Latvijas teritorijā savvaļā reģistrētas astoņas dzērvjveidīgo putnu sugas no divām – dzērvju un dumbrvistiņu – dzimtām. Septiņas no šīm sugām ir regulāras ligzdotājas. Visas Latvijā sastopamās sugas ir gājputni. Ligzdošanas laikā lielākoties saistītas ar mitrājiem.

Dzērvjveidīgo putnu kārtā ietilpst piecas dzimtas ar 193 sugām. Latvijā sastopamas astoņas dzērvjveidīgo putnu sugas no divām dzimtām.

Dzērvjveidīgo putnu kārtā apvienoti ļoti dažādi putni. Latvijā sastopamie dzērvjveidīgie ir gan lieli (dzērve), gan vidēja lieluma un nelieli (dumbrvistiņu dzimta) putni. Dzērvjveidīgajiem ir spēcīgas, nereti garas kājas ar gariem, slaidiem pirkstiem. Lielākoties tie uzturas uz zemes vai ūdenī. Knābis var būt gan īss, gan samērā garš. Dzērvei apspalvojuma pamatkrāsa ir pelēka. Raksturīgas pagarinātas sekundārās lidspalvas, kas, sakļaujot spārnus, veido izspūrušu “asti”. Dumbrvistiņu dzimtas putni pielāgojušies dzīvei blīvā veģetācijā, un to apspalvojums lielākoties ir brūnmelni raibumots, maskējošs. Tiem ir īsi, plati spārni. Lai gan dumbrvistiņu dzimtas putni var šķist vāji lidotāji, tie ir spējīgi veikt ilgstošus un tālus pārlidojumus.

No Latvijā reģistrētajām dzērvjveidīgo sugām septiņas ir regulāras ligzdotājas, astotā – ceru ormanītis – reģistrēta tikai vienu reizi (2012. gada jūnijā). Visas sugas ir gājputni. Lielākoties tie ziemu pavada Eiropā (daļa sugu nelielā skaitā arī Latvijā), bet ormanītis, grieze un ceru ormanītis pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras. Siltās ziemās laucis var būt parasts ziemotājs Latvijā, galvenokārt valsts rietumu daļā.

Ligzdošanas sezonas laikā dzērvjveidīgie putni ir teritoriāli. Ārpus ligzdošanas laika dzērves un lauči var pulcēties baros, bet pārējās sugas uzturas nelielās grupiņās vai pa vienam, reizēm pat aizstāvot individuālas teritorijas. Dzērvēm raksturīgas dejas, kas palīdz pāru veidošanā un saiknes uzturēšanā, bet var notikt arī bez acīmredzama iemesla.

Lielākoties dzērvjveidīgajiem putniem ir slēpts dzīvesveids. Arī izbiedēti tie parasti neceļas spārnos, bet cenšas paslēpties augājā. Turklāt daļa sugu aktīva naktī. Tajā pašā laikā dzērves ceļošanas laikā ir viegli novērojamas, kad tās pulcējas lielos baros un veic pārlidojumus tām raksturīgajos kāšos.

Dzērvjveidīgie putni apdzīvo ļoti dažādas dzīvotnes, taču Latvijā sastopamie putni saistīti galvenokārt ar dažādiem mitrājiem – dīķiem, ezeriem, bebrainēm, vecupēm, purviem un tamlīdzīgām vietām. Izņēmums ir grieze, kas sastopama galvenokārt lauksaimniecības zemēs. Caurceļošanas laikā lauksaimniecības zemēs novērojami arī dzērvju bari.

Kopumā dzērvjveidīgie ir visēdāji, taču augu vai dzīvnieku izcelsmes barības īpatsvars dažādām sugām var būt atšķirīgs. Tie pārtiek no bezmugurkaulniekiem, sīkām zivtiņām, vardēm u. c., dažādām augu daļām un sēklām.

Lielākoties dzērvjveidīgie ir monogāmi vismaz uz vienu ligzdošanas sezonu. Dzērves paliek kopā, līdz kāds no pāra putniem iet bojā. Dažām sugām raksturīga poligāmija. Piemēram, griezei viens tēviņš var pāroties ar vairākām mātītēm. Savukārt ūdensvistiņām, lai gan parasti tās monogāmas, vairākas mātītes var dēt olas vienā ligzdā, vēlāk dalot arī mazuļu aprūpes pienākumus. Ligzdu parasti būvē abi pāra putni. Ligzda, kas veidota no dažādiem augiem, atrodas uz zemes vai slīkšņās, ūdensaugu ceros, noslēpta augājā. Dzērvei dējumā parasti ir divas olas. Dumbrvistiņu dzimtas putniem 5–19 olas, atkarībā no sugas. Ormanītim, mazajam ormanītim un dumbrcālim gadā var būt divi perējumi, pārējām sugām – viens. Olas lielākoties perē abu dzimumu putni.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos baro un pieskata abi pāra putni, izņemot poligāmijas gadījumus. Dumbrvistiņu dzimtas putnu mazuļi pēc apspalvošanās kļūst neatkarīgi, bet dzērvju jaunie putni turas kopā ar vecākiem līdz nākamajai ligzdošanas sezonai. Dumbrvistiņu dzimtas putni dzimumgatavību sasniedz gada, bet dzērvju dzimtas putni 4–6 gadu vecumā.

Laucis Latvijā ir medījams putns.

Ņemot vērā dzērvjveidīgo putnu slēpto dzīvesveidu un saistību ar specifiskām dzīvotnēm, trūkst kvalitatīvu datu par to populāciju pārmaiņām Latvijā. Izņēmums ir grieze – šīs sugas uzskaites tiek īstenotas kopš 1989. gada. Šajā periodā kopumā griezes populācija joprojām (līdz 2021. gadam) uzrāda mērenu pieaugumu, taču kopš 2013. gada novērojams neliels populācijas kritums. Šīs populācijas pārmaiņas skaidrojamas ar pārmaiņām lauksaimniecības intensitātē – ekstensīva lauksaimniecība griezei ir labvēlīga, taču gan lauksaimniecības intensitātes pieaugums, gan lauksaimniecības zemju apmežošanās samazina sugai pieejamo dzīvotni. Ilgtermiņa populācijas sarukums atzīmēts laucim un ūdensvistiņai. Turpretī dzērves populācija piedzīvojusi nepārprotamu augšupeju.

Ceru ormanīša pasaules populācijas tendence nav zināma, dzērves un lauča populācija pieaug, bet dumbrcāļa – samazinās. Pārējo sugu – griezes, ormanīša, mazā ormanīša un ūdensvistiņas – pasaules populācijas ir stabilas. Neviena no Latvijā sastopamajām dzērvjveidīgo putnu sugām nav atzīta par pasaulē apdraudētu.

Piecas no Latvijā sastopamajām dzērvjveidīgo sugām – dzērve, ormanītis, mazais ormanītis, ceru ormanītis un grieze – ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā). Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļautas četras dzērvjveidīgo sugas: dzērve, grieze, ormanītis un mazais ormanītis.