan pauguri, gan pazeminājumi starp tiem. Tos galvenokārt veido glacigēnais morēnas smilšmāls un mālsmilts, kas satur daudz karbonātisko nogulumiežu atlūzu.

Leduslaikmeta beigu posmā ezerdobi aizpildīja aukstie palikušie ledāja kušanas ūdeņi, un izveidojās oligotrofs ezers. Vēlāk, agrajā holcēnā,  preboreāla beigās un boreālā, klimatam kļūstot siltākam, kā to liecina nogulumu sastāva pētījumi un putekšņu analīzes, ezerā attīstījās ūdensaugi, kā arī virs smilšainās gultnes uzkrājās sapropelis un saldūdens kaļķieži jeb ezerkaļķis. Tiek uzskatīts, ka ezerkaļķu veidošanos sekmēja augšdevona Salaspils un Daugavas svītas dolomīti un dolomītmerģeļi, kas ir bagāti ar karbonātiem un atrodas zem kvartāra nogulumiem dziļas ieplakas ziemeļdaļā. Holocēna pirmajā pusē, apmēram 4000 gadu laikā izveidojās viens no lielākajiem saldūdens kaļķiežu koncentrācijas apgabaliem Latvijā. Zem ūdens līmeņa Vilgāles ezerā un tā aizaugušajā daļā zem 1–2 m kūdras atrodas vidēji 1–2 m biezs ezerkaļķu iegulas slānis, savukārt atradnēs ezera apkārtnē šo nogulumu slāņu biezums sasniedz 4 m, vietām pat 7 m. Iegulā kalcija karbīda (CaCO₂) daudzums mainās no 70 % līdz 92 %. Saldūdens ezerkaļķu un avotkaļķu iegulas uzkrājušās plašā teritorijā ap ezeru, tai skaitā arī pie upju (Jāmaņupes, Rīvas u. c.) ietekām ezerā. Kā liecina smalkas sapropeļa, kūdras un smilšu starpkārtiņas ezerkaļķu slāņos, ezera attīstības gaitā bija īslaicīgas līmeņa svārstības, ko visticamāk pirms vairākiem tūkstošiem gadu izraisīja dabiski klimatiski un hidroģeoloģiski procesi. Par cilvēka darbības ietekmes sekām iespējams var uzskatīt kūdraina un smilšaina sapropeļa slānīšu veidošanos, kas uzkrājas virs kūdras, ezerkaļķu iegulas augšējā daļā ezera aizaugušajās teritorijās, it sevišķi seklajā ziemeļrietumu līcī.

Vilgāles ezers ir caurteces ezers ar sateces baseinu 41,5 km², kas ietilpst Ventas lielbaseina mazo upju baseinā starp Liepājas ezera kanālu un Ventu.

Ezerā ietek Jāmaņupe (daļēji novadīta uz Rīvu), pieci strauti un daudz grāvju, bet iztek Rīvas upe, kas ietek uz Baltijas jūrā. Rīvas upe tika padziļināta un tas ietekmēja arī Vilgāles ezera ūdens līmeņa svārstības un platības izmaiņas. 1942. gadā ūdens līmenis tika pazemināts par apmēram 2 metriem. 1960.–1964. gadā Rīvas upe tika regulēta 2 km posmā no iztekas. Ūdens līmenis pazeminājās par 0,6 metriem. Pēc Rīvas padziļināšanas ezera platība samazinājās līdz 1,8 km², bet 1972. gadā uz Rīvas tika ierīkotas slūžas, līmenis pacelts par apmēram 0,7 m un ezers atjaunots iepriekšējā platībā. 

Vilgāles ezers ir noteikts kā caurteces ezers, kurā ūdens kvalitāti galvenokārt nosaka ieplūstošā Jāmaņupe, strauti un daudzi meliorācijas grāvji, kā arī notekūdeņi, jo to attīrīšanai nav lietoti biodīķi jeb nostādināšanas dīķi, kas ilgstoši bija galvenais ezera sliktā stāvokļa cēlonis. Lai samazinātu piesārņojuma ieplūdi Vilgāles ezerā, 2007. gadā tika uzbūvētas modernu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas nodrošina kvalitatīvu notekūdeņu attīrīšanu Vilgāles ciemā, vairs nepiesārņojot Vilgāles ezeru.

Piekrastes aizaugšanu un purvu izveidošanos ezera daļā, kas ir aizaugusi, būtiski ietekmē upe, strauti, kā arī grāvji.

Ezerā aug makrofīti: niedres, meldri, kosas, hāras, elodejas, glīvenes. Izveidojusies 20–30 m plata niedru josla, aiz kuras ezerdobes pamatni veido smilšaina grunts ar akmeņiem, un tur iegrimušās veģetācijas praktiski nav. Pie peldvietas ezera ziemeļaustrumos aug abinieku sūrenes, vārpainās daudzlapes, ūdensgundegas un glīvenes.

Ezerā mīt līdakas, raudas, asari, karpas, līņi, plauži, karūsas, spidiļķi, ruduļi, kā arī zandarti un sazāni.

Ezera krastos atrodas apdzīvotas vietas – Vilgāle un Vecvilgāle. Ezera ziemeļaustrumu krastā 0,3 km no tā atrodas Vilgāle, kas izveidojusies pēckara gados padomju okupācijas laikā kā padomju saimniecības “Vilgāle” centrālais ciemats. Vecvilgāle ir ciems Vilgāles ezera dienvidu krastā, 7 km no Vilgāles ciema. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Vilgāles muižas (vācu Wilgahlen) centru. 

Uz Rīvas upes iztekas ir regulējamās slūžas. Ezera krastos ir peldvietas un atpūtas vietas.

Vilgāles ezers ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem. Ezerā un tā piekrastē ezerkaļķu iegulas ir apmēram 15 ha kopplatībā un apmēram 20 atradnēs. Vilgāles ezerā 20. gs. 80. gados ieguva sapropeli, lai mēslotu lauku.

Ezers tiek izmantots zivsaimniecībā. Padomju okupācijas laikā tika izbūvēts zivjsaimniecības komplekss.

Vilgāles ezers lielākais ezers Kuldīgas novadā, kas ir arī nozīmīgs tūrisma objekts. Ezeru iecienījuši makšķernieki un atpūtnieki. Pie ezera ierīkota ģērbtuve un izveidota atpūtas vieta. Netālu no ezera atrodas Vilgāles estrāde, to ar ezeru savieno kāpnes, kurām ir vairāki skatu laukumi. Vilgāles ezeru ieskauj plata niedru zona, tādēļ, lai piekļūtu ūdenim, ir uzstādīta 80 m gara laipa.

Ezerā tiek organizēti dažādi sporta un izklaides pasākumi, piemēram, peldēšanas sacensības "Vilgālītis viļņojas", Vilgāles ezersvētki un citi.

Ezera ziemeļrietumu piekrastē atrodas viesu nams “Jāmaņi”, bet ziemeļaustrumu krastā viesu nams “Dzintara pirts”.

Kurmāle pirmo reizi pieminēta dokumentos, kas saistīti ar Romas pāvesta vicelegāta Alnas Baldvīna 1253. gada līgumu ar kuršiem, pēc kura Kurmāli ieguva Livonijas ordenis.

Vilgāles ezera apkārtne ietilpst senās Bandavas zemēs. Par Vilgāles ezera apkārtnes apdzīvotību liecina 20. gs. 20. gados atrastās senlietas pie Vilgāles ezera, uzkalniņā pie Baužu mājām.

Tuvākās kultūrvēsturiskas vietas: Turlavas pilskalns, Kļaviņu Velnapēdas akmens, Elderenes svētavoti, Krauļu senkapi, Grotleju senkapi, Sudmaleju senkapi.

Arheloģiskās apzināšanas ietvaros 2004. gadā Vilgāles ezera apkārtnē kurmju rakumos vairākās vietās tika atrastas bezripas trauku lauskas, krama atšķilas un krama oļi, kas liecina par mezolīta laika iedzīvotāju klātbūtni stāvajā ziemeļaustrumu krastā. Ezera apkārtnē konstatētas arī vairākas viduslaiku kapsētas, piemēram, pie Baužu mājām, kā arī atrastas kuršu ugunskapiem raksturīgas senlietas.