Ortopēdiskā ķirurģija vēsturiski Latvijā tiek dēvēta par traumatoloģiju-ortopēdiju. Tā no multidisciplinārās vispārējās ķirurģijas ir nodalījusies 20. gs. pirmajā pusē. Dažādās valstīs un valodās šīs specialitātes nosaukums ir atšķirīgs. Ortopēdiskajā ķirurģijā (traumatoloģijā-ortopēdijā) inovatīvie procesi ir iespējami tikai ciešā klīniskajā, zinātniskajā un industrijas sadarbībā. 

Ortopēdiskās ķirurģijas (traumatoloģijas-ortopēdijas) praktiskā nozīme balstās pacientu ārstēšanā. Traumētiem pacientiem tas attiecināms, jau sākot no traumas brīža (sadarbībā ar neatliekamās medicīnas speciālistiem), tālāk prehospitālā un hospitālā etapā (sadarbībā ar internistiem, anesteziologiem, radiologiem u. c.), kā arī pēc stacionāra ambulatori (sadarbībā ar ģimenes ārstiem, rehabilitologiem, fizioterapeitiem u. c. speciālistiem) līdz pilnīgai traumēto audu sadzīšanai un funkcijas atgriešanai pēc iespējas tuvu pirmstraumas līmenim. Nereti ar to pacientu sadarbība ar ortopēdisko ķirurgu nebeidzas gadījumos, kad ievietots kāds implants un nepieciešama regulāra ikgadēja pacienta novērošana no speciālista puses. Ja traumētie pacienti pamatā ir uzskatāmi kā akūti, tad traumu seku un ortopēdiski pacienti – kā hroniski. Ārstnieciskajā procesā ir svarīga pacientu uzraudzība un ārstēšanas gaitas izvērtēšana dinamikā (uzlabošanās; bez izmaiņām; pasliktināšanās). Konservatīvas ārstēšanas metodes pamatā izmanto bērniem un augšējās ekstremitātes traumu gadījumā. Kopumā vērojama tendence ķirurģiskai aktivitātei pieaugt. Tas skaidrojams ar būtiskiem ieguvumiem no pacientu puses, piemēram, pēc lūzuma pat nesaaudzis, bet ar metāla konstrukciju fiksēts kauls ļauj agrīni iestrādāt kustības locītavās un noslogot ekstremitāti. Jāņem vērā, ka ķirurģiskā ārstēšana var rezultēties gan ar vispārējām, gan lokālām komplikācijām, kuru riski, attīstoties medicīnai, kopumā mazinās. Ir arī dzīvību glābjošas operācijas jeb operācijas ar vitālām indikācijām. Pie tām pieskaitāmas, piemēram, politraumas (vairāku ķermeņa daļu traumatisks bojājums ar reālu dzīvības apdraudējumu, ko izvērtē ar speciālu skalu palīdzību) vai augšstilba kaula kakliņa lūzumi gados veciem pacientiem, kur bez operācijas pacients ir gulošs, kas var radīt dzīvībai bīstamas komplikācijas.

Teorētiskā nozīme galvenokārt balstīta dažādu ārstēšanas metožu un izmantoto implantu ilggadējā apkopojumā. Dažādu implantu, piemēram, endoprotēžu (lielo locītavu aizvietojoša iekšēja protēze), reģistri, kas iekļauj pacientu regulāru ikgadēju pārbaužu rezultātus, ļauj izdarīt secinājumus par iespējami labākiem un ilglaicīgākiem modeļiem vai implantu un to fiksācijas kaulā veidiem. Ortopēdiskās ķirurģijas praktiskās un teorētiskās nozīmes svarīga izpausme ir zināšanu, prasmju un kompetenču nodošanas process medicīnas studentu un rezidentu apmācībā.

Ortopēdiskā ķirurģija (traumatoloģija-ortopēdija) ir viena no medicīnas zinātnes specialitātēm. Vēsturiskā ķirurģijas un tās apakšspecialitāšu attīstība 20. gs. gaitā ir notikusi visai dažādi gan Eiropā, gan pasaulē kopumā. Ja 20. gs sākumā un vidū ķirurgi bija plaša profila speciālisti un nodarbojās ne tikai, piemēram, ar vēdera dobuma vai strutainām operācijām, bet arī laikmetam atbilstošā līmenī veica neiroķirurģiskas operācijas, kā galvaskausa trepanācijas vai ortopēdiskas operācijas, tad mūsdienās vērojama jau pašas ortopēdiskās ķirurģijas sadalīšana, piemēram, plaukstas, mugurkaula u. c. ķirurģijas apakšspecialitātēs. Šī procesa iemesls ir neapšaubāmais nozares progress, kas balstīts jaunos zinātniskos atklājumos, izmantojot citu zinātņu, piemēram, fizikas, ķīmijas, materiālzinātņu un medicīniskās biomehānikas, sasniegumus, jaunās ārstnieciskās iespējās, kas ir radušās, pateicoties jaunu tehnisko iespēju ienākšanai klīniskajā un ambulatorajā medicīnā, veiksmīgi sadarbojoties ar medicīnas industriju jaunu tehnoloģiju, instrumentu un implantu ieviešanā.

Ortopēdiskās ķirurģijas (traumatoloģijas-ortopēdijas) pamatā ir zināšanas par cilvēka normālo un patoloģisko anatomiju, fizioloģiskajiem procesiem, balsta un kustību aparāta normālu un dažādu patoloģisku procesu ietekmētu funkcionēšanu, kā arī ārsta ķirurģiskās zināšanas par dažādu traumu un ortopēdisku slimību etiopatoģenēzi, diagnostiku un ārstēšanu, implantiem un to pielietošanas veidiem un tehnikām. Viss iepriekš minētais kombinācijā ar profesionāli izkoptām ķirurģiskajām prasmēm ļauj sasniegt galveno ārstēšanas rezultātu – veselu un iepriekšējā pirmstraumas līmenī funkcionējošu cilvēku. Kaulu lūzumu mūsdienu ārstēšanas pamatā ir Starptautiskās traumatologu organizācijas (Arbeitsgemeinschaft für Osteosynthesefragen, (AO)) – vācu darba grupas osteosintēzes (kaulu ķirurģiskas fiksācijas pēc lūzuma) jautājumu risināšanai – 1958. gadā postulētais: kaula lūzuma gadījumā jāveic agrīni (vidēji 1.–7. dienā pēc traumas) stabila kaula osteosintēze, to fiksējot ar metāla konstrukcijām, atsakoties no papildu imobilizācijas, kas ir ļoti svarīgi jau agrīnai pacientu rehabilitācijai. Savukārt ortopēdijā viena no vadošām ir teorija par slimās locītavas ķirurģisku aizvietošanu ar endoprotēzi jeb mākslīgo locītavu. Šīs teorijas un arī praktiski modernās gūžas locītavas endoprotēzes ieviesējs 20. gs. 60. gados ir angļu ķirurgs Džons Čārnlijs (John Charnley). Treškārt – mūsdienu ortopēdiskā ķirurģija izmanto mazinvazīvās tehnikas, piemēram, kaulu ārējo fiksāciju (speciālas ortopēdiskas ierīces, kas sastāv no caur kaulu ejošām skrūvēm, stieņiem vai stieplēm, fiksētām ārējā cirkulārā, mono vai bilaterālā rāmī, parasti tiek izmantotas pie kaulu vaļējiem lūzumiem, infekciju gadījumā, bojājumu kontroles ortopēdijas principu realizācijā u. c.), gan minimāli invazīvās plāksnes osteosintēzes (Minimally invasive plate osteosynthesis (MIPO)) tehnikas, kā arī artroskopiskās locītavu ķirurģijas metodes. Datorasistētās ķirurģijas metodes kļūst aizvien populārākas, palīdzot traumatologiem-ortopēdiem operācijas veikt ātrāk un kvalitatīvāk.

Lai izvēlētos atbilstošu ārstniecības metodi, ortopēdiskajam ķirurgam jāveic rūpīga pacienta izmeklēšana, uzklausot pacienta sūdzības, ievācot anamnēzi un objektīvi izmeklējot pacientu a capitem ad calcem ‘no galvas līdz papēžiem’, iekļaujot arī speciālus ortopēdijas klīniskos testus, kā arī locītavu kustību apjoma izmeklējumus, ekstremitātes deformācijas leņķa mērījumus, izmatojot goniometru (ierīce leņķa mērīšanai) vai, piemēram, ekstremitātes anatomiska vai funkcionāla saīsinājuma noteikšanu, izmantojot mērlenti. Tikai tad veic instrumentālos izmeklējumus, no kuriem nozīmīgākie ir radioloģiskie izmeklējumi. Datortomogrāfija palīdz precizēt bojājuma telpisko būtību. Tā ir ļoti noderīga locītavu veidojošo kaulu bojājumu noteikšanai. Mīksto audu diagnostikā galvenā ir ultrasonoskopija, precizitātes un izmeklējamo audu apjoma ziņā neapstrīdamas priekšrocības ir kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējumam. Onkoloģisku vai iekaisīgu procesu noteikšanai noderīgs izmeklējums ir scintigrāfija. Dažādi funkcionālie izmeklējumi, piemēram, datorizēta pacienta gaitas analīze, ir ļoti noderīgi rehabilitācijas periodā pēc apakšējās ekstremitātes traumām. Vispusīgi asins, urīna, locītavu u. c. punkcijas materiāla laboratoriskie izmeklējumi palīdz noteikt diagnozi, pareizu ārstēšanu, ir svarīgi pirmsoperācijas pacientu sagatavošanai un atlabšanas procesa kontrolei pēc operācijas.

Ortopēdiskajai ķirurģijai (traumatoloģijai-ortopēdijai) ir ļoti sena un bagāta vēsture. Jau pirmatnējie cilvēki guva traumas vai saskārās ar iedzimtām vai iegūtām ortopēdiskām slimībām. Kaulu lūzumu sadzīšanas sekas ļauj spriest par tā laika seno dziednieku prasmēm. Vēsturiski pirmās ķirurģiskās iejaukšanās bija saistītas ar traumu un ievainojumu ārstēšanu. Pirmie fiksētie vēsturiskie dati par kādas ārstniecības metodes izmantošanu ir saistīti uz sengrieķu ārstu un filozofu Hipokratu (Ἱπποκράτης). Viņš rekomendēja izmantot trakciju kaulu lūzumu un mežģījumu ārstēšanā, kā arī jau tajā laikā uzsvēra agrīnas pacientu mobilizēšanas un rehabilitācijas nepieciešamību. Nozīmīgu ieguldījumu medicīnā, tostarp ortopēdiskajā ķirurģijā, deva persiešu filozofs un ārsts Avicenna (Avicenna), kurš sarakstīja ap 300 darbu, no kuriem izcilākais bija medicīniska enciklopēdija “Medicīnas kanons” (القانون في الطب, al-Qānūn fī aṭ-Ṭibb, 1025), kas tika plaši izmantots austrumu pasaulē un Eiropā pat līdz 18. gs. Mūsdienīgās cilvēka anatomijas izpratnes pamatlicējs ir flāmu anatoms Andreass Vezālijs (Andreass Vesalius), savukārt, uzsverot nervu nozīmi balsta un kustību aparāta fizioloģiskā funkcionēšanā, savu neatsveramo ieguldījumu nozares attīstībā ir devis grieķu ārsts Galēns (Γαληνός), bet termins “ortopēdija” radās 18. gs., kad to 1741. gadā ieviesa franču ārsts Nikolā Andrī de Buaregārs (Nicholas Andry de Boys-Regard).

Par modernās traumatoloģijas un ortopēdijas attīstības sākumu var uzskatīt ģipša pārsēju izmantošanas uzsākšanu. To izgudroja un pirmais ieviesa kara ķirurgs Entonijs Matisens (Antonius Mathijsen) 1852. gadā. Mūsdienās līdzās klasiskā ģipša (kalcija sulfāta dihidrāts) pārsējiem plaši tiek izmantoti dažādi sintētiskie materiāli, kā arī rūpnieciski ražotas vai 3D tehnikā printētas ortozes. Līdz ar inerta cilvēka audiem metāla ražošanas uzsākšanu varēja sākt attīstīties kaulu osteosintēzes implantu ražošana. Kā nozīmīgs pavērsiens kaulu osteosintēzē 1931. gadā jāmin amerikāņu ortopēdiskā ķirurga Mariusa Smita-Pītersena (Marius Nygaard Smith-Petersen) izgudrotais trīsplākšņu naglas implants augšstilba kaula kakliņa lūzumu ķirurģiskai fiksācijai. Intramedulāras (stienis jeb nagla fiksē salūzušo kaulu no iekšienes) kaulu osteosintēzes pamatlicējs ir vācu ķirurgs Gerhards Kintšers (Gerhard Küntscher). Viņa metode plaši tika izmantota Otrā pasaules kara laikā un vēlāk, līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados klīnikā tika ieviesti t. s. slēgtie jeb bloķētie stieņi. Līdztekus notika arī konservatīvo metožu attīstība skeleta traumu un ortopēdisko slimību ārstēšanā. Kā spilgts piemērs minams austriešu ārsts Lorencs Bēlers (Lorenz Böhler). Konservatīvu kaulu lūzumu ārstēšana radikāli tika mainīta 1958. gadā Bīlē, Šveicē, kur ķirurgi Moriss Millers (Maurice Edmond Müller), Roberts Šneiders (Robert Schneider), Hanss Villenegers (Hans Willenegger), Martins Allgēvers (Martin Allgöwer) un Valters Bandi (Walter Bandi) nodibināja AO grupu, kas definēja mūsdienu izpratni par kaulu lūzumu ārstēšanu. Ja iepriekš traumu klīnikās pacienti pamatā bija guloši gultās, tad līdz ar jauno filozofiju tie bija pēc operācijām mobili un aktīvi rehabilitējās.

Svarīgu atbalstu ārstniecības procesu pilnveidē ir devusi biomehānika, tostarp kaulu ārējā fiksācijā. To aizsāka franču ārsts Žans Fransuā Malgēņs (Jean-Francois Malgaigne). Kaulu ārējai fiksācijai joprojām ir nozīmīga vieta kaulu lūzumu ārstēšanā. Nozīmīga metodes attīstība notika Padomju Savienībā 20. gs. 60.–80. gados. Mūsdienās ārējā fiksācija tiek izmantota daudz mazāk, bet vēl joprojām tā ir neaizstājama vairāku traumu, to seku un ortopēdisku slimību ārstēšanā. 

Mūsdienu ortopēdiskās ķirurģijas klīnikas plaši izmanto nepārtrauktas zinātniskas pilnveides un industriju iespēju rezultātā radītus ķirurģiskos implantus un instrumentus, diagnostikas iekārtas un tehnikas. Ārstēšanas metodes tiek nemitīgi pilnveidotas, izmantojot aizvien vairāk ķirurģiskās aktivitātes un miniinvazīvās tehnikas. Slimās locītavas un kaulu defekti jau no Dž. Čārnlija laika tiek aizstāti ar moderniem, mākslīgiem un ilgtspējīgiem implantiem. Operācijas vairs netiek veiktas ar lielu ķirurģisku griezienu, tagad lielākoties tās veic miniinvazīvi. Attīstās un pilnveidojas artroskopiskās tehnikas, kad operācijas tiek veiktas caur puscentimetra portāliem. Tas viss atvieglo un ievērojami saīsina pacientu rehabilitāciju.

AO fonds (AO Foundation) un AO Zinātniski pētnieciskais institūts (AO Research Institute (ARI)) Davosā, Šveicē, uzskatāmi par vadošo zinātnisko un praktisko osteosintēzes tehnoloģiju virzītājspēku pasaulē. Eiropas Traumatologu, ortopēdu asociāciju federācija (The European Federation of National Associations of Orthopaedics and Traumatology (EFORT)) Parīzē, Francijā, Amerikas Ortopēdisko ķirurgu akadēmija (American Academy of Orthopaedic Surgeons ((AAOS) ASV un Starptautiskā traumatologu un ortopēdu asociācija (Société Internationale de Chirurgie Orthopédique et de Traumatologie (SICOT)) Briselē, Beļģijā, ir galvenās pasaules ortopēdisko ķirurgu organizācijas, kas veicina praktisko sadarbību, organizē apmācības, ikgadējos kongresos un konferencēs apkopo zinātniskos jauninājumus nozarē, sekmē to izstrādi. Eiropas gūžas locītavas ķirurgu asociācija (European Hip Society (EHS)) Hamburgā, Vācijā, ir vadošā ortopēdisko ķirurgu organizācija endoprotezēšanas jautājumu zinātniskajā izpētē.

Ortopēdiskās ķirurģijas nozīmīgākie zinātniskās pētniecības izdevumi ir: The Journal of Bone and Joint Surgery (JBJS) (kopš 1889. gada; American Orthopaedic Association (AOA), The Journal of Bone and Joint Surgery (JBJS) (kopš 1919. gada; British Orthopaedic Association (BOA), Journal of the AAOS (kopš 1993. gada; American Academy of Orthopaedic Surgeons International Orthopaedics (kopš 1977. gada; Springer Link), European Orthopaedics and Traumatology (kopš 1992. gada; Springer Link).

Pasaules vadošās ortopēdu organizācijas vieno ārstus, kuri nodarbojas ar pētījumiem un meklē veidus ārstēšanas metožu izvērtēšanai, salīdzināšanai, evolucionārai uzlabošanai. Tādi līdz šim modernajā ortopēdiskās ķirurģijas posmā ir bijuši, nodibinoties AO grupai profesoru M. Millera, R. Šneidera, H. Villenegera, M. Allgēvera un V. Bandi vadībā, kā arī pateicoties Dž. Čārnlijam, kurš izstrādāja modernas endoprotēzes un kaulu cementa fiksācijas pamatprincipus.