Nosaukums, visticamāk, cēlies no vārdiem “sauss” un “galva”, no kuriem atvasināta ciema iedzīvotāju iesauka.

Agrāk – Kuldīgas komturija, Kuldīgas virspilskunga tiesa, Kuldīgas apriņķis, tagad – Kuldīgas novada Padures pagasts. Bergholcu dzimtas dzimtīpašums. Līdz 1918. gadam pastāvēja brīvciema pašpārvalde, ko reprezentēja ciema saimnieku ievēlēts brīvciema vecākais jeb burmeistars, kurš administratīvi bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesai, vēlāk – Kuldīgas apriņķa tiesai.

Ciems izveidojās uz zemes, kuru 1546. gada 13. jūlijā mestrs Hermans fon Brigenejs (Hermann von Brüggenei) izlēņoja brīvniekiem (den fryen) brāļiem Bartoldam un Jānim (Bartold und Jan) pie Ķimales upes un Vilkupurva. Dokumentā kā lēņavīru pienākums minēts “pa vecam jādara tas, kas citiem brīvniekiem pienākas” bez noteiktāka paskaidrojuma.Acīmredzot brāļi jau agrāk bija pildījuši brīvnieku pienākumus, tādēļ tie nav konkretizēti. Ir skaidrs, ka tajos neietilpa zemnieku pienākumi dot lauksaimniecības nodevas un pildīt lauku darbu klaušas, par ko liecina ierastais lēņa zemes statusa formulējums “[lēni] ar visiem tā ienākumiem un labumiem, kas var tikt un varēs tikt iegūti, neko no tiem neizņemot, paturēt, lietot un saglabāt brīvi un netraucēti”.

Sausgaļu brīvciema saimnieku uzvārds sākotnēji bija Bartolts, bet 18. gs. tika mainīts uz Bergholcs.

Ar daudzām vēsturiskām detaļām izceļas nostāsts par Sausgaļu ciema izcelsmi. Pēteris Bergholcs no Sausgaļu ciema Strīdu mājām 1929. gadā stāstījis: “1546. gadā divi brāļi no Ķoniņciema dabūjuši zemi no ordeņa mestra H. fon Brigeneja. Par to viņiem bijis jānes hercoga pasts no Kuldīgas uz Ventspili, par ko arī saņēmuši maksu. Nekādu citu nodevu ļaudīm nebijis.

Brāļi bijuši Jānis un Bertolts, bet tā kā Jānim pēcnācēju nebijis, tad visu Sausgaļu zemi mantoja Bertolta pēcnācēji. Bet ap 1750. gadu plosījies mēris, un no Bertoltiem palicis tikai viens mazs zēns. Tad hercogs deva pusi no Sausgaļu zemes Šmēdiņu ģimenei no Ziemeļu ciema. Šmēdiņi uzaudzināja mazo Bertoltu un nesa hercoga pastu, jo Bertoltu mazais zēns to nevarēja, bet arī turpmāk pasta nesēji palikuši Šmēdiņi.

Ciema ļaudis skaita sevi par seno Kurzemes valdnieku cilts pēctečiem un skatās uz citiem it kā no troņa augstumiem. Pastāvīgi strīdi bijuši Bertoltu un Šmēdiņu starpā, jo pirmie tos skaita tikai par ienācējiem un sevi par īstiem valdniekiem. Strīdi notikuši gan zemes dēļ, gan citu tiesību labad.

Senāk brīvciemniekiem bijuši savi kara pulciņi, un viņi gājuši palīgā karā paši ar saviem zirgiem un apbruņojumu, bet zaldātos viņiem nebijis jāiet. Visas viņu tiesības uzrakstītas uz pergamenta, ko viņi paši sauc par ādu, un glabājas pie ciema vecākā.

Par ko viņiem piešķirtas privilēģijas kā brīviem, ne no viena neatkarīgiem pilsoņiem, to viņi paši nezin, tikai atmin, ka jau viņu vectēvi stāstījuši, ka tas tā bijis jau viņu tēvu laikā, un tā joprojām.”

Šajā nostāstā apstiprināts Lipaiķu mācītāja Johana Karla Heinziusa (Johann Carl Heinsius) minētais ķoniņu uzskats par visu Kuldīgas brīvnieku izcelsmi no Ķoniņciema. P. Bergholcs stāstījis arī par Sausgaļu ciema daļas – Kamburnieku, kas atradās Ventas otrā krastā, un dokumentos pirmoreiz minēta tikai 19. gs. vidū, – izcelsmi: to Bartoltam piešķīris Kurzemes hercogs par viņa izglābšanu no ienaidniekiem, kad Bartolts ar ievainoto hercogu uz muguras pārpeldējis pāri Ventai.

1593. gada 26. jūnijā Kuldīgas pilskungs Georgs fon Firkss (Georg von Fircks) dokumentāri apliecināja, ka ir izšķīris zemes strīdu par zemesgabalu pie Ventas starp hercoga Kuldīgas muižas zemniekiem Krančeniekiem un Sausgaļiem, kas dokumentā saukti par hercoga brīvajiem īpašniekiem (frey besitzende). Šāds apzīmējums, kas visvairāk piedienas lēņavīra statusam, hercogistes laikā attiecībā uz brīvniekiem lietots vienīgo reizi. Pilskungs kopā ar muižas rakstvedi un muižkungu iztaujājis vecos zemniekus par robežām, tās atjaunojis un aprakstījis, ar ko abas puses bijušas apmierinātas.

Hercoga Kuldīgas muižas 1678. gada vaku grāmatā ar nosaukumu “brīvzemnieki” (Freybawrenn) ierakstīti Sausgaļi (Sausgallen; divi saimnieki).

1727. gada inventārijā minēts, ka dragūņnieki un sausgaļnieki kā pasta jātnieki ir atbrīvoti no klaušām. Tomēr arī sūtījumu nogādāšana jāšus pa sliktiem ceļiem gan dienā, gan naktī jebkādos laika apstākļos nebija vieglāka par lauku darbiem muižā. Sausgaļnieki veda pastu posmā no Ventspils līdz Kuldīgai, un šāds viņu pienākums saglabājās visu hercogistes pastāvēšanas laiku.

1792. gada 20. novembrī Kuldīgas virspilskungs Gideons fon Zass (Gideon Heinrich von Saß) izšķīra īpašuma strīdu starp pasta jātniekiem Sausgaļos, brāļiem Jāni un Miķeli Bertoldiem (Berthold). Vecākais brālis Jānis kā īpašumu sev un saviem mantiniekiem paturēja dzīvojamo māju, bet jaunākais brālis – klēti, mazu kūti un vecas smēdes baļķus jaunas mājas būvei. Pusi no zirgu staļļiem un lopu kūtīm jaunākais brālis varēja nojaukt un pārvest uz citurieni. Šajā dokumentā G. fon Zass pirmoreiz lietojis apzīmējumu, ko 19. gs. gaitā uz Kuldīgas brīvzemniekiem sāka attiecināt arī augstākstāvošas iestādes – brīvie zemes īpašnieki (Freisasse).

19. gs. otrajā pusē Sausgaļu un Viesalgu brīvciemu zīmogos bija attēloti jātnieki ar paceltiem zobeniem un pastnieka radziņi.

Pirmais no ķoniņiem, kurš atzina nepieciešamību izdalīt brīvmājas no ciema, bija Rīgas Politehnikuma sekretārs un bibliotekārs Rūdolfs Bergholcs; 1872. gada 26. jūlijā viņš Kuldīgas virspilskunga tiesā iesniedza lūgumu par freizasu mantošanas kārtības legalizēšanu. Izklāstā viņš pieminēja, ka 1813. gada 24. septembrī Kuldīgas virspilskunga tiesa izdevusi atestātu, kurā rakstīts, ka Kuldīgas virspilskunga G. fon Zasa laikā starp visiem Kuldīgas brīvciemiem tika noslēgta vienošanās par brīvmāju (Freigut) mantošanas kārtību, lai nākotnē novērstu to sadalīšanu un savstarpējās nesaskaņas, kas no tās rodas. Pēc visu un katra freizasu piekrišanas tika nolemts, ka brīvmājas manto tikai vecākais dēls, bet pārējiem brāļiem un māsām jāsaņem mantojuma daļa naudā un graudā (t. i., pūrs). Mantošanas tiesības uz mājām meitām nepastāvēja, tomēr Kuldīgas virspilskunga tiesa to neievēroja. R. Bergholcs lūdza, lai freizasu mantošanas kārtība tiktu iekļauta dižciltīgo vai namnieku mantošanas tiesībās, vai paskaidrot, uz kādu likumu pamata meita var pretendēt uz dēla mantojuma daļu, vai atraitne spēj mantot freizasa zemes īpašumu. Tiesa par šo jautājumu izdeva izvairīgu rezolūciju: virspilskunga tiesa darbojas pēc likumiem, nevis tos izdod vai papildina.

1882. gada 18. martā pēc Rīgā dzīvojošā kolēģijas asesora, bibliotekāra R. Bergholca pilnvaras lūgumu tiesā iesniedza galma virstiesas advokāts Armīns Adolfi (Armin Theophil Adolphi). Tajā minēts, ka lūdzējam pieder brīvmājas Sausgaļu un Kambarnieku brīvciema robežās, kā to apliecina 1880. gada 11. janvārī koroborētā karte un īpašuma robežu apraksts lūdzēja īpašumam, 1872. gada 14. jūlijā koroborētā lūdzēja vienošanās ar saviem kaimiņiem par ganībām un 1874. gada Kuldīgas virspilskunga tiesas akts lūdzēja sūdzības lietā pret Aleksandru Bergholcu. R. Bergholcs lūdza dokumentēt viņa privātīpašnieka statusu, viņa brīvmājām atvērt atsevišķu, no brīvciema nodalītu hipotēku nodalījumu zemesgrāmatā, un koroborēt viņa īpašumu. Virspilskunga tiesas 9. jūlija rezolūcijā bija atzīts: R. Bergholcs saskaņā ar Baltijas privāttiesībām atzīstams par privātīpašnieku, kuram pieder brīvmājas (Freihof) Sausgaļu un Kambarnieku brīvciemā, tām atverams atsevišķs hipotēku nodalījums un piešķirams nosaukums Kalni (Berghof).

R. Bergholcs uzskatāms arī par pirmo kuršu ķoniņu vēstures izpētes finansēšanas iniciatoru. Pēc viņa nāves 1891. gada aprīlī atklājās, ka viņš testamentāri novēlējis Rīgas Latviešu biedrībai 250 rubļus. No tiem 50 rubļi jāizlieto par labu Reinolda meiteņu skolas bibliotēkai, bet 200 rubļu – kuršu ķoniņu vēstures izpētei.

1797. gadā pastnieku Sausgaļu ciemā atradās trīs mājas. Ciemā bija arī citas mājas, kurās dzīvoja vācu amatnieki un brīvie latvieši, kas nepiederēja pie pastnieku dzimtām.

Sausgaļu brīvciema iedzīvotāju kopiena brīvciemu vidū bija izņēmums nodarbošanās ziņā. Tā kā ciema zemes platība nebija liela, 1853. gadā puse no brīvajiem iedzīvotājiem iztiku pelnīja ar amatniecību, lielākoties podniecību.

Brīvciemu vidū Sausgaļi izcēlās ar iedzīvotāju raibo etnisko sastāvu. Vācu amatnieki ciemā dzīvoja jau 1797. gadā. 1796. gadā viņu sauca par Johanu Bergholcu, savus dēlus bija kristījis vārdos Ludvigs, Kristofs un Magnuss, un varbūt uz savas zemes ļāvis apmesties vācu amatniekiem.

1850. gadā Sausgaļu ciemā bija ieprecējušās sievietes ar vāciskiem un poliskiem uzvārdiem. Vāciski bija arī Bartoldu apsaimniekoto māju nosaukumi: Stamm (Cilts) un Streit (Strīdi). Burmeistars bija Karls Bergholcs.

1853. gadā Sausgaļu iedzīvotāji ar uzvārdu Bergholcs bija pārvācojušies – sadzīvē lietoja vācu valodu, piederēja pie Kuldīgas luterāņu vācu draudzes un ģērbās pēc mazturīgo “vācu ļaužu” parauga. Brīvciemā bez 49 ķoniņu kārtas piederīgajiem (25 vīrieši un 24 sievietes) dzīvoja 42 vācieši un 63 ebreji, kuri nodarbojās lielākoties ar lauku amatniecību.

1854. gadā no septiņu brīvciemu burmeistariem rakstīt prata tikai Ķoniņciema burmeistars Kristaps Peniķis un Sausgaļu burmeistars K. Bergholcs. Pārējie parakstu vietā vilkuši krustiņus.

1861. gadā Sausgaļu ciemā bija divas saimniecības. Vienu saimnieks bija Bergholcs, otru – Šmēdiņš.

Sausgaļu ciemā jau pirms Pirmā pasaules kara bija likvidēti daudzie aramzemes un pļavu starpgabali, kas apgrūtināja saimniekošanu.

Pēc brīvciema sadalīšanas 1933. gadā Sausgaļu–Kamburnieku ciemā bija 10 viensētas: Ozoli (12,518 ha), īpašniece Līze Ziemele; Liepas (7,582 ha), īpašnieks Gustavs Bergholcs; Strīdi (vēlāk Upes; 43,377 ha), īpašnieki Pauls un Marija Bergholci; Valmieras (vēlāk Valmierkrogs; 3,684 ha), īpašniece Anna Meijere; Dreimaņi (9,271 ha), īpašniece Emma Švarca, dzimusi Bergholca; Priedes (6,525 ha), īpašnieks Krišs Mednieks; Dīķa smēde (0,471 ha), īpašnieks Žanis Meijers; Kalni(77,852 ha), īpašnieks Rūdolfs Bergholcs; Jāņkalni (22,024 ha), īpašnieki Jānis un Ķērsta Brauni un Līna Ozola; Fridrihshofa (vēlāk Kamburnieki; 15,007 ha), īpašnieks Miķelis Malkcirtis; kopīpašums – pļava un kapsēta (3,868 ha); pavisam – 202,141 ha.

1935. gadā Sausgaļos bija 35 iedzīvotāji, no tiem 25 latvieši, deviņi vācieši, viena ieprecēta ukrainiete.

Pēc 1929. gada 4. maijā Saeimas izdotā Likuma par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās brīvciemi tika sadalīti viensētās. Sadalot zemi, tā pēc iespējas tika iemērīta vienā gabalā, pieļaujot pļavu un mežu starpgabalus. Zemes iemērīšana tika pabeigta 1933. gadā, bet viensētu ierakstīšana zemesgrāmatās turpinājās līdz 1939.gadam. Ēku pārcelšana uz jauniemērīto zemi zināma tikai vienā gadījumā – Ķoniņciema Dižgaiļu saimniecībā.

Ciema ēkas tika pārbūvētas vai nojauktas pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā. Ir saglabājusies ciema kapsēta.