Dundagas pilsnovads pirmo reizi rakstītajos avotos minēts 1245. gadā.

Kalna dārzu vai Dārza salu (Garteninsel) kā iespējamu senu nocietinājumu – citadeli vai skansti – jau 1809. gadā publicētajās ceļojuma piezīmēs pa Kurzemi minējis dzejnieks un jurists Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlipenbahs (Ulrich Heinrich Gustav von Schlippenbach). Šai vietai nekādu uzmanību nav pievērsuši citi 19. gs. un 20. gs. sākuma senvēstures pētnieki, arī ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) un pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš. Pirmo plašāko vietas aprakstu 1941. gadā sniedzis toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš izteicis pieņēmumu, ka Kalna dārzs ir pilskalns, kam bijusi arī priekšpils, kurā vēlāk uzcelta mūra pils. 1943. gadā objektu apsekojošais arheologs Pēteris Stepiņš izteicis pieņēmumu, ka Kalna dārzu kā nocietinājumu 13. gs. ierīkojuši vācieši un izmantojuši līdz Dundagas mūra pils celtniecības pabeigšanai. 1981. gadā arheologa Ēvalda Mugurēviča vadībā Kalna dārzā veikti pārbaudes izrakumi. Vēlāk pilskalnu vairākkārt apsekojuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, kuri 1994. gadā veica tā uzmērīšanu.

Līdz šim nekādas teikas par Kalna dārzu nav fiksētas. Varētu atzīmēt tikai K. Rozīša 1941. gadā pieminēto nostātu par to, ka “kungu laikos bijis stingri aizliegts šo vietu apmeklēt”, kā arī to, ka vietējie iedzīvotāji to dažkārt saukuši par Dumbra kalnu.

Pilskalns izveidots Pāces upītes līkumā, ko mūsdienās kā pussalu no trim pusēm apņem muižas laikos uzstādinātais Dzirnavu dīķis. Kalna dārzs pašlaik dīķa dienvidaustrumu daļā par 6–7 m paceļas virs ūdens līmeņa, bet pirms dīķa izveides tā augstums sasniedzis vismaz 10 m. Neskatoties uz dabisko aizsardzību, paugura nogāzes no visām pusēm ir mākslīgi nostāvinātas. Plakums izlīdzināts, noapaļotas taisnstūra formas, ap 70 x 35–55 m liels, ar platāku ziemeļaustrumu daļu. Kalna dienvidrietumu nogāzē 1 m zem plakuma līmeņa ir 8–9 m plata terase, bet 3 m zemāk atrodas otra 4–5 m plata terase. 6–8 m plata terase ir arī kalna ziemeļaustrumu nogāzē, 1 m zemāk par plakumu. Iespējams, ka terases izveidotas 18. gs., kad šeit ierīkots muižas parks.

Kalna dārzs dienvidrietumu pusē ar grāvi, ap 20 m platu un 7 m dziļu, atdalīts no iespējamās priekšpils vietas, kurā 13. gs. beigās vai 14. gs. sākumā uzcelta Rīgas domkapitula, vēlāk Kurzemes bīskapijas mūra pils.

Patlaban pāri grāvim ved koka konstrukcijās veidots gājēju tilts. Pilskalna plakums tiek regulāri kopts, tuvāk tā nogāzēm joprojām zaļo muižas laikos stādīto liepu rindas, bet padomju okupācijas laikā šeit izveidotās brīvdabas estrādes pazīmes gandrīz nav pamanāmas.

Kalna dārzā 1981. gadā arheologa Ēvalda Mugurēviča vadībā veikti arheoloģiskie pārbaudes izrakumi 97 m² platībā. Noskaidrots, ka pilskalna plakums austrumu pusē bijis nocietināts ar valni, kas veidots no zemes un akmeņiem. Tas pie pamatnes bijis 2,5 m plats un saglabājies nepilna metra augstumā. Izrakumos iegūtās senlietas (bronzas kaklariņķa un rotadatas fragmenti) ļauj secināt, ka šī senā dzīvesvieta izmantota 1. gadu tūkstoša beigās un 2. gadu tūkstoša sākumā.

Līdzšinējā arheoloģiskā izpēte Dundagas mūra pils teritorijā pagaidām nav sniegusi pamatojumu hipotēzei, ka šeit atradusies Kalna dārzam kā pilskalnam atbilstoša priekšpils vieta.

2007. gada oktobrī ap 250 m uz dienvidrietumiem no Kalna dārza esošajā Dundagas luterāņu baznīcā, veicot grīdas nomaiņu, tika atklāti agrāk nezināmi 12.–13. gs. kuršu ugunskapi. Spriežot pēc citiem atradumiem, vietējo iedzīvotāju kapsēta baznīcas vietā atradusies vismaz līdz 15.–16. gs. Ap 200 m uz ziemeļaustrumiem no Kalna dārza atrodas Dundagas pilskalns, par kuru izteikti pieņēmumi, ka šī ir Kalna dārzam atbilstoša nocietināta kulta vieta. Ap 600 m uz dienvidaustrumiem no Kalna dārza atrodas Ozolmeža senkapi, kuros konstatēti Baltijas somiem (vendiem) raksturīgi skeletkapi, bet 1 km uz dienvidiem – plašāk pētītie Dundagas Laukmuižas 13.–14. gs. senkapi. Laukmuižas kapulauka skeletapbedījumos vērojama materiālās kultūras līdzība ar atradumiem vienlaicīgi datējamos kuršu ugunskapos.

Izrakumu materiāli liecina, ka kopš 12. gs. Dundagas apkārtnē iedzīvotāju vairākumu ir veidojuši kurši, kuri apmetušies jau esošās, agrāk Baltijas somu izveidotās dzīvošanai piemērotās vietās un ierīkojuši arī jaunas apmetnes (ciemus). Arī rakstītie avoti liecina, ka vismaz kopš 14. gs. sākuma Dundagas apkārtnes iedzīvotāji identificējas ar kuršiem. Spriežot pēc samērā blīvā senvietu izvietojuma Dundagas apkārtnē un rakstīto avotu liecībām, nav šaubu, ka Dundaga ir bijusi viens no nozīmīgākajiem Ziemeļkurzemes centriem kopš 12. gs., kas savu nozīmi nav zaudējis viduslaikos un arī vēlāk.

Tā kā Kalna dārzs atrodas blakus Dundagas viduslaiku pilij, kas ir uzskatāma par nozīmīgāko tūristu apskates objektu Dundagā, apkārtnē tas ir labi zināms un ir iecienīta tūristu un arī vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta.