Prasme izgatavot keramiku Austrumbaltijas reģionā izplatījās ap 5500. gadu p. m. ē.

Šis tehnoloģiskais jauninājums iezīmēja pāreju no mezolīta uz neolītu. Keramikas izstrādājumos ietilpa gan māla trauki, kuru lauskas neolīta dzīvesvietās atrastas lielā skaitā, gan arī salīdzinoši reti sastopamās māla figūriņas jeb sīkplastika.

Lai no māla iegūtu keramikas izgatavošanai piemērotu masu, tam piejauca dažādus neplastiskos materiālus – augu stiebrus, saberztas gliemeņu čaulas, kaulu fragmentus, zvirgzdus (sadrupinātu granītu), šamotu (sasmalcinātas trauku lauskas) un citus. Šie piejaukumi (liesinātāji) uzlaboja māla masas īpašības, atvieglojot trauku veidošanu, mazinot deformēšanos žāvēšanas un apdedzināšanas laikā un nodrošinot traukam vajadzīgās funkcionālās īpašības.

Māla traukus senatnē izgatavoja nevis uz podnieka ripas, bet gan bezripas tehnikā – veidojot ar rokām no māla masas grīstēm, lipinot tās vienu virs otras. Tad virsmu rūpīgi izlīdzināja un sienas plānināja, atkarībā no izmantotās tehnikas iegūstot gludu vai švīkātu faktūru. Dažkārt virsmu arī spodrināja, līdzinot ar gludu oli vai citu cietu priekšmetu.

Neolīta trauku rotāšanai plaši izmantoja iespiesto ornamentu, šim nolūkam izmantojot kaula rīkus, dažādus ķemmei līdzīgus vai no auklām izgatavotus spiedogus. Neolīta beigu posmam raksturīgi auklas iespiedumi un ripinātā aukla. Traukus rotāja arī ar iegravētām līnijām. Neolīta un arī agrā bronzas laikmeta keramika bieži vien ir ļoti bagātīgi ornamentēta, pretstatā keramikai no vēlākiem aizvēstures periodiem, kur rotājums mēdz būt minimāls.

Izveidoto un rotāto trauku rūpīgi izžāvēja un apdedzināja. Tā kā nav atrastas liecības par keramikas apdedzināšanas konstrukcijām, jāsecina, ka keramika apdedzināta uz atklātas uguns. Lai gatavais trauks mitruma ietekmē neizjuktu, keramika bija jāapdedzina vismaz 500^o C temperatūrā, bet ja māla masas sastāvā bija gliemeņu čaulas vai citi kaļķi saturoši liesinātāji, tad, lai nepieļautu kaļķa noārdīšanos, apdedzināšanas temperatūra nedrīkstēja pārsniegt 750^o C temperatūru.

Neolīta laika trauki izmēru ziņā variēja no miniatūriem trauciņiem un nelielām bļodiņām līdz pat ļoti liela izmēra podiem. Pašiem lielākajiem vēlā neolīta podiem mutes diametrs sasniedza 70 cm, to tilpums – vairāki desmiti litru.

Māla trauku izgatavošana senajiem medniekiem-zvejniekiem pavēra jaunas iespējas pārtikas produktu vārīšanai. Uz trauku iekšējās virsmas bieži sastopamais piedegums, kā arī uz ārējās virsmas konstatējamais apkvēpums liecina, ka traukus izmantoja pārtikas gatavošanai uz atklātas uguns. Šim nolūkam īpaši piemēroti bija trauki ar smailu dibenu: tas ļāva trauku stabili novietot pavarda smiltīs vai pelnos. Arī trauki ar apaļu dibenu bija paredzēti novietošanai uz mīkstas zemes. Tikai vēlāk sāka izgatavot traukus ar plakanu dibenu, kas piemēroti novietošanai uz cieta klona vai koka klājuma.

Ķīmiski analizējot piedegumu uz traukiem, konstatēts, ka agrajā un vidējā neolītā trauki plaši izmantoti zivju produktu gatavošanai, savukārt vēlajā neolītā izmantoti piena produkti.

Podus izmantoja arī pārtikas glabāšanai, bet īpašas formas traukus izgatavoja ļoti konkrētām vajadzībām: garenas bļodiņas kalpoja kā tauku lampiņas, bet kausi, kādus izgatavoja vēlā neolīta lopkopji, izmantoti piena produktu dzeršanai vai uzglabāšanai. Keramikas figūriņas, kas atrastas Ģipkas un Pūrciema vidējā neolīta apmetnēs (Rojas novads, Latvija) lietotas īpašos rituālos, tās tīši salaužot (1. attēls).

Neolīta gaitā novērojamas izmaiņas keramikas darināšanas tradīcijās: nomainās mālam piejauktie liesinātāji un trauku formas, kā arī virsmas faktūras, rotāšanai izmantotie spiedogi, rotājuma motīvi un kompozīcijas. Keramikas pazīmes arheologiem ir kalpojušas neolīta hronoloģijas izstrādāšanai, un konkrēti keramikas tipi ļauj identificēt dažādas neolīta laika arheoloģiskās kultūras.

Podniecības prasmes izplatījās no kaimiņu reģioniem – mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas. Austrumbaltijā vissenākā ir Narvas tipa keramika, nosaukta pēc atradumiem Narvas apmetnēs, mūsdienu Igaunijas ziemeļaustrumu daļā. Latvijā to pazīst arī kā Osas tipa keramiku pēc Osas apmetnes Lubāna zemienē. No māla masas, kas liesināta ar gliemeņu čaulām un augu fragmentiem veidoti smaildibena podi un garenas bļodiņas. To virsmas visbiežāk klāj švīkājums, kas radies, plāninot un izlīdzinot trauku sienas. Trauki ornamentēti sīkām bedrītēm un ķemmesveida iespiedumiem, kas veido dažādas ģeometriskas figūras, kur dažkārt var atpazīt cilvēku vai dzīvnieku atveidus. Paši senākie trauki darināti ļoti prasmīgi un rūpīgi – podniecības augstais līmenis liecina, ka Austrumbaltiju apdzīvojošās kopienas intensīvu kontaktu ceļā no blakus reģionu iedzīvotājiem pārņēma jau attīstītu podniecības tradīciju.

Lietuvas dienvidos un blakus esošajās Baltkrievijas un Polijas teritorijās agrajā neolītā sastopama nedaudz atšķirīga keramika – Dubiču tips, kurai raksturīgs rupju augu fragmentu piejaukums un bedrīšu rotājums.

Ļoti atšķirīgu tradīciju pārstāv vidējā neolīta sākumposmam raksturīgā tipiskā ķemmes keramika (2. attēls) – ķemmes keramikas kultūras raksturīgākā iezīme, kuras saknes ir mūsdienu Somijas un Karēlijas teritorijā. Šajā periodā tā izplatījās mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijā. Māla masai piejauca zvirgzdus; izgatavotie trauki ir ar apaļu dibenu un uzbiezinātu augšmalu, rotāti ar regulārās horizontālās joslās izkārtotiem ķemmes iespiedumiem un dziļām bedrītēm. Starp ģeometriskajiem ornamenta rakstiem dažkārt atpazīstami ūdensputnu atveidi.

Vidējā neolītā novērojama abu keramikas tradīciju saplūšana: sastopama tāda keramika (Austrumlatvijā – Piestiņas tipa; Rietumlatvijā – agrā Sārnates tipa), kur gan izmantoti ķemmes nospiedumi vai tiem līdzīgi elementi, tomēr ornamenta raksts ir brīvāks un daudzveidīgāks, turklāt māla masai piejauktas gliemeņu čaulas, atbilstoši agrā neolīta tradīcijai. No ķemmes keramikas aizgūta uzbiezinātā trauka augšmala. Igaunijā šādu keramiku apzīmē par vēlo ķemmes keramiku. Austrumlatvijā to pazīst kā Piestiņas tipa keramiku (nosaukta pēc Piestiņas apmetnes Lubāna zemienē). Rietumlatvijā vietējās agrā neolīta keramikas un ķemmes keramikas tradīciju sajaukšanās rezultātā radās agrā Sārnates tipa keramika, kuras raksturīga pazīme ir ķemmei līdzīgi iespiedumi, kas iegūti, kā spiedogu izmantojot jūras zīdītāja – cūkdelfīna – žokli ar zobiem. Šāda trauku rotāšanas tehnika izmantota arī Igaunijas piekrastē.

Lietuvas dienvidos vidējā neolītā pārstāvēta Nemūnas tipa keramika, kas liesināta ar zvirgzdiem. Tās ornaments mēdz būt sarežģīts, raksturīgas ir bedrītes trauka malas ārpusē un iekšpusē. Savukārt, mūsdienu Polijas ziemeļaustrumu daļā un Krievijas Kaļiņingradas apgabalā sastopami Cedmāras tipa keramikas trauki ar plakaniem dibeniem un S-veidā izliektu trauka augšdaļu.

Vidējā neolīta beigās Austrumbaltijas dienvidu teritorijās (mūsdienu ziemeļaustrumu Polijā, Krievijas Kaļiņingradas apgabalā un Lietuvas piekrastē) ienāca jauna keramikas tradīcija no Centrāleiropas. Tā ir raksturīgā lodveida amforu kultūras keramika, kas liesināta ar zvirgzdiem un pārstāv šajā reģionā iepriekš neredzētas trauku formas: amforas ar rokturiem (3. attēls), biķerus un citus. Atšķirībā no agrākās keramikas, šie trauki pārsvarā ir ar plakanu dibenu, tie visbiežāk rotāti ar auklas iespiedumiem.

Vēlā neolīta sākumu iezīmē auklas keramikas parādīšanās Austrumbaltijā. Šī keramika, kura vārdu devusi auklas keramikas kultūrai, ir vēl viena no ārpuses atvesta keramikas tradīcija, tās saknes meklējamas Austrumeiropas stepēs uz ziemeļiem no Melnās jūras. Arī šajā tradīcijā pārstāvēti kausi, podi un amforas (4. attēls), bet māla masā kā piejaukums plaši tiek izmantots šamots. Atbilstoši nosaukumam, tiek izmantots auklu nospiedumu rotājums, arī iegrieztas skujiņas un līnijas. Auklas keramikas trauki atrasti šīs kultūras kapos visā Austrumbaltijā, bet dzīvesvietas, kur dominē auklas keramika, atklātas tikai reģiona dienvidos. Vēl šajā teritorijā tiek izdalīta Žucevas kultūras keramika, kur sajaukušās lodveida amforu kultūras, auklas keramikas un vietējās Narvas keramikas tradīcijas.

Arī vēlajā neolītā turpinājās Narvas keramikas tradīcijas, kuras tagad ietekmēja arī auklas keramika. Veidojās vēlā Narvas jeb Aboras tipa keramika – nosaukta pēc Aboras apmetnes Lubāna zemienē (5. attēls). Šajā laikā trauku virsmas faktūras veidošanai un rotāšanai plaši izmantoja no savītām auklām izgatavotus spiedogus, noklājot trauka virsmu ar iespiestām auklas josliņām (klājošās auklas keramika) vai pāri virsmai ripinot auklu (ripinātās auklas keramika), iegūstot auduma nospiedumam līdzīgu faktūru.

Arheologi līdz šim vadījušies pēc pieņēmuma, ka neolīta laikā katra kopiena izgatavoja keramiku savām vajadzībām, tāpēc konkrētā apmetnē atrastā keramika atspoguļo vietējās podniecības tradīcijas. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka dažkārt māla trauki nonāca tālu no izgatavošanas vietas. Piemēram, atsevišķi vidējā neolīta trauki no apmetnēm pie Lubāna ezera ir rotāti ar cūkdelfīna zobu nospiedumiem, un šie trauki (vai vismaz rotājumam izmantotie spiedogi) ir atvesti no piejūras teritorijām, kur medīja šos jūras dzīvniekus. Austrumbaltijas reģiona vēlā neolīta keramikas ķīmiskās analīze liecina, ka daļa šī perioda keramikas atrasta attālu no tās izgatavošanas vietas. Piemēram, mūsdienu Igaunijas teritorijā izgatavoti trauki nonāca Zviedrijas piekrastē. Šādi gadījumi varētu atspoguļot eksogāmijas tradīcijas, kur kopienās ieprecējās indivīdi no attālām teritorijām, līdzi atvedot savus keramikas traukus, vai arī par maiņu starp kopienu locekļiem ar traukiem vai arī ar tajos uzglabātajiem produktiem. Liela izmēra, ļoti regulāras formas, rūpīgi veidotie neolīta māla trauki turklāt liecina par labi attīstītām podniecības prasmēm – iespējams, ka neolīta iedzīvotājus ar traukiem apgādāja podnieki-amatnieki.