09.08.1923. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un pirmo plašāko aprakstu publicēja pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmējis, ka tas “ir neliels, bet labi izpildītiem zemju darbiem un spēcīgu mītņu slāni”. Vietējie par pilskalnu šo vietu gan nesaucot, tādēļ arī E. Brastiņš to apraksta kā “apcietinātu vietu pie Dundagas”. 1941. gadā senvietu apsekojis toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš fiksējis, ka vietējie to sauc par “Zaļumu kalnu”, bet pats to nosaucis par “pilskalnveidīgu Baznīcas kalnu”, izsakot pieņēmumu, ka tas varētu būt Kalna dārzam, pilskalnam, atbilstoša kulta vieta, kādas zināmas pie daudziem citiem Kurzemes pilskalniem. 1964. gadā vietu apsekojis arheologs Ēvalds Mugurēvičs, kurš to atzīst par īstu pilskalnu un norāda, ka Otrā pasaules kara laikā vaļņa rietumu galā ierakta tranšeja, kurā atsedzas pelēka zeme, akmeņi un māls. Vēlāk pilskalnu vairākkārt apsekojuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, bet kādi jauni postījumi vai atradumi šeit nav fiksēti.

Līdz šim fiksēts samērā daudz teiku, bet tās vairāk saistāmas ar Dundagas vārda izcelsmi, nevis konkrēto pilskalnu. Plašāk šo jautājumu analizējis arheologs Juris Urtāns 2017. gada monogrāfiskajā rakstu krājumā “DižDundaga”, kurā publicēti deviņu teiku teksti. Papildus varētu atzīmēt tikai K. Rozīša 1941. gadā pieminēto vietējo iedzīvotāju teikto par konkrēto vietu, ka “apakšā esot bagātības, tāpēc mantraču rakumi” un Ē. Mugurēviča fiksēto ziņu, ka vietējie domā, ka šeit bijušas vēlāka laika skanstis.

Pilskalns, kas sākotnēji izveidots Pāces upītes labajā krastā, mūsdienās atrodas muižas laikā uzstādinātā Dzirnavu dīķa (Dzirnavezera) ziemeļaustrumu krastā. Tas ir iegarenas formas, ap 4 m augsts, no dienvidaustrumu puses to norobežo neliels strauts ar, iespējams, pastāvinātu gravu, kas 20. gs. 80. gadu vidū aizdambēta un uzpludināta. Kalna plakums neliels – ap 25 x 30 m. Tas nocietināts ar 3 m augstu un 10 m platu valni no dabas neaizsargātajā ziemeļrietumu daļā. Pilskalna plakums un valnis brīvs no apauguma, nogāzēs aug atsevišķi lapu koki. Nekādi jauni postījumi šeit nav novērojami, un kopumā objekts uzskatāms par labi saglabātu.

Dundagas pilskalnā līdz šim arheoloģiskā izpēte nav veikta, tomēr, kā atzīmējis jau E. Brastiņš, tajā dažādas izcelsmes rakumos konstatējams samērā intensīvs kultūras slānis, kas varētu liecināt par vietas samērā ilgstošu izmantošanu. Sakarā ar to, ka nav ziņu par kādām pilskalnā atrastām senlietām, nav iespējams precīzi noteikt šīs senvietas izveides un izmantošanas laiku, kā arī reālo funkciju – nocietināta dzīvesvieta vai tuvumā esošajam pilskalnam, Kalna dārzam, atbilstoša kulta vieta. Patlaban šķiet, ka šos neskaidros jautājumus varētu atrisināt, tikai veicot tradicionālo arheoloģisko izpēti – izrakumus, bet nākotnē, attīstoties modernajām tehnoloģijām, pieļaujama datējuma precizēšana, izmantojot arī nedestruktīvas metodes.

J. Urtāns, pamatojoties uz mitoloģisko avotu analīzi, izteicis hipotēzi, ka sākotnējais Dundagas novada centrs atradies ap 10 km uz ziemeļaustrumiem no tagadējās Dundagas esošajā Puišakalnā, pilskalnā, kura precīzs datējums nav zināms, jo izpēte tajā nav veikta, un trūkst arī datējošu savrupatradumu.

Dundagas pilskalns, salīdzinot ar netālu esošo Dundagas viduslaiku pili un Kalna dārzu, pilskalnu, nav uzskatāms par nozīmīgāko tūristu apskates objektu Dundagā, tomēr dažādos Ziemeļkurzemei veltītos tūrisma ceļvežos pieminēts jau kopš 20. gs. 30. gadu beigām.