Latvijas teritorijā savvaļā reģistrētas 13 pūčveidīgo putnu sugas. Kopš 20. gs. sākuma Latvijas teritorijā pierādīta 10 sugu ligzdošana, taču mūsdienās divas ligzdotājas izzudušas. Pūčveidīgie putni pārtiek tikai no dzīvniekiem, galvenokārt sīkajiem zīdītājiem. Apdzīvo dažādus biotopus, taču lielākā daļa sugu saistīta ar mežiem.

Pūčveidīgo putnu kārta ietver divas dzimtas ar 243 sugām. Latvijā reģistrētas 13 sugas no abām dzimtām.

Pūčveidīgie putni ir ļoti dažāda izmēra. Latvijā mazākais kārtas pārstāvis ir apodziņš, kas ir apmēram mājas strazda (Sturnus vulgaris) lielumā. Tā ķermeņa garums ir 15–19 cm. Lielākais ir ūpis (59–73 cm). Visiem šiem putniem ir kopīgas pazīmes, kas liecina par pielāgojumiem nakts aktivitātei un plēsēja dzīvesveidam: laba dzirde un redze, uz priekšu vērstas acis, kas nodrošina labu binokulāro redzi, kluss lidojums, līki un asi nagi un īss knābis ar asu, noliektu galu. Tomēr tas, cik lielā mērā aktivitāte saistīta ar nakti, dažādām sugām atšķiras. Piemēram, ausainā pūce ir aktīva tikai naktī, bet apodziņš, kam no Latvijas pūčveidīgajiem ir visvājākā redze, darbojas galvenokārt diennakts gaišajā un krēslainajā daļā.

Pūčveidīgo acis ietver raksturīgs sejas plīvurs. To veido stingras un blīvas spalvas. Plīvurs palīdz uztvert skaņu. Daudzām sugām ausis novietotas asimetriski, tādējādi ļaujot vēl precīzāk noteikt skaņas atrašanās vietu. Sejas plīvurs mazāk izteikts sugām, kurām medībās lielāka loma redzei. Kluso lidojumu nodrošina īpaša spārnu spalvu uzbūve. Mīkstās spalvas mazina gaisa turbulenci un savstarpējās berzes radīto troksni. Kājas vairumam sugu apspalvotas līdz pat nagiem.

Dažām sugām (piemēram, ūpim un ausainajai pūcei) uz galvas ir pagarināti spalvu pušķi, kurus mēdz dēvēt par “ausīm” vai “ausu pušķiem”, lai gan tiem nav saistības ar putnu dzirdi. Šie spalvu pušķi, iespējams, kalpo vizuālai saziņai un palīdz putnam maskēties.

Pūčveidīgo mātītes parasti ir nedaudz lielākas par tēviņiem, taču apspalvojuma krāsa lielākoties neatšķiras. Apspalvojums visbiežāk ir maskējošs – raibs ar brūniem, pelēkiem vai melniem toņiem. Tie dienas laikā palīdz putniem noslēpties. Dienu pūces lielākoties pavada, nekustīgi sēžot kādā nomaļā vietā, taču, ja ir pamanītas, barā tām var uzbrukt vārnas un citi putni.

Liela nozīme pūču saziņā ir balsij. Saucienus, kurus tradicionāli sauc par dziesmu (t. i., kuru galvenā funkcija ir teritorijas aizsardzība un partnera piesaiste), lielākajai daļai sugu izdod abu dzimumi putni.

No Latvijā reģistrētajām pūčveidīgo sugām kopš 20. gs. sākuma pierādīta desmit sugu (plīvurpūces, apodziņa, mājas apoga, bikšainā apoga, ausainās pūces, purva pūces, meža pūces, urālpūces, ziemeļpūces, ūpja) ligzdošana. Ziemeļpūces ligzdošana vienīgo reizi pierādīta 1910. gadā, taču tā ir ticama arī mūsdienās. Svītrainā pūce Latvijas teritorijā ligzdojusi 19. gs., taču mūsdienās tā nelielā skaitā ir regulāra ieceļotāja un ziemotāja. Baltā pūce 19. gs. beigās ieceļojusi biežāk, bet kopš 1975. gada novērota tikai astoņas reizes. Mazā ausainā pūcīte konstatēta tikai vienreiz – 1920. gadā Rembatē.

Lielākā daļa Latvijā ligzdojošo pūčveidīgo putnu ir nometnieki, t. i., tiem nav raksturīgas sezonālās migrācijas. Taču ārpus ligzdošanas sezonas bieži novērojami klejojumi, kuru attālumi var būt atkarīgi no pūčveidīgo putnu sugas, vecuma un dzimuma. Abas Asio ģints sugas – ausainā pūce un purva pūce – lielākoties aizceļo, taču arī tās nelielā skaitā novērojamas Latvijā ziemas laikā. No šīm abām sugām konstatējami arī caurceļojoši putni.

Lai gan pūčveidīgie apdzīvo dažādus biotopus, Latvijā tie lielākoties saistīti ar mežiem. Vairākām sugām (apodziņam, bikšainajam apogam, urālpūcei) īpaši nozīmīgi lieli, nefragmentēti meži, it īpaši vecākas audzes. Līdzīgi arī meža pūcei – lai gan šī suga var būt sastopama dažādu izmēru mežos, pat nelielās koku grupās lauksaimniecības zemēs un pilsētu parkos, tomēr lielākais teritoriju blīvums ir vecu mežu masīvos. Arī ūpim ligzdošanai piemērotākie ir netraucēti vienlaidu meži, taču, tā kā suga barojas ārpus meža, svarīgu lomu spēlē arī piemērotu barošanās vietu – ūdeņu vai atkritumu poligonu un tamlīdzīgu putniem vai grauzējiem bagātu vietu – tuvums. Meži ir arī ziemeļpūces dzīvotne. Ausainā pūce apdzīvo lauku ainavu: mežmalas, mežu pudurus un koku grupas lauksaimniecības zemēs. Savukārt purva pūces ligzdošanas biotops ir krūmainas palieņu pļavas, zemie purvi un līdzīgas vietas. Ieceļojošās pūču sugas var tikt novērotas dažādos biotopos, nereti – lauksaimniecības zemēs un pie apdzīvotām vietām.

Pūčveidīgie putni ir plēsēji. Barības sastāvs variē atkarībā no sugas un dažādu barības objektu pieejamības, bet kopumā Latvijas pūčveidīgo uzturā lielākā nozīme ir sīkajiem zīdītājiem, jo īpaši strupastēm. Gados, kad grauzēju ir maz, lielāku nozīmi iegūst alternatīva barība: citi zīdītāji, putni, abinieki un rāpuļi, kukaiņi.

Pūčveidīgie putni lielākoties ir monogāmi, un pāris var turēties kopā vairākus gadus. Daļai sugu raksturīga arī poligāmija, kas biežāk novērojama gados ar labu barības pieejamību. Pūces pašas ligzdu nebūvē. Apodziņš, bikšainais apogs, meža pūce (un daļā gadījumu arī urālpūce) ligzdo atbilstoša izmēra koku dobumos. Urālpūce ligzdo arī koku stumbeņos, retāk – plēsīgo dienas putnu zaru ligzdās. Tādās pašās vietās ligzdo arī ziemeļpūce. Ausainā pūce ligzdo galvenokārt pamestās vārnu ligzdās. Purva pūce ligzdo uz zemes. Arī ūpis lielākoties ligzdo uz zemes, taču tas var dēt olas arī klinšu nišās vai izmantot plēsīgo dienas putnu ligzdas. Dobumperētājas pūces var ligzdot arī piemērota izmēra putnu būros, savukārt ūpji izmanto mākslīgas ligzdas platformas.

Gadā ir viens perējums. Olas perē mātīte, bet tēviņš tai un vēlāk arī mazuļiem piegādā barību. Kad mazuļi paaugušies, tos baro abi pāra putni. Perēšanu parasti uzsāk pirms dējuma procesa noslēgšanas (izņemot apodziņu), tāpēc mazuļi nešķiļas vienlaikus. Pūčveidīgo mazuļi ir ligzdguļi. Apodziņa un bikšainā apoga mazuļi atstāj ligzdu jau lidotspējīgi, taču citu sugu mazuļi var atstāt ligzdu pirms lidspējas iegūšanas.

Ligzdojošā populācija ilgtermiņā (kopš 20. gs. 80. gadiem) Latvijā samazinās piecām sugām: apodziņam, mājas apogam, bikšainajam apogam, purva pūcei un meža pūcei. Ausainās pūces populācija svārstās, bet urālpūces – pieaug. Ziemeļpūces un ūpja ilgtermiņa populācijas tendence nav zināma. Īstermiņa populācijas attīstības virziens ir skaidrs tikai četrām sugām: purva pūces, urālpūces un ūpja populācija samazinās, bet meža pūces – pieaug.

Galvenie draudi pūčveidīgo sugām saistīti ar mežsaimniecisko darbību – tā izraisa dzīvotņu degradāciju vai zudumu, rada traucējumu. Arī citi traucējumi var būtiski negatīvi ietekmēt pūces, jo īpaši ligzdošanas laikā. Cits ļoti nozīmīgs negatīvs faktors ir barības pieejamības samazināšanās, grauzēju populāciju ciklu sabrukuma dēļ tai paliekot konstanti zemā līmenī. Ausaino pūci slikti ietekmē lauksaimniecības intensitātes kāpums.

Pasaules populācija sarūk piecām Latvijā reģistrētajām pūčveidīgo sugām: mazajai ausainajai pūcītei, ausainajai pūcei, purva pūcei, baltajai pūcei un ūpim. Tomēr tikai baltā pūce pasaulē atzīta par apdraudētu.

Astoņas Latvijā reģistrētās pūčveidīgo sugas (ūpis, baltā pūce, svītrainā pūce, apodziņš, ziemeļpūce, urālpūce, purva pūce un bikšainais apogs) Eiropas Savienībā ir īpaši aizsargājamas. Tās iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) pirmajā pielikumā par savvaļas putnu aizsardzību.

Sešas sugas iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā: apodziņš, bikšainais apogs, mājas apogs, purva pūce, ūpis un urālpūce.