Par UV starojumu dēvē elektromanētisko starojumu, kura viļņa garums ir no 10 nm (atbilstošā frekvence – 30 PHz; fotonu enerģija – 124 eV) līdz 400 nm (750 THz; 3 eV). Pēc ISO-21348 standarta klasifikācijas, UV starojuma diapazonu sīkāk iedala šādos apgabalos:
Pastāv arī iedalījums tuvajā UV (near UV; N-UV; 300‒400 nm), vidējā UV (middle UV; M-UV; 200‒300 nm), tālajā UV (far UV; F-UV; 122‒200 nm) un ekstrēmajā UV (extreme UV; E-UV; 10‒121 nm) reģionā. 10‒200 nm diapazonu dēvē arī par vakuuma UV diapazonu, jo gaisa atmosfērā tas tiek spēcīgi absorbēts.
Fizikālie raksturlielumi nosaka elektromagnētiskā starojuma izpausmes un pielietojumus. Īsāka viļņa garuma dēļ, salīdzinot ar redzamo gaismu, optiskās sistēmās, kurās izmanto UV starojumu, ir augstāka teorētiskā izšķirtspēja. To var izmantot optiskajā mikroskopijā, lai izšķirtu sīkākas strukturālas nianses, vai fotolitogrāfijā nanoizmēru komponenšu izstrādei. Lai aprakstītu procesus, ko starojums ierosina vielā atomārā līmenī, ir lietderīgi aplūkot fotonu enerģiju. Galvenie efekti, ko novēro, atomiem absorbējot UV starojuma fotonus, ir saistīti ar valences elektronu pārejām starp elektroniskiem kvantu līmeņiem vai to pilnīgu atraušanu no atoma.
Saules starojums ir viens no galvenajiem nepārtrauktā UV starojuma avotiem uz Zemes. Zemes atmosfēra absorbē lielāko UV starojuma daļu, un līdz Zemes virsmai galvenokārt nonāk garāku viļņu UV-A diapazona starojums. Par mākslīgiem UV starojuma avotiem var kalpot specializētas fluorescentās vai gāzizlādes lampas, gaismu emitējošās diodes, lāzeri, sinhrotroni un citi avoti.

UV starojuma iedalījums diapazonos.