Eiropas čempionāts futbolā pirmo reizi notika 1958. gada rudenī, kad sākās kvalifikācijas sacensības, bet pirmajā finālturnīrā 1960. gadā Francijā sacentās četras valstsvienības. Lai gan vēl 1927. gadā toreizējais Francijas Futbola federācijas (Fédération Française de Football) ģenerālsekretārs Anrī Delonē (Henri Delaunay) ierosināja sarīkot Eiropas čempionātu, pirmo reizi šādas sacensības notika tikai pēc viņa nāves. Par godu A. Delonē čempionu uzvarētāju kauss ir nosaukts viņa vārdā. Pirmajā Eiropas čempionātā piedalījās tikai 17 valstsvienības, un turnīru ignorēja vairākas vadošās kontinenta izlases – Itālija, Vācijas Federatīvā Republika (VFR), Anglija. Savukārt kvalifikācijas turnīrā Spānijas valstsvienība atteicās braukt spēlēt uz komunistisko Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), tādējādi izstādamās no sacensībām. Tieši PSRS futbolisti 1960. gadā kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem, Francijas galvaspilsētā Parīzē finālspēles papildlaikā ar 2:1 pārspējot Dienvidslāvijas izlasi.

Pēc četriem gadiem Eiropas čempionātā sacentās jau 28 komandas, tostarp sacensībās iesaistījās arī spēcīgās Itālijas un Anglijas izlases, kas gan neiekļuva četru finālturnīra dalībvienību skaitā. 1964. gada finālturnīra izšķirošajā spēlē Spānijas galvaspilsētā Madridē spāņi ar 2:1 uzvarēja PSRS izlasi. Pirmie divi turnīri oficiāli saucās Eiropas Nāciju kauss (European Nations’ Cup), bet, sākot ar 1968. gadu, sacensības ieguva tagadējo nosaukumu ‒ Eiropas čempionāts (UEFA European Championship jeb saīsināti UEFA Euro). 1968. gadā vienīgo reizi vēsturē Eiropas čempionu noteikšanai nepietika ar vienu finālspēli, jo Itālija un Dienvidslāvija Romā cīnījās neizšķirti 1:1. Uzvarētājs netika noteikts arī papildlaikā, tāpēc turpat tika sarīkota pārspēle, kurā ar 2:0 triumfēja laukuma saimnieki itālieši. Pusfinālā Itālijas un PSRS spēles likteni izšķīra monētas mešana, jo arī pēc papildlaika rezultāts palika neatklāts 0:0, bet tolaik šādā gadījumā uzvarētāju noteikšanai izmantoja vienkāršu izlozi.

1972. gadā Beļģijā pienāca Eiropas titulētākās izlases laiks – VFR tikai otro reizi piedalījās Eiropas čempionātā, iepriekšējā turnīrā nepārvarējuši kvalifikācijas kārtu, bet šoreiz vācieši finālspēlē Briselē pārliecinoši ar 3:0 pieveica PSRS izlasi. 1976. gada Eiropas čempionāta izšķirošajā spēlē pirmo reizi lielajos starptautiskajos izlašu spēlēs uzvarētāja noteikšanai tika izmantota 11 metru sitienu sērija, kurā Čehoslovākijas valstsvienība ar 5:3 pārspēja VFR izlasi (pamatlaiks beidzās neizšķirti 2:2, bet papildlaikā vārti netika gūti). Šajā sērijā uzvaras vārtus guva čehu pussargs Antonīns Panenka (Antonin Panenka), kurš tik eleganti izpildīja tehnisku sitienu, ka tas kļuva leģendārs, jo arvien regulāri tiek izmantots teiciens “Panenkas sitiens”, kad, izpildot 11 metru sitienu, bumba maigi tiek raidīta tieši vārtiem pa vidu, pārsteidzot vārtsargu.

Sākot ar 1980. gadu, Eiropas čempionāta finālturnīrā piedalījās jau astoņas komandas, lai gan Eiropas izlasēm bija vieglāk kvalificēties Pasaules kausa finālturnīram, nekā tikt uz Euro, jo 20. gs. 80. gados Pasaules kausa finālturnīros Eiropai bija atvēlētas 14 vietas. 1980. gadā Itālijā notikušajā turnīrā atkal triumfēja VFR izlase, kas finālspēlē ar 2:1 pārspēja Beļģijas valstsvienību. Tādējādi vācieši pirmie kļuva par divkārtējiem Eiropas čempioniem, turklāt VFR futbolisti jau trešo reizi pēc kārtas spēlēja finālspēlē, kas joprojām ir neatkārtots panākums.

Nākamajos Euro turnīros Eiropas čempioni regulāri mainījās, šo godu arvien izpelnoties jaunām valstīm. 1984. gadā savā laukumā triumfēja Francija ar ļoti rezultatīvo Mišelu Platinī (Michel François Platini) priekšgalā (piecās spēlēs – deviņi gūtie vārti). 1988. gadā savu pirmo un vēl aizvien vienīgo uzvaru lielajos valstsvienību turnīros svinēja Nīderlande, kam finālspēlē pret PSRS uzvaras punktu (2:0) pielika leģendārais uzbrucējs Marko van Bastens (Marcel “Marco” van Basten), kura efektīgais sitiens gandrīz no gala līnijas parasti tiek saukts par Eiropas čempionātu visu laiku skaistāko vārtu guvumu. 1992. gadā Eiropas čempionu titulu sensacionāli ieguva Dānijas valstsvienība, kas sākotnēji nemaz nebija pārvarējusi kvalifikācijas barjeru, iegūstot tiesības spēlēt finālturnīrā vien Dienvidslāvijas diskvalifikācijas dēļ. Finālspēlē Zviedrijas pilsētā Gēteborgā Dānijas futbolisti negaidīti ar 2:0 uzvarēja nu jau apvienotās Vācijas valstsvienību.

PSRS un Dienvidslāvijas sabrukums un vairāku jaunu valstu izveidošanās nozīmēja, ka 1996. gada Eiropas čempionātā piedalījās krietni vairāk izlašu nekā iepriekš – 48, kas bija par 14 izlasēm vairāk nekā iepriekšējā turnīrā. Savukārt finālturnīrā Anglijā pirmo reizi sacentās 16 komandas, par čempioniem kļuva Vācijas valstsvienība, kas finālā papildlaikā ar 2:1 pieveica jaunizveidotās Čehijas izlasi (arī Čehoslovākija bija sadalījusies divās valstīs). Tas Vācijai bija jau trešais Eiropas čempionu tituls futbolā. Pirmo reizi Eiropas čempionāta iznākumu izšķīra “zelta vārtu” jaunievedums, kas nozīmēja, ka papildlaiks tiek spēlēts līdz pirmajiem gūtajiem vārtiem. “Zelta vārti” izšķīra arī 2000. gada Eiropas čempionu titula likteni – šoreiz pat īpaši dramatiskā veidā, jo finālspēlē Beļģijas galvaspilsētā Briselē Francijas izlase tikai pamatlaika pēdējās sekundēs izglābās no zaudējuma Itālijai (1:1), bet papildlaikā guva izšķirošos vārtus.

Par visu laiku lielāko pārsteigumu kļuva 2004. gada Eiropas čempionāts, kurā sensacionāli triumfēja Grieķijas futbolisti, finālā Lisabonā ar 1:0 apspēlējot laukuma saimniekus portugāļus. Pirms finālturnīra bukmeikeri grieķu izredzes uz pirmo vietu vērtēja kā 1 pret 150. Euro 2004 finālturnīrā piedalījās arī Latvijas valstsvienība, kas sarūpēja sensāciju, cīnoties neizšķirti 0:0 ar titulēto Vāciju.

Pēc tam pienāca Spānijas valstsvienības dominances laiks – spāņiem pirmajiem izdevās uzvarēt divos Eiropas čempionātos pēc kārtas (2008. un 2012. gadā), bet pa vidu viņi arī kļuva par pasaules čempioniem. 2016. gadā Eiropas čempionāta finālturnīrā sacentās jau 24 komandas, bet par kontinenta čempionvienību pirmo reizi kļuva Portugāle, kas Francijā fināla papildlaikā ar 1:0 pārspēja mājiniekus. Euro 2020 Covid-19 pandēmijas dēļ notika gadu vēlāk, nekā paredzēts – pirmo reizi finālturnīrs notika 11 valstīs, tikai pusfināli un finālspēle risinājās vienkopus Londonā, kur izšķirošajā spēlē Itālija 11 metru sitienu sērijā pārspēja Angliju, pēc 53 gadu pārtraukuma iegūstot savu otro Eiropas čempionu titulu.

2021. gadā Eiropas čempionāts risinājās 16. reizi. Laika gaitā tas kļuvis par vienu no populārākajiem sporta pasākumiem pasaulē – piemēram, aprēķināts, ka Euro 2016 finālturnīru pasaulē televīzijā skatījušies divi miljardi individuālo skatītāju.

Eiropas čempionāts notiek ik pēc četriem gadiem. Vienīgais izņēmums bija Euro 2020, kas Covid-19 pandēmijas dēļ tika pārcelts par gadu. Pirmajos piecos čempionātos (1960–1976) finālturnīrā spēlēja tikai četras komandas, pēc tam dalībnieku skaits tika palielināts līdz astoņām izlasēm (1980–1992), tad – 16 (1996–2012), bet kopš 2016. gada finālturnīrā piedalās 24 izlases, kas vispirms sadalītas sešās grupās pa četrām komandām katrā, bet pēc tam, sākot ar astotdaļfinālu, aizvada izslēgšanas spēles.

Euro 2020 kvalifikācijas turnīrā sacentās 55 izlases, kas bija lielākais komandu skaits sacensību vēsturē. Eiropas čempionātā no kontinenta valstīm nepiedalās tikai divas pundurvalstiņas – Monako un Vatikāns. Izņēmuma kārtā politisku iemeslu dēļ kopš Euro 1996 Eiropas futbola sacensībās piedalās Izraēlas valstsvienība. Pavisam Eiropas čempionāta finālturnīrā vismaz reizi piedalījušās 35 izlases, bet visbiežāk – 13 reizes – finālturnīrā spēlējusi Vācija (līdz 1990. gadam – VFR). Sākot ar Euro 1972, vācieši vienmēr spēlējuši finālturnīrā. 2021. gadā notikušajā finālturnīrā piedalījās divas debitantes – Somija un Ziemeļmaķedonija.

Eiropas čempionāta norises vietu izvēl Eiropas Futbola federāciju savienības (Union of European Football Associations) izpildkomiteja. No 1960. līdz 1996. gadam Eiropas čempionāta finālturnīri risinājās vienā izvēlētā valstī. 2000. gadā sacensības pirmo reizi kopā rīkoja divas valstis – Nīderlande un Beļģija ‒, kas pēc tam ir noticis vēl pāris reižu (2008. gadā Euro rīkoja Austrija kopā ar Šveici, bet 2012. gadā – Ukraina un Polija), toties 2021. gadā Eiropas čempionāta finālturnīra spēles notika 11 valstu pilsētās. Tas gan bija tikai vienreizējs izņēmums par godu pirmā Eiropas čempionāta sarīkošanas 60 gadu jubilejai, bet 2024. gadā finālturnīrs atkal risināsies tikai vienā valstī – Vācijā. Tikai trim valstīm ir izdevies pilnībā izmantot sava laukuma priekšrocības, kļūstot par Eiropas čempioniem pašu rīkotā turnīrā – Spānijai (1964), Itālijai (1968) un Francijai (1984.).

Eiropas čempionāta finālturnīru apmeklētības rekords sasniegts 1964. gadā, kad Madridē finālspēli starp Spānijas un PSRS izlasēm vēroja 79 115 skatītāju. Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs bijis arī krietni vairāk skatītāju – rekords fiksēts Euro 1968 atlases spēlē Glāzgovā starp Skotijas un Anglijas izlasēm, kuru apmeklēja vismaz 134 000 līdzjutēju, bet vairāk par 90 000 skatītāju savulaik sanācis arī uz Eiropas čempionāta atlases spēlēm Maskavā, Londonā, Neapolē, Madridē, Leipcigā. Vislabāk apmeklētais Euro finālturnīrs bija 1988. gadā, kad Vācijā notikušās 15 spēles klātienē noskatījās vidēji 56 000 skatītāju. Kopumā visvairāk skatītāju apmeklēja Euro 2016 spēles Francijā, kur 51 spēli klātienē vēroja gandrīz 2,5 miljoni skatītāju (vidēji – 47 000 spēlē). Pēc UEFA noteikumiem, Eiropas čempionāta finālturnīra spēles var notikt stadionos ar vismaz 30 000 skatītāju ietilpību.

Eiropas čempionu titulu izcīnījušas desmit valstsvienības. Pa trim reizēm turnīrā triumfējušas Vācijas (1972., 1980. un 1996. gadā) un Spānijas (1964., 2008. un 2012. gadā) izlases, divreiz pie uzvarētāju kausa tikuši Itālijas un Francijas futbolisti, bet vēl pa reizei Eiropas čempionu titulu ieguvušas PSRS, Čehoslovākijas, Portugāles, Nīderlandes, Dānijas un Grieķijas vienības. Tikai Spānijai izdevies triumfēt divos Eiropas čempionātos pēc kārtas. Vācijas valstsvienības īpašumā ir pārliecinoši visvairāk Eiropas čempionāta medaļu – deviņas (pa trim zelta, sudraba un bronzas komplektiem), tā arī aizvadījusi visvairāk finālturnīru spēļu (53) un izcīnījusi visvairāk uzvaru (27).

Visu laiku rezultatīvākais Eiropas čempionāta finālturnīru spēlētājs ir portugālis Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo dos Santos Aveiro), kurš sešos čempionātos (2004–2021) guvis 14 vārtus. Otrais ar deviņiem vārtu guvumiem ir francūzis Mišels Platinī, kurš to paveica tikai viena turnīra piecās spēlēs 1984. gadā. Tas joprojām ir čempionāta rezultativitātes rekords – otru labāko rādītāju 2016. gadā sasniedza cits francūzis Antuāns Grīzmans (Antoine Griezmann), gūstot sešus vārtus.

Kopš 1996. gada katrā Eiropas čempionātā tiek oficiāli noteikts turnīra labākais spēlētājs (Player of the Tournament). Šo balvu ir ieguvuši pussargi Matiass Zammers (Matthias Sammer, Vācija, 1996. gadā), Zinedins Zidāns (Zinedine Yazid Zidane, Francija, 2000. gadā), Teodors Zagorakis (Θεόδωρος Ζαγοράκης, Grieķija, 2004. gadā), Čavi (Xavi), īstajā vārdā Havjers Ernandess Kreuss (Xavier Hernández i Creus, Spānija, 2008. gadā), Andress Injesta (Andres Iniesta Lujan, Spānija, 2012. gadā), uzbrucējs Antuāns Grīzmans (Antoine Griezmann, Francija, 2016. gadā) un vārtsargs Džanluidži Donnarumma (Gianluigi Donnarumma, Itālija, 2020. gadā). Jau kopš pirmsākumiem katrā čempionātā tiek noteikta arī turnīra simboliskā izlase (UEFA Team of the Tournament), kur visbiežāk – trīs reizes – iekļuvuši četri futbolisti: itālietis Paolo Maldīni (Paolo Cezare Maldini) 1988., 1996. un 2000. gadā, francūzis Lorāns Blāns (Laurent Robert Blanc) 1992.–2000. gadā, portugāļi K. Ronaldu 2004., 2012. un 2016. gadā un Pepi (Pepe), īstajā vārdā Keplers Laverans de Lima Fereira (Kepler Laveran de Lima Ferreira), 2008.–2016. gadā. Kopš 1996. gada Eiropas čempionāta finālturnīros arī tiek noteikti katras spēles labākie spēlētāji (Man of the Match). Visbiežāk – sešas reizes – šo godu ir izpelnījušies K. Ronaldu un A. Injesta. No vārtsargiem visbiežāk savus vārtus neieņemtus nosargājis spānis Ikers Kasiljass (Iker Casillas Fernandez), kurš deviņās finālturnīra spēlēs nav ielaidis vārtus.

K. Ronaldu ir vienīgais futbolists, kurš izgājis laukumā piecos Eiropas čempionātos, aizvadot finālturnīros arī visvairāk spēļu – 25. Francūzis Didjē Dešāns (Didier Claude Deschamps) ir piedalījies 24 Eiropas čempionāta spēlēs – trijos finālturnīros kā spēlētājs (1992–2000), bet divos kā galvenais treneris (2016. un 2020. gadā). Vācietis Berti Fogtss (Berti Vogts) ir vienīgais, kurš par Eiropas čempionu kļuvis gan kā spēlētājs (1972), gan kā galvenais treneris (1996). Savukārt vācietis Oto Rehāgels (Otto Rehhagel) ir vienīgais treneris, kurš līdz Eiropas čempionu titulam aizvedis ne savas valsts izlasi, 2004. gadā triumfējot ar Grieķijas valstsvienību. Galvenā trenera amatā visvairāk Euro finālturnīru spēles aizvadījis ilggadējais Vācijas valstsvienības vadītājs Joahims Lēvs (Joachim Löw) – 21, svinot arī visvairāk uzvaru (12).

Daudzās valstīs radītas dokumentālās filmas saistībā ar Eiropas čempionātu. Islandiešu režisora Saivara Gudmudsona (Sævar Guðmundsson) filma “Iekšā vulkānā” (Jökullinn logar, 2016) stāsta par Islandes izlases vēsturisko iekļūšanu Euro 2016 finālturnīrā, bet britu režisora Džonija Ouena (Jonny Owen) filma “Neved mani mājās” (Don`t Take Me Home, 2017) vēsta par Velsas izlases panākumiem tajā pašā čempionātā. Angļu režisora Džeja Gila (Jay Gill) “Vasara, kad futbols atgriezās mājās” (Euro 96: The Summer Football Came Home) veltīta 1996. gadā Anglijā notikušajam Eiropas čempionātam. Savukārt dāņu režisora Kaspera Barfoda (Kasper Barfoed) mākslas filma “Vasara `92” (Sommeren `92, 2015) stāsta par Dānijas izlases triumfu 1992. gada Eiropas čempionātā.

Kopš 90. gadiem pirms katra Eiropas futbola čempionāta tiek radītas turnīra oficiālās dziesmas vai dažreiz pat mūzikas albumi. Futbola čempionāta Euro oficiālās dziesmas radījuši arī pasaulē slaveni mūziķi: Enrike Iglesiass (Enrique Miguel Iglesias Preysler), Deivids Geta (Pierre David Guetta), Bono (Paul David Hewson “Bono”), Simply Red, Nellija Furtado (Nelly Kim Furtado). Tāpat ir arī Eiropas čempionātiem veltītas neoficiālās dziesmas – īpaši populāra bija pirms Euro 1996 grupas The Lightning Seeds izpildītā kompozīcija Three Lions, kas kopš tā laika kļuvusi par Anglijas futbola neoficiālo himnu.