Čāpuļu pilskalnu 07.1868. apsekoja ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) kopā ar mācītāju Augustu fon Raizonu (August von Raison). Informāciju par pilskalnu A. Bīlenšteins publicēja 1869. gadā Latviešu literārās biedrības rakstu krājumā. A. Bīlenšteins atzīmē to, ka šī vieta, kas plašāk pazīstama ar nosaukumu “pilskalns”, atšķiras no citiem pilskalniem, jo tam nav izteikta plakuma un nogāzēm nav mākslīgas stāvināšanas pazīmes, bez tam uzeja kalnā veidota vidū vaļņiem, kas arī nav raksturīgi iepriekš apsekotajiem Kurzemes pilskalniem, izņemot Kazdangu. Viņš analizē arī to, ka šeit varētu būt atradies kāds jaunāku (“zviedru”) laiku nocietinājums vai kulta vieta, tomēr pats šos pieņēmumus atzīst par apšaubāmiem.

04.09.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu (tajā gan sajaucot pilskalna novietnes virzienus) publicēja pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmē, ka kultūrslānis pilskalnā plāns, un piekrīt A. Bīlenšteinam, ka šis ir atšķirīgs no citiem Kurzemē zināmajiem pilskalniem.

20. gs. 30. gados pilskalns izmantots ganībām, un tajā atrasti atsevišķi senlietu savrupatradumi, daļu no tiem Pieminekļu valdei nosūtījis skolotājs un novadpētnieks Kārlis Veinbergs.

1941. gadā Čāpuļu pilskalnu apsekojis arheologs Pēteris Stepiņš, kurš atzīmē, ka to saimnieciski neizmanto un tas aizaudzis ar krūmiem. 1942. gadā ar Nr. 1978 pilskalns iekļauts Pieminekļu valdes aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 1953. gadā pilskalnu apsekoja un tā arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādīja toreizējā Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks, mākslinieks Arvīds Gusārs. 1963. gadā pilskalnu apsekojis arheologs Ēvalds Mugurēvičs, kurš atzīmē, ka pilskalns netiek postīts un beidzamajos gados ziņu par kādiem senlietu atradumiem tajā nav. Arī vēlāk to apsekojuši muzeju un pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, kuri nekādus jaunus apsvērumus par tā izveidi nav snieguši.

Par Čāpuļu pilskalnu fiksēts uz daudziem Latvijas pilskalniem attiecināmais nostāsts, ka kalnā bijis caurums, kurā ielaistā zoss izpeldējusi kādā tuvumā esošā ūdenstilpē vai upē, šajā gadījumā – Abavā. Vairākkārt dažādos novadu teikām veltītos izdevumos pārpublicēta jau E. Brastiņa pierakstītā teika par to, ka pilī valdījis bezdievīgs kungs, kurš Ziemassvētku vakarā ar draugiem spēlējis kārtis un “dzēruši uz nebēdu”. Tad pie viņiem ienācis kāds vecs, vecs vīriņš un teicis, lai metot mieru, bet viņi to divas reizes izdzinuši ārā. Kad vīriņš ienācis trešo reizi, kungs ar zarainu nūju centies tam iesist, bet vairs nav varējis roku pakustināt. Tad vīriņš teicis: “Tavai pilij līdz ar visiem taviem draugiem un tev jānogrimst apakšzemē tavas bezdievīgās dzīves dēļ!” Un pils pazudusi.

Čāpuļu pilskalns izveidots dabīgā, ap 20 m augstā zemes ragā, kas izveidojies starp Abavas senleju un nelielā Kurzemnieku strauta nogāzi, tādējādi vieta jau dabiski no trim pusēm labi aizsargāta ar stāvām nogāzēm. No neaizsargātākās austrumu puses tas nodalīts ar gandrīz 4 m augstu valni, kam zemāka vidusdaļa un ko var uzlūkot par ieejas vietu pilskalnā. Aiz šī vaļņa uz austrumiem, kur zemes rags turpinās, iespējams, atradusies priekšpils vieta. Pilskalna plakums iegarens, orientēts austrumu–rietumu virzienā, ap 100 m garš, bet tikai 15–30 m plats. Tā rietumu galā uzbērts līdz 1 m augsts, tikai dažus metrus garš paaugstinājums, kurā esot atradies nostāstos minētais caurums. Viss kalns mūsdienās apaudzis ar mežu un biezu krūmāju.

Čāpuļu pilskalns arheoloģiski pagaidām nav pētīts. Līdzšinējos apsekojumos konstatēts, ka pilskalnā kultūrslānis ir plāns un ne visai intensīvs. 1930. gadā Pieminekļu valde saņēmusi kādu bronzas riņķa saktu ar t. s. sadoto roku motīvu. Līdzīgas saktas izmantotas agrajos viduslaikos. Arī K. Veinberga 1936. un 1938. gadā Pieminekļu valdei nosūtītie priekšmeti (akmens masas keramikas fragmenti, akmens lode, dzelzs slēdzene) ļauj izteikt hipotēzi, ka pilskalns nav bijis apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā, bet šeit, iespējams, atradusies kāda nedaudz jaunāka apdzīvota vieta. Šajā saistībā jāpiemin vēsturnieka Agra Dzeņa atrastie dokumenti, kas liecina, ka Kandavas fogtejā dzīvojusi kuršu vasaļu Tapelnu dzimta, kuras lēņu zemes robežas pirmoreiz minētas 1493. gadā. A. Dzenis atzīmē, ka dzimtas vārdu etimoloģiski ir iespējams saistīt ar Čāpuļu pilskalna nosaukumu. Tādējādi pieļaujams, ka pilskalns bijis apdzīvots 15.–16. gs., un tādēļ arī tā izveides principi atšķiras no citiem agrākiem Kurzemes pilskalniem.

Tikai ap 200 m uz ziemeļiem no pilskalna, Kurzemnieku strauta gravas pretējā pusē, atrodas Čāpuļu Upurkalns (Lūgšanu kalns) – iespējams, sena kulta vieta. Būtībā tas nav atsevišķs kalns, bet ap 30 m liels gravas stūra izvirzījums. Ziņu par atradumiem, kas ļautu datēt pilskalnu, nav.

Neviena senāka apbedījumu vieta Čāpuļu pilskalna tuvumā līdz šim nav lokalizēta, un, lai gan E. Brastiņa 1923. gadā publicētajā kartē kāda vieta Abavas krastā uz dienvidrietumiem no pilskalna nosaukta par senkapiem, dabā nekādas senkapu pazīmes nav konstatētas.

Pilskalns atrašanās vietas dēļ Abavas senlejas malā pie Kandavas–Sabiles ceļa pieminēts daudzos Kurzemei veltītos tūrisma ceļvežos jau kopš starpkaru perioda Latvijas, un arī mūsdienās to apmeklē gan tūristi, gan cilvēki, kuri ir ieinteresēti dažādu seno rituālu pētniecībā.