Domājams, pilskalns ir saistāms ar 1253. gadā kuršu zemju dalīšanas līgumā minēto Ugāles ciemu (Ugalen).

Ugāles pilskalnu 14.07.1868. apsekoja mācītājs Augusts fon Raizons (August von Raison), kura ziņojumu par to nolasīja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē 04.06.1869. A. fon Raizons pilskalnā un priekšpilī uzskaita četrus grāvjus un piecus vaļņus, atzīmē pie pilskalna esošo uzkalnu, kur esot “apgrimuse diža laiva”, kā arī norāda, ka kalnā, ierīkojot baronu fon Bēru dzimtas kapus, esot atrastas vairākas metāla senlietas. Informāciju par Ugāles pilskalnu A. fon Raizons nosūtījis arī ievērojamākajam 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājam Augustam Bīlenšteinam (August Bielenstein), kurš to publicēja 1869. gadā, bet pats pilskalnu nebija apsekojis. A. Bīlenšteins min arī to, ka pilskalnā atrodas trīs fon Bēru dzimtas piederīgo kapi un tā plakuma malā uzcelti skaisti kapu vārti. Ugāles pilskalna māla modelis, ko veidojusi A. Bīlenšteina meita Emma Bīlenšteina, kopš 1886. gadā atradies Kurzemes Provinces muzeja (Jelgavā) t. s. Latviešu nodaļā.

27.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš, neskatoties uz tā izveidē veiktajiem vērienīgajiem zemes darbiem, to neuzskata par stipru apcietinājumu. 1928. gadā Ugāles pilskalns ar Nr. 215 iekļauts Pieminekļu valdes aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 1948. gadā pilskalnu apsekoja toreizējā Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš atzīmējis, ka Otrā pasaules kara postījumi pilskalnā nav vērojami. 1964. gadā pilskalnu apsekojis arheologs Ēvalds Mugurēvičs, kurš atzīmē, ka ap 0,5 km uz dienvidiem no pilskalna, pie Gravu mājām, pie kāda veca ozola, atrasts vīts bronzas kaklariņķis ar cilpu galiem. 2004. gadā pilskalnu apsekojis arheologs Armands Vijups, kurš tā plakumā atrada bronzas rombveida dubulto piekariņu, kā arī izteica pieņēmumu, ka pie pilskalna uz Gravu māju pusi bijusi arī senpilsētas vieta.

Par Ugāles pilskalnu senākos nostāstus pierakstījis jau A. Raizons 1868. gadā. Tie vēsta gan par jau minēto, uzkalnā ziemeļos no pilskalna “apgrimušo dižo laivu”, ko, tāpat kā pašu pilskalnu, nedrīkst atrakt “tāpēc, ka iekšā buks aizliedz”, gan par atrastām un atkal pazudušām dzelzs durvīm, gan kādu zemāku vietu pilskalnā, ko cenšoties līdzināt, bet tā atkal iebrūkot. Šo pašu nostāstu versijas pārpublicējuši arī A. Bīlenšteins un E. Brastiņš.

Kopš 20. gs. 20. gadiem pierakstītas arī dažas atšķirīgas teikas par Ugāles pilskalnu. Viena no tām vēsta par to, ka barons gribējis nogrimušo pili atrakt, bet, cik pa dienu izraksts, tik pa nakti aizbiris. Kad rakuši dienu un nakti, atskrējis zaļš buks, kas racējus sabaidījis, un rakšana pārtraukta. Pili varēšot “izsaukt” Zīles māju saimnieks vārdā Valts. Gar pilskalnu senatnē tecējusi upe, pa kuru braukušas liellaivas ar dažādām mantām.

Kāda cita teika stāsta, ka pils celsies tad, kad nogrims baznīca.

Ugāles pilskalns izveidots ne visai augstā (ap 4 m), ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientētā zemesragā starp divām strautu gravām, tādējādi divas nogāzes jau no dabas labi aizsargātas un dabīgi stāvas. No neaizsargātākās dienvidaustrumu puses tas nodalīts ar trijiem vaļņiem un trijiem grāvjiem. Plakums ap 20 x 50 m liels, izlīdzināts; tas pārveidots kopš 1851. gada, kad tā vidusdaļā ierīkoti baronu fon Bēru dzimtas kapi un cauri visiem vaļņiem un grāvjiem izrakta jauna ieejas vieta. Iespējams, ar kapu izveidi saistāms arī 0,5–0,7 m augstais valnītis gar plakuma perimetru. Plakuma ziemeļrietumu galā, aiz neliela valnīša, zemāk par plakumu atrodas ap 15 m garš, iegarens zemes izcēlums, kas varēja rasties, norokot pilskalna nogāzi šajā pusē nepieciešamajā stāvumā. Šī ir vieta, kas saistīta ar nostāstiem par nogrimušo “dižo laivu”.

Dienvidaustrumos plakumam atradusies, iespējams, vairāk nekā 0,5 ha liela priekšpils vieta, kas nodalīta ar ap 1 m augstu un 100 m garu valni. Pilskalns un priekšpils vieta apauguši ar skraju mežu. Neapšaubāma kultūrvēsturiska vērtība ir arī Matildes fon Bēras, Dītriha fon Bēra un Nikolasa fon Bēra kapu plāksnēm.

Ugāles pilskalns arheoloģiski līdz šim plašāk nav pētīts. Līdzšinējos apsekojumos konstatēts, ka pilskalnā kultūrslānis ir ne visai intensīvs, tikai 0,15 m biezs. Ziņas par pilskalnā un tuvākajā apkārtnē iegūtajiem savrupatradumiem, fon Bēru dzimtas kapus ierīkojot un arī vēlāk, kā arī fakts, ka Ugāle minēta 13. gs. rakstītajos avotos, ļauj izteikt hipotēzi, ka pilskalna un apkārtnes padziļinātākai izpētei var būt samērā nozīmīga loma Ziemeļkurzemes vēlā dzelzs laikmeta beigu posma un agro viduslaiku apdzīvotības intensitātes un etniskās situācijas izpētē. Hipotētiski pieļaujams, ka nostāsti par Ugāles pilskalna saikni ar senajiem ūdens ceļiem nav bez pamata, jo pieļaujams, ka arī netālu tekošā Engures upe senatnē bijis nozīmīgs ūdensceļš.

Pagaidām gan vismaz 3 km apkārtnē ap Ugāles pilskalnu nav zināmas drošas ar pilskalna iespējamo apdzīvotības laika periodu saistītas apbedījumu vietas, kas varētu palīdzēt iepriekš minēto aspektu pētniecībā.

Pilskalns, pateicoties nostāstiem un arī jaunākos laikos tajā ierīkotajai baronu fon Bēru dzimtas pārstāvju apbedījumu vietai, apkārtnē ir labi pazīstams, jo atrodas salīdzinoši netālu no Ugāles centra un tiek samērā bieži apmeklēts.