Pašreizējais attīstības stāvoklis Vecāko mūsu Galaktikas zvaigžņu vecums ir vismaz 13 miljardi gadu, t. i., tie izveidojās neilgi pēc Lielā Sprādziena; to parasti pieņem par Galaktikas vecumu, kaut gan šīs zvaigznes varēja izveidoties arī citās zvaigžņu sistēmās, kas, vēlāk saplūstot, izveidoja mūsu Galaktiku vai ieplūda tajā. Jaunas zvaigznes veidojas arī tagad.
Zvaigžņu sākotnējais ķīmiskais sastāvs ir saistīts ar starpzvaigžņu vides sastāvu zvaigznes izveidošanās laikā. Vecākās zvaigznes satur 30–100 reizes mazāk smago (par hēliju smagāko) ķīmisko elementu nekā Saule, bet jaunās zvaigznes satur 1,5–2 reizes vairāk. Tiek meklētas pirmatnējās zvaigznes, kuras nesatur smagos elementus.
Veco un jauno zvaigžņu orbītas un izvietojums arī ir atšķirīgi. Vecās zvaigznes atrodas lodveida Galaktikas halo un riņķo galvenokārt pa stipri izstieptām orbītām (ekscentricitāte e > 0,5), bet jaunās diska zvaigznes atrodas Galaktikas diskā, un to orbītas ir gandrīz riņķveida (e < 0,2–0,3). Gāze un putekļi kopā ar jaunām zvaigznēm rotē ap Piena Ceļa galaktikas centru, bet veco zvaigžņu halo kopumā nerotē. Šīm Piena Ceļa galaktikas apakšsistēmām ir atšķirīga dinamika; tas ir iespējams, jo raksturīgs zvaigžņu orbītas Galaktikas centrālajā daļā).
Atbilstoši šīm atšķirībām Galaktikas zvaigznes sadala dažādās populācijās:
- Populācijas I zvaigznes ir jaunākas, ar metāliem bagātākas zvaigznes, kas veido Galaktikas disku. Tās tālāk sadala trīs apakšpopulācijās.
- Populācijas II zvaigznes veido Galaktikas halo un tajā esošās lodveida zvaigžņu kopas. To orbītas ir stipri izstieptas un veido lielus leņķus ar Galaktikas plakni. Šo zvaigžņu vecums ir lielāks par 10 miljardiem gadu, un metalicitāte ir daudz mazāka par Saules vērtību.
1. “Plāna diska” zvaigznes atrodas ne vairāk kā 700–800 ly (200–250 pc) no Galaktikas plaknes, tāpat kā starpzvaigžņu mākoņi. Tās ir spožas jaunākas zvaigznes, kas izveido Galaktikas spirālzaru redzamo ainu, kā arī nedaudz vecākas zvaigznes līdz viena miljarda gadu vecumam. To metalicitāte (par hēliju smagāko ķīmisko elementu daudzums) ir lielāka nekā Saulei.
2. Saule un citas vidēji vecas (līdz 5 miljardiem gadu) zvaigznes izveido citu apakšpopulāciju. Tās zvaigžņu attālums no Galaktikas plaknes ir ne vairāk par 1500 ly (450 pc) un metalicitāte veido 50–100 % no Saules vērtības.
3. “Biezā diska” zvaigznes atrodas ne tālāk par 2500 ly (750 pc) no Galaktikas plaknes. To vecums ir līdz 10 miljardiem gadu un metalicitāte ir aptuveni četras reizes mazāka par Saules vērtību. Daudzas Galaktikas blīduma zvaigznes pēc savām īpašībām ir līdzīgas biezā diska zvaigznēm.
Atšķirības starp populācijām un apakšpopulācijām tiek saistītas ar Galaktikas vēsturi. Katra saplūšana ar citu galaktiku ietekmē mūsu Galaktikas disku; tajā esošās zvaigznes aiziet tālāk no Galaktikas plaknes. Pēc līdzīga izmēra galaktiku saplūšanas zvaigžņu disks tiek pilnīgi izjaukts un notiek zvaigžņu veidošanās sprādziens. No biezā diska zvaigžņu vecuma izriet, ka pēdējos 10 miljardos gadu Galaktika nav piedzīvojusi sadursmes ar citām lielām galaktikām.
Sakarība starp zvaigžņu vecumu un raksturīgu metalicitāti ļauj raksturot zvaigžņu veidošanās vēsturi Galaktikā (ķīmiskā evolūcija). Laikam ejot, arvien vairāk smago ķīmisko elementu tiek producēts zvaigznēs un izmests starpzvaigžņu vidē novu un pārnovu sprādzienos ar zvaigžņu vēju un ārējo atmosfēras slāņu nomešanu (zvaigžņu pulsāciju rezultātā vai evolūcijas beigās), un mūsu Galaktikā veidojas jaunas zvaigznes ar pakāpeniski lielāku metalicitāti.
Starpzvaigžņu vide Galaktikā pastāv dažās daļēji sajauktās fāzēs: karstā (T ~ 106 K), siltā jonizētā vai neitrālā vidē (T ~ 8000 K), aukstā neitrālā vidē (T < 100 K) un molekulārajos mākoņos (T < 20 K). Triecienviļņi no pārnovu sprādzieniem sakarsē vidi un aiznes to līdzi čaulās, bet vēlāk čaulu sadursmes saspiež vielu, kā rezultātā veidojas blīvi mākoņi, kas ātri atdziest. Šajos mākoņos veidojas jaunās zvaigznes, kas pakāpeniski sakarsē, jonizē un izkliedē starpzvaigžņu vidi, apstādinot tālāko zvaigžņu veidošanos. Pēc dažiem miljoniem gadu masīvākās zvaigznes uzsprāgst kā pārnovas un aiznes prom mākoņa paliekas. Kad zvaigžņu veidošanās ir ātra, sakarsētās staprzvaigžņu vides čaulas izplatās ārpus Galaktikas diska, veidojot tā sauktās galaktiskās strūklakas.
Saule atrodas tuvu Galaktikas plaknei (ap 100 ly, vai 30 pc, no tās; Saules apkārtne), tādēļ Galaktikas disks tiek novērots “no malas” caur blīviem molekulāriem mākoņiem. Tādēļ starpzvaigžņu absorbcijas rezultātā optiskā, ultravioletā un maigā rentgenstarojuma diapazonā nevar novērot Galaktikas plaknei tuvus apgabalus.