1960. gadā M. Tāls kļuva par astoto pasaules čempionu, Maskavā mačā uzvarot Mihailu Botviņņiku (Михаил Моисeевич Ботвинник). Sešas reizes bijis Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) čempions ‒ Aukstā kara laikā PSRS čempionāts bijis viens no spēcīgākajiem pasaules šaha turnīriem, jo tajā bieži piedalījās bijušie, esošie un nākamie pasaules čempioni. M. Tāls bija spēcīgs ātrspēles (šaha partija ar laika kontroli līdz piecām minūtēm uz visu partiju) spēlētājs un 1988. gadā uzvarēja pasaules ātrspēles šaha čempionātā Kanādā. M. Tāla popularitāte šahistu vidū joprojām ir liela, pateicoties viņa unikālajam spēles stilam, kas bija uzbrūkošs un bagāts drosmīgām kombinācijām. Viņa partijas joprojām ierindojas starp skaistākajām šaha pasaules vēsturē.

Mihails Tāls 1959. gadā pārliecinoši uzvarēja Dienvidslāvijā notikušajā kandidātu atlases turnīrā par iespēju cīnīties ar PSRS sportistu, tobrīd pasaules čempionu M. Botviņņiku. Šajā turnīrā M. Tāls apsteidza tādus ievērojamus šahistus kā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) sportistu Bobiju Fišeru (Bobby Fischer, pilnā vārdā Roberts Džeimss Fišers,  Robert James Fischer), PSRS šahistus Vasiliju Smislovu (Василий Васильевич Смыслoв), Tigranu Petrosjanu (Տիգրան Վարդանի Պետրոսյան), Paulu Keresu (Paul Keres) un citus. 1960. gadā, 23 gadu vecumā uzvarot M. Botviņņiku, M. Tāls kļuva par jaunāko pasaules šaha čempionu šaha vēsturē. Šo rekordu vēlāk – 1985. gadā ‒ pārspēja Garijs Kasparovs (Гaрри Кимович Каспaров), kas par čempionu kļuva 22 gadu vecumā. M. Tāls čempiona titulu zaudēja nākamajā gadā, piekāpjoties M. Botviņņikam revanša mačā 1961. gadā. Pēc titula zaudēšanas M. Tāls bieži jokoja, ka ir jaunākais pasaules eksčempions.

M. Tāls dzimis ebreju ģimenē, viņa tēvs bija ārsts Ņehemija Tāls, māte Ida Tāla.

1959. gadā M. Tāls apprecējās ar aktrisi un dziedātāju Salliju Landauu (Салли Ландау, īstajā vārdā Sulamīte Landaua, Суламифь Ландау). Savās atmiņās S. Landaua min, ka tieši viņa bija tā, kuras iespaidā M. Tāls kļuva par kaismīgu smēķētāju, kas kļuva par vienu no M. Tāla “vizītkartēm”. 1960. gadā piedzima viņa dēls Georgijs Tāls. No otrās laulības 1975. gadā piedzima meita Žanna Tāla.

Laikabiedru atmiņās M. Tāls palicis kā labsirdīgs, asprātīgs un dāsns cilvēks. Neskatoties uz augsto konkurenci šaha pasaulē, M. Tālam neesot bijuši ienaidnieki vai principiāli pretinieki, ar kuriem viņam būtu domstarpības.

M. Tāls no 1952. līdz 1958. gadam mācījās Latvijas Valsts Universitātē (tagad Latvijas Universitāte), Vēstures un filoloģijas fakultātē, krievu valodas un literatūras specialitātē un izstrādāja diplomdarbu par par Iļjas Ilfa (Илья Арнoльдович Ильф, īstajā vārdā Lehiels Leibs Fainzilbergs, Иехиел-Лейб Арьевич Фaйнзильберг) un Jevgeņija Petrova (Евгений Петрoв, īstajā vārdā Jevgeņijs Katajevs, Евгений Петрович Катаев) darbu “Divpadsmit krēsli” (Двенадцать стульев, 1928). M. Tāla kursa biedrene bija Ludmila Azarova, tāpēc viņam izveidojās draudzība ar Ojāru Vācieti.

M. Tāls brīvi prata latviešu, krievu, angļu, spāņu, serbu valodu.

No 1960. līdz 1970. gadam M. Tāls bija žurnāla “Šahs” galvenais redaktors, regulāri rakstīja šaha turnīru apskatus presē. Joprojām tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šaha autoriem vēsturē.

Šahu M. Tāls iemācījās spēlēt agrā bērnībā, pirmais šaha treneris bija Jānis Krūzkops Pionieru pilī (tagad Rīgas Skolēnu pils). Nozīmīga bija viņa sadarbība ar šaha treneri Aleksandru Koblencu kopš 1949. gada. Jau 1953. gadā M. Tāls pirmo reizi kļuva par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) čempionu. Tālākā karjera bija strauja, un M. Tāls reti piedalījās LPSR čempionātos, jo pārsvarā piedalījās starptautiskās sacensībās.

M.  Tāls ir 8. pasaules šaha čempions (no 1960. līdz 1961. gadam), seškārtējs PSRS čempions (1957, 1958, 1967, 1972, 1974, 1978). M. Tāls uzvarējis vairākos nozīmīgos turnīros: Kandidātu turnīrā (1959), Rīgas starpzonālajā turnīrā (1979), Monreālas Starptautiskajā (Zvaigžņu) turnīrā (1979), Pasaules ātrspēles čempionātā (1988). No 1958. gada līdz 1982. gadam astoņas reizes uzvarējis PSRS komandas sastāvā pasaules šaha olimpiādēs.

Līdz pat 2018. gadam M. Tālam piederēja rekords ar visgarāko nezaudēto partiju sēriju klasiskajā šahā, spēlējot turnīros. No 1972. līdz 1973. gadam M. Tāls nebija zaudējis 86 partijas pēc kārtas.

M. Tāla personība un spēles stils piesaistīja šaham interesentus visā pasaulē. Pateicoties viņam, šahā radās vairāki viņa spēles tradīciju turpinātāji, no kuriem ievērojamākais ir rīdzinieks Aleksejs Širovs (spāņu Alexéi Shírov), vairāku starptautisku turnīru uzvarētājs, viens no pasaules spēcīgākajiem šahistiem 1991.‒2010. gadā.

2001. gadā tika atklāts tēlnieka Oļega Skaraiņa veidots M. Tāla piemineklis Vērmanes dārzā. Pieminekļa atklāšanas dienā tika sarīkotas vairākas šaha sacīkstes, kurās piedalījās viens no M. Tāla audzēkņiem, tā brīža pasaules vicečempions Starptautiskās Šaha federācijas (Fédération Internationale des Échecs, FIDE) versijā A. Širovs, kā arī desmitais pasaules čempions Boriss Spaskis (Борис Васильевич Спaсский). Pie mājas Krišjāņa Valdemāra ielā 34, kurā dzīvoja M. Tāls, ir izvietota piemiņas plāksne. M. Tāla vārdā ir nosaukta iela Rīgā (iela krustojas ar Hanzas ielu).

Par M. Tālu uzņemtas vairākas filmas: režisora Fēliksa Soboļeva (Фелікс Михaйлович Соболєв) filma “Septiņi soļi aiz horizonta” (Семь шагов за горизонт, 1968), Anša Epnera filma “Pēc divdesmit gadiem” (1980). Sergejs Mikaeljans (Сергeй Герaсимович Микаэлян) uzņēmis spēlfilmu “Lielmeistars” (Гроссмейстер, 1972). Filmā M. Tālam ir epizodiska loma, kurā viņš tēlo pats sevi. Režisors Staņislavs Tokalovs uzņēmis dokumentālu filmu “Laiks, kura nav. Mihails Tāls” (2016). Režisors Viesturs Meikšāns un komponists Kristaps Pētersons radījis operu “Mihails un Mihails spēlē šahu” (2014).

Pēc 1960. gada mača ar M. Botviņņiku M. Tāls sarakstīja grāmatu “Botviņņika–Tāla mačs” (1961). Šis darbs joprojām tiek uzskatīts par vienu no visu laiku labākajām šaha grāmatām.