Sengrieķu zinātniekam Aristotelim (Ἀριστοτέλης) bija dizaina teorija, kas noteica, ka katrā dzīvajā radībā ir struktūras dizains. Vācu evolūcijas biologa Frīdriha Veismana (August Friedrich Leopold Weismann) pārmantojamības (arī dzimumplazmas) teorija noteica, ka tikai dzimumšūnas satur visus iedzimtības noteikumus, kamēr somatiskās šūnas satur šo noteikumu apakškopas, bet kodolā iedzimtības noteikumi nosaka šūnu tipa veidošanos. Vācu zoologs Teodors Boveri (Theodor Heinrich Boveri) 1888. gadā attīstīja hromosomu iedzimtības teoriju, kā arī ideju par hromosomu individualitāti. Mozaīku teoriju 1893. gadā attīstīja amerikāņu zoologs Edmunds Vilsons (Edmund Beecher Wilson), norādot, ka šūnas diferencējas citās šūnās, ja tās ietekmē šūnās esošās iedzimtās vielas dinamiskās izmaiņas (nevis kvalitatīvas dalīšanās dēļ). Britu zoologs Gevins de Bīrs (Gavin Rylands de Beer) 1940. gadā savā darbā “Embrijos un priekštečos” (In Embryos and Ancestors) attīstīja pedomorfozes teoriju, saskaņā ar kuru organisms embrija attīstības laikā atkārto savu pieaugušo senču stadijas, un piedāvāja divus pedomorfozes veidus: proģenēzi jeb dzimumnobriešanas paātrināšanos attiecībā pret pārējo attīstību un neoteniju – ķermeņa attīstības palēnināšanos attiecībā uz reproduktīvās darbības sākumu. Pēdējā teorija ir attīstības kodu teorija, sekojot algoritmam, kas spēj rekonstruēt attīstošās struktūras pēc nepilnīgas informācijas, un sniedzot divus atšķirīgus evolūcijas pārmaiņu veidus: dabisko atlasi, kuras pamatā ir kopēšana, un dabiskās konvencijas atlasi pēc kodēšanas.