Lai pareizi saprastu katras brīnumparādības nozīmi un atrastu veidu, kā novērst dievu neapmierinātību, romieši konsultējās ar saviem oficiālajiem pareģošanas speciālistiem – haruspeksiem un decemviriem. Tika uzskatīts, ka dievi, lai komunicētu ar romiešiem, izmantoja brīnumparādības (latīņu prodigia), proti, parādības, kas bija tik tālu no ierastās dzīves normas, ka tās, romiešuprāt, varēja būt tikai dievišķas izcelsmes. Kā brīnumparādību piemērus var minēt zemestrīces, neierasti spēcīgas vētras, neizprotamas vizuālas parādības (dīvainu nokrāsu vai formu parādīšanās debesīs), noslēpumainu skaņu izplatīšanos. Līdzīgi tika vērtēti arī gadījumi, kad zibens skāra tempļus, dievu statujas vai arī nospēra cilvēkus. Par brīnumparādībām tika uzskatīti arī neierasti gadījumi dzīvnieku un cilvēku valstī: kroplu vai netipisku lopu parādīšanās, kroplu zīdaiņu un bērnu atklāšana. Kā potenciāli dievu vēstījumi tika uztverti arī tie gadījumi, kad kāds dzīvnieku valsts pārstāvis (visbiežāk putns) iegāja (ielidoja) dievu svētnīcās.

Lai arī dažreiz romieši interpretēja brīnumparādības kā pozitīvas zīmes, kas vēstīja par dievu apmierinātību un solīja Senajai Romai lielus panākumus, visbiežāk brīnumparādības tika uztvertas kā dievu neapmierinātības simbols. Šāda nostāja skaidrojama ar to, ka romieši apzinājās, ka, lai arī cik lielu centību viņi veltītu pareizai rituālu izpildīšanai, tomēr aizmāršības vai nezināšanas dēļ viņiem tik un tā gadījās pieļaut kādu, tajā brīdī neviena mirstīgā nepamanītu, kļūdu. Taču pat neapzināti pieļauta rituāla kļūda padarīja romiešus par vainīgiem reliģijas priekšā un izsauca dievu neapmierinātību, kuru tie izteica ar brīnumparādību palīdzību.

Brīnumparādību uzskaiti un izpēti veica Senās Romas senāts, kam tika iesniegti ziņojumi par Romas pilsētā un tās kontrolētajās teritorijās novērotajām brīnumparādībām. Katru ziņojumu senāts izvērtēja, nosakot, vai ziņojumā minētā brīnumparādība bija saistoša Romas Republikai un tās kultam, kā arī pārbaudot, vai brīnumparādība nebija māņticīgu prātu izdomājums. Ja senāts izlēma, ka brīnumparādība attiecās uz Romu, tad tas uzdeva izpētīt tās nozīmi oficiālajiem pareģošanas speciālistiem – haruspeksiem un decemviriem.

Visbiežāk senatori vērsās pie Sešdesmit vīru kolēģijas (latīņu Ordo ex sexaginta), kuras locekļi bija etrusku izcelsmes pareģi (haruspeksi, no latīņu haruspex – ‘iekšās skatītājs’), kas brīnumparādību izskaidrošanai izmantoja vairākus gadsimtus veco un rakstiski kodificēto senās Etrūrijas dievišķo zīmju interpretācijas teoriju. Haruspeksu rīcībā bija etrusku valodā sarakstītas pareģošanas grāmatas, kas detalizēti aprakstīja dažādas brīnumparādības, to nozīmi, kā arī atklāja rituālās metodes, ar kuru palīdzību novērst brīnumparādības atklāto dievu neapmierinātību. Lai arī haruspeksi varēja interpretēt dažādu veidu brīnumparādības, to galvenā kompetence bija brīnumparādības saistībā ar dabas parādībām, it īpaši zibeni, kā arī ar kroplu dzīvnieku vai cilvēku piedzimšanu. Romiešu reliģijas kontekstā gandrīz unikāla haruspeksu kompetence bija viņu māka, izmantojot brīnumparādības, pareģot nākotni.

Pēc lūguma saņemšanas no senāta Sešdesmit vīru kolēģija sagatavoja oficiālu atbildi, kurā ietilpa brīnumparādības interpretācija un ieteikumi, kā turpmāk senātam rīkoties. Interpretācija atklāja, tieši kuri dievi bija izteikuši savu neapmierinātību ar brīnumparādības palīdzību, kā arī definēja neapmierinātības iemeslus. Tam sekoja haruspeksu norādījumi par to, kādi reliģiski rituāli senātam jāveic, lai apvārdotu dievu neapmierinātību. Visbiežāk par godu neapmierinātajiem dieviem tika ieteikts veikt upurēšanu. Ja brīnumparādība bija izpaudusies kā hermafrodīta vai kropla dzīvnieka piedzimšana, haruspeksi nodrošināja tā rituālu likvidāciju, sadedzinot nepilnīgo dzīvnieku vai noslīcinot divdzimuma bērnu. Reizēm haruspeksi izmantoja viņiem uzticēto brīnumparādības analīzi, lai ar tās palīdzību paredzētu nākotnes notikumus.

Otra pareģu grupa, pie kuras senāts bieži vērsās brīnumparādību jautājumā, bija Decemviru kolēģija (latīņu Decemviri sacris faciundis), kuru veidoja 10 īpaši izvēlēti romiešu aristokrāti (pirms 367. gadā p. m. ē. kolēģiju veidoja tikai divi biedri; 81.–80. gadā p. m. ē. tajā bija 15 biedri, bet Romas Impērijas laikā – 19 biedri). Atbilžu sniegšanai decemviri izmantoja Sibillas grāmatas – grieķu valodā heksametrā rakstītu tekstu kopumu, kuru saskaņā ar leģendu pēdējais Romas karalis Tarkvīns Lepnais esot iegādājies no kādas grieķu pareģes (Sibillas). Arī decemviri pamatā specializējās uz noteiktām brīnumparādībām – romiešu militārām sakāvēm, neizprotamām dabas parādībām un epidēmijām.

Pēc lūguma saņemšanas no senāta decemviri devās uz Jupitera templi Kapitolija pakalnā, kur tika glabātas Sibillas grāmatas (Romas Impērijas laikā tās tika pārceltas uz Apollona templi Palatīna pakalnā blakus imperatoru rezidencei). Izmantojot Sibillas grāmatās esošos neskaidros pareģojumus, decemviri rakstiski sagatavoja senātam orākulu grieķu valodā, kurā tika atklāti dievi, kas bija pauduši savu neapmierinātību brīnumparādības veidā, un tika norādīts, kāds apvārdošanas rituāls jāīsteno, lai novērstu dievu nepatiku. Visbiežāk decemviri ar orākula palīdzību ieteica veikt t. s. suplikāciju (latīņu supplicatio), dienu garu lūgšanu ceremoniju, kuras laikā visi Senās Romas pilsoņi apstaigāja pilsētas tempļus, ziedojot dieviem un lūdzot tos sniegt savu labvēlību. Decemviri varēja arī ieteikt veikt pilsētas purifikācijas rituālu vai atsevišķus rituālus neapmierinātajām dievībām. Retākos gadījumos, kad brīnumparādības tika interpretētas kā ļoti nelabvēlīgas, decemviri ieteica atlētisko spēļu rīkošanu par godu neapmierinātajai dievībai vai pat piedāvāja senātam uzņemt Senās Romas panteonā jaunu, visbiežāk grieķu cilmes, dievību un pagodināt to ar templi Romā.