Lietuvas daļā atrodas Kamārdes muiža (Komodern, Komandrece), no kuras, iespējams, pilskalns ieguvis nosaukumu. Tiek uzskatīts, ka Kamārdes pilskalns ir Plānes zemes centrs. Rakstītos avotos Plāne (ad terram, gue Plane dictur) ir viens no Upmales (Opemale) novadiem, kurš minēts 1254. gada Upmales un Zemgales dalīšanas līgumā starp Rīgas arhibīskapu, Livonijas ordeni un Rīgas domkapitulu. Plāne lokalizējama uz rietumiem no Mūsas upes, tās pietekas Īslīces baseinā. Šo seno nosaukumu ir saglabājusi Īslīces kreisā krasta pieteka Plānīte (Lietuvā Plone). Kamārdes pilskalns (monte Komodra) minēts 1473. gada robežu aprakstā.

Kamārdes pilskalnu 1876. un 1882. gadā aprakstījis Jūliuss Dērings (Julius Döring). 17.05.1925. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš tā uzmērījumu ar aprakstu publicēja 1926. gada izdevumā “Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme”. 1978. un 1979. gadā Jolantas Daigas vadībā norisinājās arheoloģiskie izpētes darbi.

Vēstures institūta organizētā Kamārdes pilskalna arheoloģiskās izpētes ekspedīcija norisinājās 01.07.–30.10.1978. Arheoloģisko izpētes darbu laikā pētīts viss atlikušais plakums 730 m² platībā. Pilskalna kultūras slānis plakuma centrālajā daļā sasniedz 0,5 m, bet rietumu pusē un nogāzē tas pārsniedz 2,5 m biezumu. Par apdzīvotības sākumu 1. g. t. p. m. ē. liecina šādi atradumi: mazs akmens cirvītis, daži krama kasīkļi un arī agrāko nocietinājumu stabu bedres ap 40 cm diametrā, kuras izraktas māla pamatzemē gar dabisko kalna rietumu nogāzi vienā rindā, vietām divās. Tā laika kultūrslānis nav saglabājies. Uz agro dzelzs laikmetu attiecināms atrastais iegarenais kvarcīta šķiļamakmens un neliels rauknis ar izliektu muguru. Savukārt uz vidējo dzelzs laikmetu attiecināmi divi sirpjveida naži, dzelzs spieķadata un dzelzs pakavsakta ar atrotītiem galiem.

Visplašākie pilskalna pārbūves un nocietinājuma darbi veikti 10.–12. gs. Pilskalnam fiksētas piecas apbūves kārtas. Šajā laika posmā uzbērts valnis un vairākkārt paplašināts kalna plakums. Zem vaļņa likts akmens klāsts. Vaļņa nostiprināšanai izmantoti arī ozola koki. Zemākā vaļņa izbūve ar koka aizsargceltni gājusi gar visu rietumu nogāzi. Dzīvojamās ēkas pilskalna apdzīvotības vēlākajā posmā atradušās pie vaļņa iekšējās malas apkārt pilskalnam. Pašā vidū palicis neliels, neapdzīvots laukums ap 15 m ziemeļu–dienvidu virzienā. Celtnes bijušas virszemes, ar akmeņu pavardiem vai krāsnīm. Rietumu un austrumu pusē, iespējams, atradušās apmēram 10 celtnes. Arheoloģisko izpētes darbu laikā atrastas 108 senlietas, dzelzs un bronzas izstrādājumi – sadzīves priekšmeti, darbarīki un rotas, kā arī ripas un bezripas keramika.

Pilskalns ir nozīmīgs zemgaļu Upmales zemes, Plānes pilsnovada centrs, kuru pakāpeniski izskalo upe, tāpēc tas neatgriezeniski iet bojā. Pilskalna plakums un daļa no nogāzes ir arheoloģiski izpētīti J. Daigas vadībā 1978.–1979. gadā, bet, ņemot vērā pilskalna dabisko nobrukšanu, ir nepieciešams veikt nepētītās daļas un pieguļošās teritorijas arheoloģisko izpēti.

Liela pilskalna daļa (vairāk nekā puse), kā arī gandrīz viss valnis jau ieskaloti upē. Neskarta palikusi vaļņa rietumu nogāze. Pilskalns izveidots uz kaupres starp Mūsas upi un tajā ieplūstošo strautu. Pilskalna lielāko daļu ir izgrauzusi upe. Pilskalna plakums ziemeļu–dienvidu virzienā ir 40 m garš, līdzīgi kā valnis pilskalna dienvidu galā. Sākotnējais pilskalna platums nav zināms, jo no tā saglabājusies tikai 15–17 m plata josla.

No upes puses pilskalns ir gandrīz 10 m augsts, neskaitot 3 m augsto valni tā dienvidu galā. Zemāks valnis no strauta puses ir apņēmis visu pilskalna rietumu nogāzi. Ziemeļu galā izveidota neliela terase. Pilskalna nogāze pret strautu – stāva. Tā ir bijusi vairākkārt paplašināta un visā garumā mākslīgi uzbērta aptuveni 10 m platumā.

Pilskalns nav uzskatāms par tūrisma objektu, jo to ieskauj vairāki privātīpašumi. Pilskalns nav populārs tūrisma objekts, un izskalošanas dēļ tas ir zaudējis savu sākotnējo formu un izmērus. Vizuāli tas nav pieskaitāms ainaviskajiem Zemgales pilskalniem.